Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Kopš 2008. gada ir notikušas būtiskas pārmaiņas Latvijā – likvidēts gan Pārlielupes cietums, gan Brasas cietums, bet Šķirotavas, Vecumnieku, Matīsa cietums apvienots ar Centrālcietumu, Daugavpils cietums apvienots ar Grīvas cietumu – izveidots Daugavgrīvas cietums, atvērts Olaines atkarīgo centrs un jauns izmeklēšanas cietums Valmierā.
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Ieslodzījuma vietas Latvijā būvētas laikā no 19. gs. pirmās puses līdz 20. gs. vidum. Kā būtisku šo ēku rekonstrukciju var uzskatīt daudzvietīgo kopmītņu tipa telpu pārbūvi par kamerām ar mazāku ietilpību, kas notika vairākos cietumos deviņdesmito gadu vidū. Pēc tam ieslodzījuma vietās piešķirtā finansējuma ietvaros pastāvīgi veikti tikai paši nepieciešamākie darbi infrastruktūras pienācīgai uzturēšanai, remontam un renovācijai, lai nepieļautu avārijas situācijas. Savukārt šobrīd Latvijā ir palikušas deviņas ieslodzījuma vietas, jo 2019. gada 1. aprīlī tika likvidēts Brasas cietums.
Par ieslodzījuma vietu reformas idejisko sākumu var uzskatīt grozījumus Latvijas Labošanas darbu kodeksā, kas stājās spēkā 1994. gada 30. decembrī un izteica tā nosaukumu šādā (joprojām spēkā esošs) redakcijā: Latvijas Sodu izpildes kodekss. Minētie grozījumi aizstāja arī vārdus “labošanas darbu līdzekļi” ar vārdiem “resocializācijas pasākumi”.
Savukārt par ieslodzījuma vietu attīstības reformas sākumu var uzskatīt 2005. gada 2. maija Ministru kabineta (MK) rīkojumu Nr. 280 Par Ieslodzījuma vietu attīstības koncepciju, kas šobrīd jau ir zaudējis spēku, stāsta Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) sabiedrisko attiecību speciāliste Aija Fedorova. Rīkojumā tika norādīts, ka Eiropas Padomes (EP) cietumu eksperti pēdējos gados asi kritizējuši Latviju par nespēju pilnībā nodrošināt soda izciešanas apstākļu atbilstību Latvijas un starptautiskajām tiesību normām un aizbildināšanās ar finanšu resursu trūkumu nepārliecina.
Līdz ar to koncepcijā piedāvātais risinājums paredzēja normalizēt visu ieslodzīto personu kategoriju (apcietināto, notiesāto, nepilngadīgo, pilngadīgo, sieviešu, vīriešu) uzturēšanās apstākļus, novēršot problēmas, kas saistītas ar telpām, ēkām un cietuma darbības nodrošināšanu. Kā skaidro A. Fedorova, koncepcijas mērķis bija noskaidrot problēmas un piedāvāt risinājumus kriminālsoda “brīvības atņemšana” un drošības līdzekļa “apcietinājums” izpildes organizēšanai saskaņā ar Latvijas un starptautiskajām tiesību normām. IeVP pārstāve vērš uzmanību, ka šī koncepcija attiecināma tikai uz laikposmu no 2006. līdz 2014. gadam un tās objekts bija materiāltehniskā bāze cietumu funkciju nodrošināšanai.
2005. gada MK izdotajā rīkojumā par ieslodzījuma vietu attīstības koncepciju bija identificētas tādas problēmas kā cietumu pārapdzīvotība, novecojušās cietumu ēkas un nožogojumi, strauji pieaugošais notiesāto skaits, kam brīvības atņemšana jāizcieš slēgtā cietumā, kā arī trūkstošās telpas un darbinieki, kas nodrošinātu ieslodzīto izglītības, resocializācijas un nodarbinātības sistēmas izveidi un uzturēšanu. Vienlaikus rīkojumā tika norādīts, ka ar Latvijas cietumu sistēmas darbības organizāciju saistītās problēmas kopumā prasa kompleksu un ilglaicīgu risinājumu, kurš nav īstenojams viena politikas plānošanas dokumenta ietvaros.
Kā būtiskākās problēmas, ko iezīmēja 2005. gada cietumu attīstības koncepcija, A. Fedorova min sekojošo:
Cietums kā izolēta un kontrolējama vide ir ļoti efektīvi izmantojams tādu pasākumu īstenošanā kā resocializācijas programmas, atkarību ārstēšana, uzvedības korekcijas pasākumi, izglītība un nodarbinātība, kas koriģē ieslodzītā personību, skaidro A. Fedorova. Proti, efektīva ieslodzīto uzvedības korekcija novērš izdarītā likumpārkāpuma cēloņus un būtiski mazina recidīva risku, kas taupa valsts līdzekļus, jo tie nav jātērē personas uzturēšanai atkārtotas notiesāšanas gadījumā.
Kopš 1994. gada Latvijas Sodu izpildes kodekss grozīts 42 reizes. A. Fedorova min vairākas izmaiņas, kas tajā veiktas:
Vienlaikus IeVP pārstāve norāda, ka arī resocializācijas personāla skaitliskā attiecība uz ieslodzīto skaitu ir noteikta spēkā esošā MK rīkojumā Nr. 580 Par Ieslodzīto resocializācijas pamatnostādnēm 2015.–2020. gadam, paredzot pakāpenisku resocializācijas personāla skaitlisko pieaugumu attiecībā pret ieslodzīto skaitu, kas ļautu nodrošināt brīvības atņemšanas sodu izpildi atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tiek attīstīti arī ieslodzīto sociālās rehabilitācijas līdzekļi un riska novērtēšanas instrumenti.
Kā norāda A. Fedorova, arī 2009. gada MK rīkojumu Nr. 7 “Par “Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto personu resocializācijas koncepciju”” (zaudējis spēku) var uzskatīt par ieslodzījuma vietu reformas turpinājumu, jo tajā bija noteikts, ka vairums ES valstu par brīvības atņemšanas soda izpildes pamatuzdevumu noteikušas notiesāto resocializāciju – tādu pasākumu kopumu soda izciešanas laikā, kurš veicina notiesātā spēju iekļauties sabiedrības noteiktajās normās un neizdarīt noziedzīgus nodarījumus pēc atgriešanās no soda izciešanas vietas.
Tādējādi brīvības atņemšanas sods nav valsts vai sabiedrības atmaksa par noziedzīgu nodarījumu personai, bet tiesību normās nostiprināts līdzeklis, lai panāktu ar šo sodu notiesāto personu tiesisku uzvedību. Līdz tam Latvijas tiesību akti brīvības atņemšanas sodam saglabāja padomju varas periodam raksturīgo saturu, akcentējot izolēšanu no sabiedrības, nevis par pamatuzdevumu izvirzot resocializāciju.
Savukārt jau minētajās Ieslodzīto resocializācijas pamatnostādnēs 2015.–2020. gadam teikts, ka jāpabeidz arī tiesāto personu elektroniskās uzraudzības sistēmas ieviešana un jāturpina bijušo ieslodzīto resocializācijas politikas izstrāde, tostarp izveidojot atbalsta sistēmu, lai minētās personas integrētu darba tirgū.
Kā ieslodzījuma vietu reformas turpinājumu IeVP pārstāve min 2013. gada MK rīkojumu Nr. 50 Par Ieslodzījuma vietu infrastruktūras attīstības koncepciju, kurā paredzēts atbalstīt šajā koncepcijā noteiktos jaunās cietumu sistēmas veidošanas un jauno cietumu izvietošanas principus. Koncepcijā ir noteikti reģioni, kuros primāri tiks būvētas jaunās ieslodzījuma vietas, kā arī precizētas tās ieslodzījuma vietas, kas pēc jaunā cietuma nodošanas ekspluatācijā tiks likvidētas. “Reformai noslēdzoties, Latvijā būtu jābūt sešiem cietumiem,” secina A. Fedorova.
Informatīvajā ziņojumā Par plānoto ieslodzījuma vietu infrastruktūras attīstību Latgalē norādīts, ka 2016. gada nogalē noslēdzās jaunā Liepājas cietuma projektēšanas posms un Tieslietu ministrija saņēma saskaņotu jaunā cietuma būvprojektu. Lai arī 2017. gada sākumā Tiesu namu aģentūra izsludināja jaunā Liepājas cietuma būvniecības iepirkuma konkursu, kas paredzēja būvniecības darbu uzsākšanu 2017. gada otrajā pusē, bet objekta nodošanu ekspluatācijā – ne ilgāk kā 30 mēnešu laikā no līguma ar būvnieku parakstīšanas brīža, būvniecību neuzsāka, jo cietuma projekta ieceres īstenošana bija būtiski sadārdzinājusies un valstij nebija būvniecībai nepieciešamās naudas.
Latgale ziņojumā norādīta kā nākamā vieta, kurā paredzēts būvēt jaunu multifunkcionālu cietumu, savukārt pēc tā atvēršanas būtu slēdzams Daugavgrīvas cietums (abas nodaļas) un Jēkabpils cietums. Kā norāda A. Fedorova, multifunkcionālā cietumā ir nodrošināti visi soda izpildes un apcietinājuma režīmi. Proti, šādā cietumā ieslodzītais pēc tiesas sprieduma stāšanās spēkā par brīvības atņemšanas soda noteikšanu var turpināt izciest sodu vienā un tai pašā cietumā līdz soda termiņa beigām visās soda izciešanas režīma pakāpēs.
“Kopš 2008. gada ir notikušas būtiskas pārmaiņas Latvijā – likvidēts Pārlielupes cietums, Šķirotavas, Vecumnieku, Matīsa cietums apvienots ar Centrālcietumu, Daugavpils cietums apvienots ar Grīvas cietumu – izveidots Daugavgrīvas cietums, atvērts Olaines atkarīgo centrs un jauns izmeklēšanas cietums Valmierā,” skaidrots ziņojumā. LV portāls jau rakstīja, ka Latvijā ir palikušas deviņas ieslodzījuma vietas, jo 2019. gada 1. aprīlī tika likvidēts arī Brasas cietums.
A. Fedorova skaidro, ka cietumu attīstības kontekstā vienlaikus norisinās darbs arī pie satura reformas, domājot par izmaiņām personāla atlasē un apmācībā. Tāpat IeVP pārstāve norāda, ka turpinās bijušo ieslodzīto resocializācijas politikas izstrāde, tostarp:
