Ko sabiedrība sagaida no valsts saistībā ar melu ziņām?
To vēlējās uzzināt Darmštates (Vācija) Tehniskās universitātes (TU) zinātnieki, veicot socioloģisko pētījumu. Tajā tika aptaujāti 1023 cilvēki vecumā no 18 līdz 64 gadiem, aptauja veikta 2017. gada jūlijā. 84% aptaujāto uzskata, ka melu ziņas ir bīstamas, jo tās spēj ietekmēt sabiedrības uzskatus, 68% ir pārliecināti, ka tās apdraud demokrātiju. Apmēram puse aptaujāto ir saskārusies ar konkrētām melu ziņām sociālajos tīklos, bet tikai ceturtā daļa ir spērusi konkrētus soļus, lai ierobežotu melu izplatību, – cilvēki ir ziņojuši platformas administrācijai vai izdzēsuši attiecīgo ziņu.
Pētnieki atrada arī ideoloģiskas atšķirības dalībnieku attieksmē pret melu ziņām – kreisi vai liberāli noskaņotie cilvēki informācijas patiesību spēja novērtēt objektīvāk nekā labēji noskaņotie dalībnieki. Aptauja apstiprināja pieņēmumu, ka jaunāki un relatīvi izglītotāki cilvēki mazāk ir pakļauti riskam noticēt melu ziņām. Tomēr lielais vairākums aptaujāto – 81% – vēlējās, lai viltus ziņas tiktu ierobežotas, lai attiecīgās valsts iestādes uz tām ātri reaģētu. 72% uzskatīja, ka vietņu īpašniekiem jāuzņemas lielāka atbildība par publicēto saturu, ka ir jāpalielina kriminālā atbildība par melu izplatīšanu un jādod lielāks atbalsts valsts uzturētām IT organizācijām, kuras cīnītos ar šo problēmu.
Viltus ziņu ietekme varētu nebūt pārmērīgi liela
Tomēr Darmštates TU pētnieki secina, ka melu ziņu ietekme ir salīdzinoši neliela. Pat pirms Vācijas parlamenta vēlēšanām 2017. gadā plašus sabiedrības slāņus sasniedzoša melu straume izpalika. Arī citi pētījumi liecina, ka tradicionālo mediju ietekme ir lielāka, nekā brīžiem šķiet, un otrādi – jauno informācijas avotu ietekme varētu būt mazāka, nekā domāts.
Vispirms jānorāda, ka parastie interneta materiālu popularitātes mērījumi nedod pilnīgu ainu. Var, piemēram, redzēt, ka “YouTube” ievietotam video ir tik un tik skatījumu, tomēr tas nedod nekādu priekšstatu par to, cik no šiem apmeklētājiem attiecīgo materiālu ir noskatījušies līdz galam. Līdzīgi ir ar robotiem, kuri masveidā izplata tālāk kādu tvītu, – arī šeit ir grūti izmērīt, kāds ir patiesais attiecīgās ziņas iespaids. Pie tāda secinājuma ir nonācis ASV Nacionālais biotehnoloģiskās informācijas centrs. Turklāt skatījumu uzskaitījums “YouTube” videomateriālam ir viena lieta, bet speciālistu izpētīta kāda TV raidījuma auditorija – kvalitatīvi pavisam cita.
Arī attiecībā uz melu ziņām pētījumi rāda, ka to iespaids varētu būt mazāks, nekā pirmajā brīdī šķiet. Tagad jau par īstu viltus ziņu klasiku kļuvušās 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanas ir pamācošas arī šajā ziņā. 2018. gada sākumā ASV Senāta komisija izpētīja, cik liela bija tvitera profilu ietekme, kuros izplatīja dezinformāciju Krievijas uzdevumā. Pēdējo divu priekšvēlēšanu mēnešu laikā krievu roboti izsūtījuši vairāk nekā 2 miljonus tvītu, kuri tomēr veidoja tikai vienu procentu no visiem ar vēlēšanām saistītajiem tvītiem. Savukārt no visiem aplūkotajiem tvītiem krievu troļļu “ražojums” veidoja tikai pusprocentu. Tātad viņu iespaids nebūt nebija tik liels, kā to vēlētos Kremlī.
Pie līdzīga secinājuma ir nonākuši ziņu aģentūras “Reuters” un Oksfordas Universitātes pētnieki. Viņi secina, ka klasisko mediju ietekme ir daudz lielāka nekā alternatīvo kanālu. Piemēram, Francijā avīzei “Le Monde” ir 19% liela auditorija, “Le Figaro” – 22,3%. Savukārt no tā sauktajiem alternatīvajiem piedāvājumiem, kuru materiālu patiesības līmenis ir zems, tikai četri vispār pārsniedz 1% robežu. Šo četru mediju skaitā ir Krievijas finansētās “Russia Today” un “Sputnik” tīmekļvietnes, kuras sasniedz attiecīgi 1,7 un 1,4% lielu auditoriju. Turklāt tradicionālo mediju lasītāji pie materiāliem uzkavējas daudz ilgāk nekā tie, kuri apmeklē šos dezinformācijas un melu kanālus.
Savukārt Bavārijas Jauno mediju centrāle savā 2018. gada jūnijā publicētajā pētījumā nevarēja apstiprināt tēzi par informācijas burbuli “Google” meklētājā. Neizskatās, ka tas ir tik spēcīgs, lai liegtu piekļuvi dažādai informācijai. Pētnieki atzīmēja, ka valodas barjera gan var būt par iemeslu sava veida informācijas burbuļa radīšanai. Tiesa, pētījuma noslēgumā ir atzīmēts, ka šos rezultātus nevar automātiski pārnest uz tādiem sociālajiem tīkliem kā “Facebook”, “Twitter”, “Instagramm” vai “YouTube”. Tam būtu nepieciešams turpināt šāda veida izpēti.
Piesardzīgs optimisms
Vai iepriekšminētais nozīmē, ka savulaik rakstā “Saprāta dalīšana” minētā interneta tehnoloģiju kaitīgā ietekme ir pārvērtēta? Tik vienkārši gan nav. Drīzāk varētu runāt par piesardzīgu optimismu, ka melu un dezinformācijas ražotāju vara nav absolūta. No šiem pētījumiem varam izdarīt sekojošus secinājumus:
- Ja agrāk sabiedrības viedokļa veidošanā galvenā loma bija masu medijiem, tad šobrīd šajā laukā ir parādījušies jauni spēles dalībnieki, kuri spēj ātri, lēti un samērā efektīvi izplatīt savu informāciju. Tomēr šī alternatīvā informācija, vismaz pagaidām, pamatā ir nišu spēlētājs – tā nesasniedz auditorijas pamatmasu.
- Neskatoties uz to, nevajadzētu par zemu novērtēt veco labo PSRS propagandistu paņēmienu, kuru mēdz dēvēt par “sabojāto siļķi”. Publicējot visneticamākos melus par kādu personu, organizāciju vai notikumu, vēl pārspīlējot tos, savs efekts tomēr tiek sasniegts – kaut kas no šīs apmelojumu gūzmas sabiedrības atmiņā aizķeras un attiecīgajam objektam uz ilgiem laikiem ir izdevies “piestiprināt” ja ne sliktu slavu, tad vismaz tādu “puvušas siļķes” piesmaku. Gandrīz kā tajā slavenajā anekdotē par sudraba karotēm: “Karotītes atradās, bet rūgtumiņš palika.”
- Šie pētījumi ir veikti “vecās” demokrātijas valstīs, kurās gan privātie, gan sabiedriskie mediji ir daudz labākā stāvoklī nekā pie mums, ar profesionāliem darbiniekiem un senām demokrātijas un žurnālistikas tradīcijām. Lai arī Rietumu medijos līdz ideālam ir vēl tālu (arī tur digitālā revolūcija apdraud kvalitatīvai žurnālistikai nepieciešamo ekonomisko bāzi), Latvijai pat līdz tādam līmenim ir vēl tāls ceļš ejams. Pie mums ietekmes grupām, tādām “savējo mafijām”, ir liela vara arī mediju jomā – ne vienmēr darbam tiek izvēlēts labākais kandidāts, bet gan kāds “uzticams savējais”. Turklāt šīs ietekmes grupas neaprobežojas ar mediju vidi vien, to ietekme caurauž daudzas jomas – par šo fenomenu priekšvēlēšanu laika sakarā rakstījusi Sandra Veinberga.
Nepieciešams pacietīgs darbs medijpratības uzlabošanā dažādos sabiedrības slāņos un vecuma grupās
Ko no tā var mācīties vidusmēra mediju patērētājs Latvijā? Acīmredzot Ilfa un Petrova definētais princips par to, ka “slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās”, nav zaudējusi aktualitāti arī šodien – atbildīgam pilsonim arī pašam ir jācenšas izvērtēt izmantotā informācijas avota uzticamību, lai nekļūtu par manipulāciju upuri. Iegūstot informāciju, jāpatur prātā tādi jautājumi par informācijas avotu kā:
- Vai attiecīgajā medijā/tīmekļvietnē pausto viedokļu un faktu bāze ir izprotama?
- Vai materiāls ir savienojams ar vispārēji zināmām patiesībām? Vai informācija ir skaidri un saprotami formulēta?
- Kādi ir materiālā izmantotie izteiksmes līdzekļi – vēstījums ir pārdomātā un lietišķā manierē ieturēts vai, tieši otrādi, – agresīvi nospiedošs?
- Svarīgi ir pievērsties tā sauktajai avotu kritikai – vai materiāla autors atsaucas uz vairākiem avotiem? Vai viņš norāda šos avotus un ievieto saites uz tiem?
- Ko par attiecīgo tematu ziņo citi mediji – vai galvenie fakti sakrīt ar citos informācijas avotos paustajiem?
- Ir vērts apdomāt arī to, vai attiecīgajā medijā publicētie materiāli aplūko tematu no dažādām perspektīvām. Cik plašu tēmu loku medijs aplūko?
- Vai citētās personas ir sabiedrībā pazīstamas, kompetentas, vai arī par ekspertiem tiek uzdoti līdz šim nedzirdētu vai mazpazīstamu “mācību iestāžu” un “pētniecības institūtu” pārstāvji?
- Par ļaunu nenāks arī iegūt informāciju par to, kas ir atbildīgs par attiecīgā medija/vietnes saturu, kādi ir tā darbības mērķi un no kurienes nāk tā finansējums.
Savukārt valsts struktūrām jāturpina iesāktais un pat vēl vairāk jāaktivizē darbs medijpratības iemaņu uzlabošanā – gan skolēnu, gan pieaugušo vidū. Lai vai kādas izrādīsies viltus ziņu radītāju iespējas, medijpratībā izglītota sabiedrība būs daudz imūnāka pret šādiem izaicinājumiem.
