Jēdzienu jaunrade ārpolitikas pētniecībā ir nebeidzams process, kura mērķis ir pēc iespējas labāk izprast starptautiskajā politikā notiekošo. Jaunas teorētiskās pieejas pētniecībā rodas, kad ar vecajām nepietiek, lai precīzi atainotu realitāti. Šāda situācija ir izveidojusies pēdējās desmitgadēs, mēģinot pētīt un skaidrot Krievijas (un citu autoritāru valstu) ārpolitikas, mediju un publiskās diplomātijas aktivitātes ārvalstīs.
Joprojām ir iespējams izmantot Džozefa Naija (Joseph S. Nye) definēto “maigo varu”, pētot Krievijas ārpolitiku, tomēr parasti nākas komentēt, ka ne viss, ko Krievijas publiskās diplomātijas īstenotāji dara, ir uzskatāms par maigo varu. Ir atrasts nedaudz novēlots, tomēr labs risinājums, lai izvairītos no liekiem komentāriem. Pētnieki Kristofers Volkers (Christopher Walker) un Džessika Ludviga (Jessica Ludwig) 2017. gadā nāca klajā ar jauna jēdziena piedāvājumu, norādot, ka “tas, ko līdz šim esam sapratuši kā autoritāro valstu maigo varu, ir labāk saucama par aso varu (sharp power)”.
No maigās varas līdz asajai varai
Dž. Naija maigās varas pieejas pamatā ir secinājums, ka valsts var ietekmēt citas valstis gan ar piespiešanu vai atalgojumu (stingrā vara), gan ar savas kultūras, vērtību un ārpolitikas principu pievilcīgumu (maigā vara). Stingrās un maigās varas meistarīgu apvienojumu mēdz saukt par gudro varu, bet uz Krieviju to grūti attiecināt.
Krievijas maigā vara ir līdzīga mārketinga kampaņai, kuras mērķis ir pārdot sliktas kvalitātes preci. Ja no rīta gruzīnus nosaucat par “pareizticīgajiem brāļiem”, bet vakarā viņus nogalināt, tad pēc gudrības tas neizskatās. Ja vakar ukraiņi bija krievu “brāļu tauta”, bet šodien tiem jāmirst, jo naktī viņi pēkšņi pārvērtās par “fašistiem”, tad maigās varas iniciatīvu rezultāti ir likvidēti un līdz gudrajai varai arī nav tikts.
K. Volkers un Dž. Ludviga norāda, ka, lai gan lielākā daļa maigās varas un asās varas izmantoto metožu ir līdzīgas, tomēr asā vara “sadur, sadragā un caurumo mērķa zemju politisko un informācijas vidi”.1
Autoritārās valstis, izmantojot maigās varas instrumentus – studentu apmaiņas programmas, mediju darbību, valsts tēla popularizēšanu un citas metodes, nespēj attiekties no savas varas autoritārā rakstura, kur cenzūrai un pašcenzūrai ir nozīmīga loma. Minētie autori raksta, ka Krievija un Ķīna veido ietekmi ar aktivitātēm mediju, kultūras, akadēmiskajā un domnīcu vidē, tomēr šīs aktivitātes nevar uzskatīt par “alternatīvu ideju paušanu” vai “debašu paplašināšanu”. Pētnieki norāda, ka runa nav par savaldzināšanu vai pat pārliecināšanu, jo asā vara balstās manipulēšanā un maldināšanā.2 Līdzīgu domu jau 2010. gadā pauda Agnija Grigasa, norādot, ka oficiālās Krievijas pieeja maigās varas izmantošanā būtiski atšķiras no līdzšinējās Rietumu izpratnes, proti, Krievijas prakse ir vērsta drīzāk uz šķelšanu, nevis vienošanu un “raisa bažas, nevis sniedz mierinājumu”.3
Meli un asimetrija
Autoritāri vadītāji vēlas pasniegt sevi kā diženus varoņus, nācijas tēvus, bez kuriem valsts noteikti “aizies pa pieskari”. Lai to panāktu, nākas melot, jo personības kults nav iespējams bez maldināšanas un propagandas. Šāda komunikācijas prakse neizbēgami pāriet arī uz ārējām attiecībām. Te gan jāpiezīmē, ka minētais parādās daudz spilgtāk to valstu ārpolitikā, kurām ir globāla mēroga ambīcijas. Piemēram, Baltkrievijas ārpolitika šajā ziņā atšķiras no Krievijas un Ķīnas.
K. Volkers un Dž. Ludviga norāda, ka Ķīnas un Krievijas asās varas īstenošana lielā mērā balstās kamuflāžas jeb maldināšanas izmantošanā, pasniedzot valsts darbību kā privātā un nevalstiskā sektora pašiniciatīvu ārvalstīs. Turklāt, kā norāda minētie pētnieki, asā vara vienmēr darbojas asimetriski – savā valstī netiek pieļauta viedokļu brīva paušana, vārda un pulcēšanās brīvība tiek ierobežota.4 Toties mērķa zemēs tiek sacelts liels troksnis, ja kāda valsts cenšas ierobežot autoritārās valsts propagandu un dezinformāciju.
Vienkāršojot varētu teikt, ka asās varas īstenotāji saka: “Ļaujiet mums melot pie jums tā, kā mēs to darām jau savā zemē. Vienlaikus mēs neļausim jums stāstīt patiesību mūsu valstī.” Vēl vairāk – asās varas meistari mēģina ierobežot patiesības paušanu par sevi pat citās valstīs, ja vien tāda iespēja rodas. Tas gan vairāk tiek panākts ar slēptām, nevis atklātām ietekmes metodēm.
Demokrātija un drošība
Asās varas metodes – slēptās un atklātās – nav uzskatāmas par maigās varas īstenošanu, jo tās postoši ietekmē mērķa valstu demokrātiju. Tā var normāli funkcionēt, ja valsts pilsoņi ir pietiekami zinoši, lai apzinātos savas politiskās vērtības un spētu izdarīt tādu politisko izvēli, kura balstās zināšanās par dažādu politisko izvēļu iespējamām sekām jeb rezultātiem valsts un savā personīgajā dzīvē.
Ja sabiedrība vai tās daļa tiek regulāri maldināta, tad par cilvēku izvēles racionālo pusi nevar runāt. Nebūs lieki atgādināt, ka Krievijas ārpolitikas resors nav neitrāls vērotājs. Krievijas ārpolitikas apskatā jau 2007. gadā tika norādīts: “Mūsu galvenais uzdevums ir veidot efektīvas informācijas kampaņas visur, kur parādās reāli izaicinājumi Krievijas interesēm, uzturot plašu sabiedrisko konsensu par Krievijas ārpolitikas kursu.”5 Ja tās vēl būtu tiešām tikai “informācijas”, nevis “dezinformācijas” kampaņas, tad problēmu būtu mazāk.
Te vajadzētu piebilst, ka asā vara ietekmē ne tikai demokrātiju, bet arī drošību. Vai skatlogu demolēšana un citi notikumi Tallinā saistībā ar padomju pieminekļa pārvietošanu 2007. gadā varētu notikt bez Kremļa ietekmes? Vai daļa Krimas un Donbasa iedzīvotāju būtu tik promaskaviski noskaņota bez ilggadējas Krievijas informatīvās ietekmes? Atbilde, protams, ir noliedzoša.
Krimas aneksijas augsne tika gatavota jau salīdzinoši ilgi. Krievijas tautiešu politikas īstenotāji jau daudzus gadus pirms Krimas nelikumīgās aneksijas izplatīja šādas idejas: nav atsevišķas (nodalītas no krieviem) ukraiņu nacionālās un politiskās identitātes; pastāv Austrumu pareizticīgā civilizācija, kuras vienotības vārdā Ukrainai ir jāpaliek cieši saistītai ar Krieviju; Krima pieder Krievijai.6 Medijos pausto papildināja Krievijas tautiešu organizāciju darbība Krimā. Kustības “Sevastopole–Krima–Krievija” aktīvists Valērijs Podjačijs jau 2009. gadā aicināja Krimu pievienot Krievijai.7 Vēl cits aktīvists – Sergejs Cekovs – toreiz paziņoja, ka Krievijas tautieši Krimā darīs visu iespējamo, lai Krievijas jūras kara bāze Sevastopolē paliktu tur uz visiem laikiem.8 Piemēru klāstu varētu turpināt.
Krimas kārts tika turēta rezervē vairākus gadus – gadījumam, ja Ukraina spertu pārliecinošus soļus Rietumu virzienā. Kā zinām, kārts tika izspēlēta 2014. gada pavasarī. Asās varas īstenošana pret Ukrainu atgādina, ka tā var būt toksiska ne tikai demokrātijai, bet arī nacionālajai drošībai.
Krievijas asā vara Latvijā
Nav nepieciešams atteikties no maigās varas pētnieciskās pieejas pavisam. Nevaru piekrist tiem pētniekiem un politiķiem, kuri saka, ka Krievija nesaražo necik maigās varas jēdziena klasiskajā izpratnē. Piemēram, tās kultūras diplomātijas iniciatīvas, kuru īstenošanā netiek melots un kuras liekas pievilcīgas kaut vai citas valsts sabiedrības daļai, var radīt politiskos soļus, kas ir labvēlīgi Maskavai. Šādā situācijā joprojām varam runāt par maigo varu. Tomēr vairāku gadu Kremļa vadītās informatīvās ietekmes pētniecība rāda, ka liela daļa oficiālās Krievijas iniciētu aktivitāšu ietekmē kaimiņvalstis, tai skaitā Latviju, destruktīvi. Tātad asās varas jēdziens te atbilst labāk.
Priecājamies, ka atbilstoši starptautiskās organizācijas “Reportieri bez robežām” vērtējumam preses brīvības indeksā ieņemam augsto 24. vietu (180 valstu sarakstā).9 Minētā organizācija vērtē valdības nostāju, likumdošanu mediju jomā un attieksmi pret žurnālistu darbu. Tomēr – kādu vietu Latvija ieņemtu, ja tiktu vērtēti visi te klātesošie (vai vismaz paši populārākie) Kremļa kontrolētie mediji no auditorijas uztveres, nevis no Latvijas valdības rīcības perspektīvas?
Ja ņemam vērā, cik daudz Latvijas iedzīvotāju katru dienu klausās melos un sagrozītā informācijā, tad aina nav tik saulaina. Varbūt, izmainot vērtēšanas metodoloģiju (un vērtējot reālo Krievijas mediju klātbūtni), mēs būtu daudz zemākā vietā reitingā? Ja jau Krievija ar saviem tā sauktajiem medijiem, kurus lietojam arī mēs, preses brīvības indeksā atrodas 148. vietā,10 tad mēs būtu ap 86. vietu, jo daļa autoritārisma ar mediju palīdzību ir “atbraukusi” arī pie mums. Šāds vērtējums palīdzētu izturēties nopietnāk pret Kremļa informatīvo intervenci un tās ilggadējo ietekmi uz politiskajiem un sabiedriskajiem procesiem Latvijā.
Kā “RTR Planeta” kanāls (un tam līdzīgie NTV, PBK, REN, TVC) veicina Latvijas iedzīvotāju izpratni par Latvijā, Krievijā un pasaulē notiekošo? Vai Krievijas TV ruporu vēstījums ir izpratni bagātinošs, alternatīvs viedoklis? Nē, jo dezinformācija nav vienkārši cits viedoklis, tā ir cilvēku maldināšana. “Alternatīvie fakti” nav fakti, tās ir pasakas. Vai Maskavas namā rīkotie pasākumi par Latvijas vēsturi, kuros skaidro, ka padomju okupācija esot bijusi baltiešu brīvprātīga lieta, vairo sabiedrības saliedēšanu? Nē, tā vairo šķelšanu ar melu palīdzību.
Kremļa mediji un ar Maskavas naudu balstītu organizāciju aktīvisti Latvijā nevairo demokrātiju, jo to nevar balstīt uz meliem. Ikvienai demokrātijai ir ne tikai tiesības, bet pienākums aizstāvēt sevi pret autoritāru valstu iejaukšanos. Latvijas valdība to nesteidzas darīt. Ja valdība neiesaistīsies, tad “Lattelecom” (un citas kompānijas) turpinās palīdzēt Krievijas propagandai un dezinformācijai pēc iespējas vieglāk nonākt līdz auditorijai Latvijā.
Pētnieku centieni atrast labu teorētisko pieeju pētniecībā nav pašmērķis, bet gan nepieciešamība. Asās varas jēdziens ļauj precīzāk aprakstīt Krievijas mediju un tautiešu politikas destruktīvo būtību. Pirms vairākiem gadiem piedalījos Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē, kur “Lattelecom” pārstāvis teica, ka Krievijas mediju klātbūtne Latvijā ir normāla maigās varas aktivitāte, kādu taču īstenojot arī daudzas citas valstis… Minētais piemērs parāda, ka lietoto jēdzienu precizitātei ir liela nozīme.
1 From ‘Soft Power’ to ‘Sharp Power’. Rising Authoritarian Influence in the Democratic World.
2 Turpat, 10. lpp.
3 Agnia Grigas, Legacies, Coercion and Soft Power: Russian Influence in the Baltic States, Russia and Eurasia Programme. Chatham House, August 2012.
4 From ‘Soft Power’ to ‘Sharp Power’. Rising Authoritarian Influence in the Democratic World. NED, 2017.
5 Обзор внешней политики Российской Федерации.
6 Gatis Pelnēns (ed.). The ‘Humanitarian Dimension’ of Russian Foreign Policy toward Georgia, Moldova, Ukraine, and the Baltic States, the 2nd, supplementary edition. Rīga, CEEPS, 2010, p. 255.
7 Turpat, 257. lpp.
8 Turpat, 258. lpp.
9 2018 World Press Freedom Index, Reporters Without Borders.
10 Turpat.
