Elīna Miezīte uz Lielbritāniju aizbrauca 2010. gadā, tikko vidusskolu pabeigusi. “Man vienmēr ļoti gribējās studēt ārzemēs. Nezinu, varbūt tā bija popkultūras ietekme, bet jau no 14 gadu vecuma mērķtiecīgi mācījos angļu valodu. Labprāt uz ārzemēm būtu braukusi jau vidusskolas laikā, bet visreālākais, finansiāli iespējamākais variants bija mācīties ārzemēs augstskolā un tieši Lielbritānijā, jo tur studijām ir pieejams valsts atbalsts,” viņa atceras.
Jauniete atzīst, ka bija ļoti augstas angļu valodas zināšanu prasības. Kas palīdzēja šādu līmeni sasniegt? “Klausījos dziesmas – mācījos dziesmu vārdus, skatījos filmas, ļoti daudz lasīju. Valodu mācījos ļoti apzinīgi. Varu pateikties savai angļu valodas skolotājai, ar kuru kopā gatavojos IELTS (starptautiskā angļu valodas eksaminācijas sistēma – red.) testam.”
Trīs gadu vietā – septiņi
E. Miezīte Lielbritānijā sabija septiņus gadus, lai gan plānoja tikai trīs. Centrālās Lankašīras universitātē Ziemeļanglijā, Prestonā, kur dažādās jomās mācās apmēram 30 000 studentu, Elīna studēja sabiedriskās attiecības. Savu studiju virzienu viņa nenožēlo, rakstīšana ļoti patika, arī literatūra. “Tas vienmēr bija virziens, kurā gribēju darboties,” viņa atzīst.
Sākumā, lai nopirktu biļeti uz Lielbritāniju, iztiktu un samaksātu par istabiņas īri pirmos divus mēnešus, naudu iedevusi mamma, kura pat paņēmusi aizņēmumu no bankas – 1000 latus. Tas bijis meitenes sākuma budžets ar noteikumu, ka Lielbritānijā paralēli studijām ir jāatrod darbs. Citādi viņa nevarētu palikt un studēt – ģimene nevarētu viņu uzturēt.
Jau no pirmās dienas visu studiju laiku E. Miezīte strādājusi kafejnīcā. “Pēc tā, cik kontā naudas, likās, ka esmu bagāta. Pateicoties videi, no kuras nāku, esmu pieradusi ar naudu rīkoties citādi,” atminas Elīna.
Vajag arī pastrādāt
Kad iepazinusi sabiedrisko attiecību nozari un beigusi augstskolu, licies, ka vajag arī Lielbritānijā pastrādāt un izzināt britu medijus, ka ļoti nozīmīga ir starptautiskā pieredze.
Vai viegli ir atrast darbu Lielbritānijā? E. Miezīte: “Varbūt ne uzreiz sapņu profesijā, bet ar angļu valodas zināšanām darbu atrast ir vieglāk, ir jāiet un jārunā. Prakses vietas arī var atrast. Man tas nebija obligāti, un tikai pēc studijām sapratu, ka prakses iespējas vajadzēja izmantot vairāk. Augstskolu beidzu jūlijā, bet pirmais darbs bija tikai februārī. Ļoti neatlaidīgi to meklēju, gāju uz daudzām intervijām. Jutu, ka kādam ir jādod man iespēja. Ilgie meklējumi atmaksājās ar uzviju, jo pirmais darbs sabiedrisko attiecību jomā pēc augstskolas absolvēšanas man bija vienā no lielākajām integrētā mārketinga un komunikācijas aģentūrām pasaulē “Havas Worldwide”.”
Nepalikt pavisam
Jaunietei nekad nav bijusi doma uz dzīvi ārzemēs palikt pavisam. Viņa vienmēr iztērējusi visas savas brīvdienas, lai tikai tiktu mājup, – gribējies satikt ģimeni, draugus; apprecējies brālis, viņa ģimenē piedzimis bērniņš. “Man gribējās būt šo cilvēku dzīvē,” uzsver Elīna.
Otra lieta, kas saistījusi pie Latvijas, ir piederības sajūta. “Lai gan tā ir liela klišeja, bet, nu, nekur nav tik labi kā mājās, Latvijā jūties kā savējais,” viņa teic.
Lielbritānijā strādājusi trīs dažādās sabiedrisko attiecību aģentūrās, pirmajā un pēdējā darbavietā bijusi vienīgā ārzemniece. Jutusi – ir labas attiecības, bet ir kaut kāds konteksts, kura trūkst, tādēļ ka neesi tajā vidē uzaugusi.
Darbs Vidzemes Augstskolā
Stāstot par to, kā pēc atgriešanās veicās ar darba meklēšanu Latvijā, Elīna atzīst, ka tas bijis diezgan liels veiksmes stāsts. “Biju nolēmusi atgriezties, prātoju – kur varēšu atrast darbu? Droši vien tikai Rīgā, bet gribējās tuvāk ģimenei, jo tā bija viena no lielākajām vilkmēm. Kad sāku skatīties darbus, māte atsūtīja Vidzemes Augstskolas piedāvājumu. Tas gan bija vairāk mārketinga jomā, bet bija tuvu mājām – Smiltenei, un nolēmu pieteikties.”
E. Miezīte no Lielbritānijas atgriezās 2017. gada 3. septembrī, darba intervija bija 6. septembrī, bet jau 13. septembrī viņa sāka strādāt augstskolā Valmierā.
Kopš šī mācību gada sākuma E. Miezīte studē arī Vidzemes Augstskolas jaunajā maģistra programmā “Mediju un informācijas pratība”, kas ir vienīgā šāda veida programma Eiropā. Kāpēc? “Medijpratība ir ļoti aktuāls un interesants temats. Vidzemes Augstskolas pasniedzēji un pētnieki šajā jomā darbojas jau gadiem, un programmai piesaistīti arī starptautiskie partneri. Strādājot augstskolā, man bija unikāla iespēja sekot programmas attīstībai, kas mani pārliecināja par tās kvalitāti,” skaidro jauniete.
“Pierodi pie tā, kas tev ir”
Vienas no bažām atgriežoties bijušas, ka varbūt cilvēki nebūs tik atvērti un laipni. Lielbritānijā darba vidē bijuši viens pret otru laipni. “Nekad nebiju strādājusi Latvijā, tāpēc šaubījos par to, kāda būs darba vide. Varbūt nebūs tik jauka komunikācija, struktūra? Bet lielākoties man ir bijusi pozitīva pieredze. Latvieši nav uzreiz tik atvērti, svešiniekus pirmie neuzrunā. Paši neesam ekstraverti, bet esam izpalīdzīgi un atvērti, ja pie mums pienāk un kaut ko palūdz,” saka Elīna. “Augstskolā vide ir ļoti draudzīga un patīkama, esam starptautiski orientēti. Ātri iejutos.”
E. Miezīte stāsta, ka Lielbritānijā mēneša atalgojums bijis trīsreiz lielāks, nekā ir tagadējie ienākumi Latvijā. Tas gan viņai, gan arī citiem paziņām, kas dzīvo ārvalstīs, esot viens no lielākajiem sevis pārliecināšanas šķēršļiem, domājot par atgriešanos mājās, “jo pierodi pie tā, kas tev ir, un pie noteikta dzīvesveida, jo Lielbritānijā ir ļoti izteikta patērētāju kultūra, un varbūt daudz kas no tā nemaz nav nepieciešams”.
Vieta, kur gribas būt
Nākotnē E. Miezīte gribētu darboties sabiedrisko attiecību un mārketinga jomā, vairāk viņu interesējot izpētes joma, kas palīdzot izprast mērķauditoriju.
Elīna vairāk gribētu izpētīt tikko vidusskolu beigušo jauniešu viedokli, lai saprastu, kā efektīvāk strādāt ar šīm mērķgrupām. “Kļūda ir uzskatīt, ka viņi domā tāpat kā mēs. Piemēram, gaidot Ziemassvētkus, kad es augu, zinājām, ka skatīsimies filmu “Viens pats mājās”, un visu gadu arī to gaidījām. Šiem jauniešiem ne uz ko vairs nav jāgaida. Viņiem vajag uzreiz ļoti precīzu informāciju, nav laika kaut ko meklēt,” salīdzina E. Miezīte.
“Latvija ir vieta, kur gribu būt, te ir iespējas,” uzsver jauniete. Elīna atzīst, ka vairs nevēlētos mainīt dzīvi Latvijā pret pastāvīgu dzīvošanu ārzemēs, jo zina, “kā tas ir, kad gribi mājās, lai iegūtu latviskās sajūtas”.
