Ārlietu ministra ikgadējā ziņojumā par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos 2018. gadā par attiecībām ar Krieviju cita starpā ir teikts, ka “[..] pārskatāmā perspektīvā Latvijas divpusējās attiecības ar Krieviju turpinās noteikt līdzšinējā ES divu ceļu politika ar dialogu diplomātiskajā līmenī un ierobežojošajiem pasākumiem [..]”.1 Atbalstot šādu nostāju, piedāvāju lasītājiem pārfrāzētu versiju: attiecībās ar Krieviju ir jāīsteno nepieciešamo attiecību minimums un jāapjožas ar stratēģisko pacietību.
Ekonomiskā mijiedarbība divu kaimiņvalstu starpā, protams, prasa komunikāciju, sevišķi jau ārlietu un satiksmes ministriju līmenī. Vienlaikus ir jābūt reālistiski noskaņotiem par Vladimira Putina vadītā režīma specifiskajām (bieži vien destruktīvajām) ambīcijām ārpolitikā. Sankcijas ir jāturpina, tāpat kā ir jāiestājas par tiesiskuma principiem starptautiskajās attiecībās, kas Latvijas un līdzīga mēroga valstīm ir eksistenciāls jautājums.
Maskava. Kremlis. Putins
2018. gads bija vēlēšanu gads gan Krievijā, gan Latvijā. Krievijas valsts prezidenta vēlēšanas tika pārceltas uz 18. martu – Krimas nelikumīgās aneksijas juridiskās fiksēšanas dienu. Pirms četriem gadiem šajā dienā V. Putins Kremļa zālē uzrunāja Krievijas politisko eliti, kas bija rotājusies ar sevišķi lielām Sv. Jura jeb Georgija lentēm pie uzvalka atloka. Krievijas politiķi ar spīdošām acīm un sajūsmu sveica V. Putina lēmumu pievienot Krievijai Ukrainas teritorijas daļu.
Svētku orķestris nespēlēja ilgi, pēc četriem gadiem V. Putina atbalsta reitingu kritums rāda, ka eiforija ir gājusi mazumā. Valstij piederošais “RTR TV” kanāls gan sparīgi cenšas lipināt vadoņa kultu raidījumā “Maskava. Kremlis. Putins”. Vienā no minētās sērijas raidījumiem tika rādīta hokeja draudzības spēle, kurā piedalījās arī valsts prezidents. Bija redzams, ka Putins spēlē vāji, tomēr intervētie hokejisti skaidroja, ka nespēj uzvarēt Putina komandu, jo prezidents labi spēlējot. Nožēlojami.
Tāpat nožēlojami izskatās propagandistu Vladimira Solovjova un Dmitrija Kiseļova sacensība, kurš spilgtāk palielīs “nacionālo līderi” un skaļāk nories Rietumus. Vadoņa kults ir iespējams tikai tur, kur ir iztapīga svīta un klusējoša tauta, kurai kinorežisors Vitālijs Manskis nesen atgādināja, ka tā no “lieciniekiem” pārvēršas par “līdzzinātājiem”.
Tomēr, kā teica Ostaps Benders, – ledus ir sakustējies. Pēc pensiju sistēmas reformas “ledusskapis lēnām sāk pieteikt konkurenci televizoram”. Atbilstoši Krievijas sabiedriskās domas izpētes centra “Levada” 2018. gada aprīļa aptaujai 60% respondentu norādīja, ka Krievijā “lietas iet pareizā virzienā”; negatīvu vērtējumu par Krievijas kopējo virzību izteica tikai 26%.2 Jau pēc sešiem mēnešiem pozitīvo atbildi izvēlējās 49%, bet negatīvo – “valsts virzās pa nepareizu ceļu” – atzīmēja jau 40%.3 Cilvēku neapmierinātība ar situāciju Krievijā ir bijusi vienmēr, bet 2018. gadā ir notikušas svarīgas izmaiņas, proti, arvien lielāks skaits respondentu tieši V. Putinu saista ar valsts problēmām.
Putins un bumba
Atbilstoši padomju mitoloģijai Ļeņins reiz dāvāja bērniem ādas bumbu lupatu bumbas vietā. Putins savukārt 2018. gada nogalē pēc veiksmīgas militārās raķetes izmēģinājuma teica, ka tā esot labākā dāvana Krievijas tautai.
Kluba “Valdaja” konferencē 2018. gada 18. oktobrī Krievijas prezidents kodolkara iespējamības kontekstā teica: “Agresoram ir jāzina, ka atmaksa ir neizbēgama, ka viņš tiks iznīcināts. Bet mēs, agresijas upuri, mēs kā mocekļi nokļūsim paradīzē, bet viņi vienkārši nosprāgs, tāpēc ka pat nepaspēs nožēlot grēkus.”4 Krievijas prezidents izmantoja reliģiskus jēdzienus: “mocekļi”, “paradīze”, “grēku nožēla”. Turklāt tika nodalīti “labie ticīgie” – Krievijas iedzīvotāji – no “sliktajiem” – tiem, kuri uzbruks ar kodolieročiem Krievijai. Šis ir kārtējais piemērs pareizticības drošībošanai Krievijā. V. Putina atomkara sakralizācija nav nekas veselīgs, drīzāk jau fatālas noskaņas raisošs. Vai kāda valsts grasās uzbrukt pirmā ar kodolieročiem Krievijai? Vai arī Krievijas prezidents kārtējo reizi mēģina novērst uzmanību no iekšējām valsts problēmām?
Jau piecus gadus pēc kārtas iedzīvotāju reālie ienākumi Krievijā krītas, neskatoties uz nelielo IKP pieaugumu pēdējo divu gadu laikā. Tas gan nenozīmē, ka sistēma tūlīt sabruks, tā šādā stagnējošā režīmā var pastāvēt vēl ilgi. 2018. gada pavasarī V. Putins nāca klajā ar Maija dekrētiem un bieži runāja par nepieciešamo tehnoloģisko “izrāvienu”. Plāni ir visai ambiciozi, līdz 2024. gadam Krievijai esot jānokļūst starp piecām lielākajām ekonomikām. Tas nozīmē, ka IKP ik gadu, sākot jau no 2019. gada, ir jāaug par aptuveni 7%. Nezinu nevienu nopietnu ekonomikas ekspertu, kurš teiktu, ka tas ir reāli izdarāms. Bet tas nekas, arī 2012. gada Maija dekrēti netika izpildīti.
Krievijas mērķi Latvijā
Laiku pa laikam ir vērts uzdot vienkāršu, bet svarīgu jautājumu – kādi ir Krievijas ārpolitikas reālie mērķi Latvijā? Atbilde uz to neļauj aizmaldīties Krievijas propagandas veidotajos šaurajos koridoros, kuri aizved lasītāju un skatītāju pie it kā vienīgajām pareizajām atbildēm, kuras patiesībā ir mērķtiecīgi izlikts intelektuāls slazds.
Vērtējot nevis Krievijas politiķu un diplomātu teikto, bet Krievijas ārpolitikā un publiskajā diplomātijā praksē notiekošo, jāsecina, ka labu divpusējo attiecību izveide augstākajā politiskajā līmenī nav bijusi Maskavas prioritāte.
Nebrīnīsimies, ja Krievija šogad par Latvijas izglītības reformu sūdzēsies starptautiskajās organizācijās. Tādā gadījumā kārtējo reizi būs nepieciešama Latvijas publiskās diplomātijas aktivizēšana Rietumeiropā un ASV, skaidrojot valsts valodas stiprināšanas nozīmi sabiedrības saliedēšanā, kā arī Kremļa propagandas un dezinformācijas ietekmes mazināšanā.
Krievijas dezinformācijas kampaņu uzbrukumi ir tēmēti uz jomām, kas saistītas ar Latvijas nacionālās identitātes stiprināšanas procesu, – valoda, kultūra, sociālā atmiņa, lepnums par valsti, piederības sajūta, gatavība aizstāvēt valsti u. c. Nolūkā uzlabot politisko klimatu Krievijas puse Latvijai ir izvirzījusi neizpildāmas prasības valodas, vēstures politikas, izglītības un pilsonības likumdošanas jomās. Neizpildāmas, jo, sekojot Kremļa aicinājumam, mums būtu jāatsakās no daudzām Latvijas valsti pamatojošām idejām. Vai oficiālā Krievijas vadība zina, ka Latvijas puse nenesīs šādus upurus uz labu kaimiņattiecību altāra? Jā – zina, citādi būtu jādomā, ka visi Krievijas izlūki Latvijā būtu sen aizgājuši atvaļinājumā un cilvēki aiz Kremļa mūra būtu ar apšaubāmām intelektuālajām spējām. Tā kā abi minējumi nav racionāli pamatojami, tad jāsecina, ka V. Putins, Dmitrijs Medvedevs un Sergejs Lavrovs ir informēti par to, ko Latvijas parlaments, valdība ir vai nav gatava darīt. No minētā izriet vienkāršs un fundamentāls secinājums – oficiālā Krievija nevēlas attiecību uzlabošanu ar Latviju.
Nediplomātiskā diplomātija
2017. gadā akreditētais Krievijas vēstnieks Latvijā Jevgēņijs Lukjanovs 2018. gadā turpināja jau iepriekš uzsākto paternālismam raksturīgo komunikācijas stilu. Šajā ziņā viņš atgādina bijušo Krievijas vēstnieku Latvijā Viktoru Kaļužniju, kurš necentās ierobežot sevi ar diplomātisko etiķeti. V. Kaļužnijs dažkārt publiski pamācīja Latvijas žurnālistus, kā un kādi jautājumi viņiem ir jāuzdod vēstniekam.
Ja citos apstākļos cilvēka tiešums kā rakstura īpašība nav nemaz tik slikts, tad diplomātijas tradīcijas prasa zināmu savaldību. 2017. gadā J. Lukjanovs intervijā žurnālam “Telegraf” norādīja, ka Latvijā neesot “Maskavas roku” un Krievijas propagandas, savukārt fobijas esot grūti ārstējamas.5 No teiktā izriet, ka bija domātas Latvijas iedzīvotāju fobijas. Meli (par propagandas neesamību) un aizskarošs stils (par fobijām) ir mūsdienu Krievijas diplomātijā ierasta lieta.
Vēstnieka intervijā 2018. gada 19. janvārī Latvijas Radio 4 tika sasniegts vēl “augstāks līmenis”. J. Lukjanovs izglītības reformas kontekstā teica: “Saprotiet, lūk, ja es būtu Latvijā dzimis krievs, es ne tikai būtu sašutis un uzbudināts. Es varētu vispār pāriet jau no parlamentārām un politiskām noraidījuma (ņeprijatija) metodēm varbūt pat pie citām. [..] Bet manas iedzimtās tiesības runāt dzimtajā valodā var atņemt tikai kopā ar manu dzīvību.”6
Pirmkārt, neviens neaizliedz cilvēkiem runāt krieviski, otrkārt, šādi vēstnieka izteikumi var tikt traktēti kā iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās. Tā ir cilvēku kūdīšana uz nekonvencionālām protesta metodēm, un tāpēc pret šādu rīcību nedrīkst saglabāt toleranci. Kāda būtu Krievijas Ārlietu ministrijas reakcija, ja Latvijas vēstnieks Māris Riekstiņš aicinātu Krievijā dzīvojošos tatārus no politiskām protesta metodēm pāriet uz radikālākām? Atšķirībā no Latvijas, kas ir nacionāla valsts, Krievija sevi sauc par daudznacionālu, turklāt federatīvu valsti. Tatāru identitātes saglabāšanas centieni Krievijas valdībai tiešām būtu jāatbalsta, bet notiek pretējais.
Apkopojot var teikt, ka oficiālā Krievija pārmet Latvijai to, kas mums nemaz nav jādara (jo krievu identitāti izglītības reforma neapdraud), savukārt Krievijas valdība pati nedara to, kas ir tās pienākums pret daudzām Krievijā dzīvojošām tautām, kurām nav savas – atsevišķas – valsts, kas parūpētos par to kultūras un valodas saglabāšanu.
“Uzvarētāja dēls” skaidro – bija vai nebija okupācija
Reaģējot uz žurnālista atgādinājumu par Latvijas nostāju divu okupāciju (gan Vācijas, gan PSRS) jautājumā, J. Lukjanovs intervijā teica, ka Padomju Savienība Latviju neokupēja, tikai inkorporēja, vēlāk atbrīvoja no Vācijas okupācijas. Krievijas vēstnieks turpināja: “Tieši tāpēc es esmu karavīra-uzvarētāja dēls.”7
Domājot par vēstnieka teikto analoģijās, rodas jautājums – vai mums ir jāgodina tie Vācijas karavīri, kuri atbrīvoja Latviju no PSRS karaspēka un varas 1941. gadā? Atbilde ir noliedzoša. Līdzīgi arī cita agresora – Padomju Savienības – spēku ienākšana Latvijā 1944.–1945. gadā pamatoti tiek uztverta kā atkārtota okupācija, tāpēc ne vienu, ne otru agresoru nav, par ko godināt. Ja tie bija atbrīvotāji, tad kur palika brīvība? Viena totalitāra vara sakāva citu – sev līdzīgu.
Tāpēc, lai ko domātu bijušie sarkanarmieši un viņu pēcteči, Latvijā katru gadu 8. maijā (kopā ar visu pārējo brīvo pasauli) tiks pieminēta tā traģēdija, kura kā smags ceļa rullis 1940.–1945. gadā pārbrauca pāri Latvijai gan no rietumiem, gan austrumiem, atstājot smagas rētas, daļa no kurām vēl arvien nav sadzijušas. Un piemiņas pasākumu lozungs būs – “nekad vairs”, nevis Krievijas medijos skandinātais – “varam atkārtot”.
Nozīmīgs solis pareizajā virzienā – izglītības reforma Latvijā
Saeima 2018. gada 22. martā pieņēma grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz ar 2019./2020. mācību gadu mazākumtautību skolās sākt pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā vidusskolu posmā. Lēmums ir atbilstošs Latvijas kā nacionālas valsts stiprināšanai. Šāds solis vidējā un ilgtermiņā būtiski veicinās sabiedrības saliedēšanu, jo sevišķi Krievijas informatīvās ietekmes kontekstā.
Saeimas debatēs par likuma grozījumiem Kārlis Šadurskis norādīja: “Ja mēs būtu veikuši šīs reformas, mums jau 27 gadus nebūtu balsojuma pēc etniskā principa.”8 Oficiālās Krievijas reakcija nebija ilgi jāgaida. Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM) 24. martā paziņoja, ka Saeimas pieņemtie likumu grozījumi pasliktinās Latvijas un Krievijas divpusējās attiecības un par to būšot atbildīga Latvija: “Oficiālajai Rīgai ir jāsaprot, ka ar saviem nedraudzīgajiem soļiem tā turpina sarežģīt divpusējās attiecības, un visa atbildība par to pilnībā gulstas uz Latviju.”9 Šķiet, ka līdzīgus pārmetumus jau esam dzirdējuši arī iepriekš.
2019. gadā turpinām iesākto
Vēstnieks J. Lukjanovs intervijā Latvijas Radio 4 teica: “Jūs esat pazaudējuši Krievijas tirgu. Jūs neatgriezīsities tur. Aizvietošana ir notikusi un ir pabeigta.”10 Neskatoties uz vēstnieka teikto, savstarpējās tirdzniecības statistika gan uzrāda salīdzinoši labus rezultātus. Kopējais preču tirdzniecības apgrozījums ar Krieviju 2017. gadā palielinājās par 19,9% attiecībā pret 2016. gada atbilstošo periodu. Sevišķi būtisku kāpumu piedzīvoja Latvijas preču eksports uz Krieviju, kas 2017. gadā pieauga par 32% salīdzinājumā ar 2016. gada atbilstošo periodu.11
Latvijas–Krievijas politiskā komunikācija ārpolitikas un satiksmes resoru līmenī 2018. gadā ir notikusi nepieciešamā minimuma robežās. Tā tas jāturpina arī 2019. gadā transporta, loģistikas, muitas un robežas jautājumos, organizētās noziedzības un nelegālās migrācijas apkarošanā. Līdzīgi kā 2018. gadā, arī 2019. gadā Latvijai ir jāturpina jau dažu gadu garumā īstenotā divu ceļu politika attiecībās ar Krieviju – ierobežojošie pasākumi (sankcijas) un dialogs diplomātu un nozaru pārstāvju līmenī (Ārlietu ministrijas koordinējot). Sankciju režīms turpina pastāvēt. Krievija vēlētos rīkoties pēc principa – kas bijis, bijis, aizmirstam par Krimu, par Donbasu, ejam tālāk! Šāda pieeja nav savienojama ar izpratni par tiesiskumu Eiropā.
V. Putina reitingu kritums nav labs nosacījums mierīgai notikumu attīstībai gan Krievijas iekšienē, gan starptautiskajā arēnā. Visdrīzāk, Kremļa izraisīti vai atbalstīti destruktīvi procesi ārvalstīs uzturēs spriedzi starptautiskās politikas dienaskārtībā. Nebrīnīsimies, ja Krievija šogad sūdzēsies par Latvijas izglītības reformu starptautiskajās organizācijās. Tādā gadījumā kārtējo reizi būs nepieciešams aktivizēt Latvijas publisko diplomātiju Rietumeiropā un ASV, skaidrojot valsts valodas stiprināšanas nozīmi sabiedrības saliedēšanā, kā arī Kremļa propagandas un dezinformācijas ietekmes mazināšanā.
1 Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos 2018. gadā.
2 Одобрение институтов власти, 24.10.2018., Levada.
3 Turpat.
4 Путин: мы как мученики попадем в рай, а они просто сдохнут, 18 октября 2018, Ru.delfi.lt, https://ru.delfi.lt/abroad/russia/putin-my-kak-mucheniki-popadem-v-raj-a-oni-prosto-sdohnut.d?id=79355337.
5 Абик Элкин, “Россия – за добрые отношения,” Телеграф, 06.-08.2017 (2), 5.
6 Александр Андреев, Константин Казаков. Открытый вопрос, Евгений Лукьянов о санкциях, НАТО и русских в Латвии. Большое интервью с послом РФ. 19 январь, 2018., LSM.lv.
7 Turpat.
8 Šadurskis: Ja nepieciešamās reformas izglītībā būtu veiktas, jau 27 gadus mums nebūtu balsojumu pēc etniskā principa, 22.02.2018., TVnet.lv.
9 Комментарий Департамента информации и печати МИД России в связи с принятием Сеймом Латвии поправок к закону «Об образовании», 24.03.2018.
10 Александр Андреев, Константин Казаков. Открытый вопрос, Евгений Лукьянов о санкциях, НАТО и русских в Латвии. Большое интервью с послом РФ. 19 январь, 2018.
