AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
01. augustā, 2018
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Satiksme
4
4

Jūras kodeksam – 15

LV portāla infografika

Turpinot LV portāla rakstu sēriju “Likums – jubilārs”, šoreiz uzmanības centrā Jūras kodekss. Kopš tā stāšanās spēkā 2003. gada 1. augustā ir apritējuši piecpadsmit gadi. Nozares pārstāvji gan uzsver, ka jūras tiesības ir kā dzīvs organisms, kas nepārtraukti attīstās un pilnveidojas. Jūras kodekss nav izņēmums.

īsumā
  • Latvijas neatkarības pirmajos 20 gados tika pārstrādāti gandrīz visi agrākās Krievijas jūras un iekšējo ūdeņu kuģniecības likumi, kurus papildināja ar daudziem jauniem.
  • Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Jūrniecības noteikumi (Jūras kodekss) tika veidoti, ņemot par pamatu skandināvu jūrniecības nozari reglamentējošos dokumentus.
  • Jūras kodekss ir pīlārs, uz ko balstās jūrniecības likumdošana Latvijā. Tas tiek gandrīz nepārtraukti papildināts un pārveidots, galvenokārt saskaņā ar grozījumiem starptautiskajos jūrniecības kodeksos.

Jūras tiesības lielai daļai iedzīvotāju un pat juristu, kas savas dzīves un darba gaitas lielākoties pavada uz sauszemes, ir mazāk zināma un savā ziņā pat noslēpumaina, vēsturiski izveidojušos paražu caurvīta pasaule.

Latvijas tiesību zinātnieks Konstantīns Čakste, rakstot par jūras tiesību vēsturiskajām īpatnībām1, izcēla faktu, ka jūras tirdzniecības kuģi līdz ar savu kravu padoti ārkārtīgām briesmām un dodas braucienos tālumā. No tā attīstījusies zināma briesmu solidaritāte un sevišķi jūras tirdzniecības principi, kuri jau izsenis ir noveduši pie kuģniecības starptautiskas reglamentācijas, kas uzrāda unifikācijas tendences.

Jūras tiesības ir viena no senākajām tiesību nozarēm, kas bija pazīstamas arī Latvijas teritorijas piekrastes iedzīvotājiem, kam kuģniecība un jūra gadsimtu griežos nebūt nav bijusi sveša. Kā pirmos jūras tiesību avotus Latvijā var minēt 1279. gada un 1672. gada Rīgas statūtus, kuros bija iekļautas nodaļas par jūras tiesībām.

Latvijas jūras tiesību attīstība

Neatkarīgas Latvijas jūras tiesību attīstība iesākas ar 1919. gada 5. decembra likumu par agrāko Krievijas likumu spēkā atstāšanu, cik tālu tie nebija atcelti ar jauniem likumiem un nerunāja pretim Latvijas valsts iekārtai. Tā Latvijas Republikas Pirmā Pagaidu valdība Kārļa Ulmaņa vadībā pārņēma arī daļu agrākās Krievijas tirdzniecības kuģniecības likumu, kuri pastāvēja Latvijas robežās līdz 1917. gada 24. oktobrim.

Krievijas kuģniecības likumi gan bija novecojuši un vairāk piemēroti agrākam buru kuģniecības laikmetam, ne tvaikoņu un motorkuģu satiksmei, 1939. gadā rakstīja Kārlis Eduards Meinerts, Finanšu ministrijas Jūrniecības departamenta vicedirektors2. Jūras tiesību modernizāciju aizkavēja Pirmais pasaules karš, tāpēc, uzsākot jūras kuģniecības atjaunošanas darbu, tā laika Jūrniecības departaments enerģiski ķērās pie jauna, laika garam atbilstošu kuģniecības likumu izstrādāšanas. Tā Latvijas neatkarības pirmajos 20 gados tika pārstrādāti gandrīz visi agrākās Krievijas jūras un iekšējo ūdeņu kuģniecības likumi, kurus papildināja ar daudzām jaunām jūras tiesību normām, kādus agrākā Krievijas likumdošana nepazina.

Apzinoties, ka labi kuģniecības likumi ir priekšnoteikums sekmīgai kuģniecības attīstībai, visi likumprojekti jau toreiz tika izstrādāti ciešā sadarbībā ar kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, vēlāk arī ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, uzsvēra K. Meinerts.

Kā svarīgākos tā laika Jūrniecības departamenta direktors izcēla likumus par kuģošanas tiesībām, kuģu pirkšanu un pārdošanu, jūras tirdzniecības kuģu dokumentiem, kuģu reģistrēšanu, kuģu izmērīšanu, tirdzniecības kuģu aplūkošanu, tirdzniecības kuģu administratīvo personālu, par jūrniekiem, par jūras tirdzniecības kuģu kapteiņiem, par ločiem, par koprēderejām, par jūras tirdzniecības kuģu īpašnieku atbildību, par Latvijas teritoriālos ūdeņos nogrimušiem kuģiem un citām mantām, par brīvostām un ostām, par avārijām, par palīdzības sniegšanu uz jūras, par kuģu hipotēkām un jūras prasībām, kuģniecības nelaimes gadījumu izmeklēšanu, par jūrnieku namu, par vateršautiem, par ūdeņu lietošanu kuģniecībai, laivniecībai, plostošanai un koku pludināšanai, par jūrskolām un kuģu mehāniķu skolām, par tonnāžas, kuģu, svara, kravas un ledlaužu nodokļiem un par loču nodevu u.c.

1932. gadā Latvijas pievienojās Briseles 1910. gada konvencijām dažu noteikumu apvienošanai attiecībā uz kuģu saduršanos un uz palīdzības sniegšanu un glābšanu uz jūras. Pamatojoties uz pēdējo konvenciju, Latvijas valdība izdeva likumu par atlīdzības sadalīšanu starp glābēja kuģa īpašnieku, kapteini un citām glābēja kuģa dienestā esošām personām.

Pirmskara periodā Latvijas jūras tiesībās tika iekļautas jūrnieku sociālās aizsardzības normas. Piemēram, tika ratificētas vairākas konvencijas: 1) par vietu apgādāšanu jūrniekiem; 2) par pusaudžu minimālā vecuma noteikšanu, pielaižot tos darbā uz kuģiem kā kurinātājus vai ogļu padevējus; 3) par kuģniecībā nodarbināto bērnu un pusaudžu obligāto medicīnisko izmeklēšanu; 4) par bērnu minimālo vecumu, tos pieņemot darbos uz jūras; 5) par bezdarba atlīdzību kuģu bojā iešanas gadījumos. 3

1930. gada noteikumi par slimo kasēm paredzēja arī jūrnieku ģimenes locekļu ārstēšanu. 1927. gada likums par apdrošināšanu nelaimes un aroda slimību gadījumos labvēlīgi nokārtoja jautājumu par jūrnieku ārstēšanu nelaimes gadījumos un paredzēja pensijas un pabalstus sakarā ar nelaimes gadījumiem.

Jūras tiesības pēc neatkarības atjaunošanas

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā jūrniecību regulēja PSRS Jūras tirdzniecības kuģniecības kodekss (Кодекс торгового мореплавания Союза ССР), kas balstījās uz tēzi, ka viss īpašums pieder valstij. Tas ir laiks, ko juridiskajā literatūrā dēvē par jūras tiesību attīstības pārtraukumu Latvijā,4 kas atstāja zināmu ietekmi arī uz jūras tiesību izpratni pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas. Tolaik daudziem jūras tiesības labākajā gadījumā asociējās ar teritoriāliem strīdiem (“reņģu kariem”) vai kravu pārvadājumiem pa jūru, atsaucoties uz neseno pieredzi, kad ārpolitiku realizēja PSRS Ārlietu ministrija, bet saimnieciskos jūras strīdus risināja Maskavas Arbitrāžas komisija. Padomju laikā Latvijā jūras tiesību speciālisti bija tikai atsevišķos valsts jūrniecības uzņēmumos, piemēram, Latvijas kuģniecībā, bet Latvijas Valsts arbitrāža (Saimnieciskā tiesa) izskatīja tikai tās lietas, kuras viena no pusēm bija zvejnieku kolhozi.5

Pirmais svarīgākais nacionālais jūrniecību reglamentējošais normatīvais tiesību akts pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1991. gadā bija 1991. gada 29. novembra Ministru padomes lēmums Nr. 330 “Par Latvijas jūrniecības pārvaldi”, ar ko tika apstiprināts Nolikums par Latvijas ostām, Nolikums par ostas kapteiņa dienestu, apstiprinātas no kuģiem ņemamās ostas nodevas Latvijas ostās un to sadalījums, un apstiprināts darba grupas sastāvs Latvijas Republikas Jūras kodeksa izstrādāšanai ar uzdevumu līdz 1992. gada 1. janvārim sagatavot kodeksa projektu.

Savukārt pirmais Latvijas Jūras kodekss bija 1994. gada 16. augusta Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi Nr. 168 “Latvijas Jūrniecības noteikumi (Jūras kodekss)”. Kodekss reglamentēja visus jautājumus, kas saistīti ar kuģu īpašuma tiesību pāreju, pārdošanu un ieķīlāšanu, jūrniecības prasījumiem, jūras pārvadājumiem, jūrnieku darbu, kuģu sadursmēm un cilvēku dzīvības aizsardzību jūrā, sadarbību jūrniecības jomā ar ārvalstīm, jūras piesārņošanu un jūras apdrošināšanu u.c.

Šo normatīvo dokumentu pēc Starptautiskās Jūras organizācijas ieteikuma izstrādāja Maltas Jūras tiesību universitātes profesors P.K. Mukherje sadarbībā ar Latvijas Jūras lietu ministriju un v/u “Latvijas kuģniecība”.6

Minētie jūrniecības noteikumi bija spēkā līdz 2003. gada 1. augustam, kad tos aizstāja Jūras kodekss, kas pašreiz regulē administratīvās un privāttiesiskās attiecības, kas rodas starp tiesību subjektiem ar jūrlietām saistīto tiesisko attiecību jomā.

Jūras tiesības – nepārtrauktā attīstība

Latvijas Jūrniecības noteikumi (Jūras kodekss) tika veidots, ņemot par pamatu skandināvu jūrniecības nozari reglamentējošos dokumentus. Savukārt tagadējais Jūras kodekss tapa uz minēto Latvijas jūrniecības noteikumu bāzes atbilstoši 2003. gada situācijai starptautiskajā un Latvijas jūrniecībā. Savā promocijas darbā Dr.iur. Vija Putāne atzīmē, ka Jūras kodekss tika izstrādāts pēc Norvēģu jūras kodeksa parauga, “jo, kā uzskatīja Jūras kodeksa autori, tad Latvija, izvēloties Norvēģu kodeksu par savas jūrlietu likumdošanas juridisko pamatu, kļuva par juridiski integrētu ziemeļvalstu jūras tiesību sektora daļu”7.

“Jūrniecība ir starptautiska nozare, kur katra valsts nevar veidot savu neatkarīgo likumdošanas paketi. Ir četri Starptautiskās Jūras organizācijas (IMO) kodeksi – SOLAS8, MARPOL9, STCW10 un MLC11, kas tiek dēvēti par četriem pīlāriem, uz ko balstās jūrniecības nozare. Savukārt Latvijas Jūras kodekss ir pīlārs, uz ko balstās jūrniecības likumdošana Latvijā,” skaidro Latvijas Jūras administrācijas pārstāve Sarma Kočāne. Tādējādi Jūras kodekss tiek gandrīz nepārtraukti papildināts un pārveidots, galvenokārt saskaņā ar grozījumiem minētajos starptautiskajos kodeksos. Pēdējo reizi Jūras kodekss tika grozīts 2017. gada 9. novembrī, pilnveidojot jūrnieku darba tiesību aizsardzību un nosakot lielāku kuģa īpašnieka atbildību, nodrošinot jūrnieku dzīves apstākļus.  

Nozares speciālisti uzsver – Jūras kodekss ir kā dzīvs organisms, lai pastāvētu un darbotos, tam nepārtraukti jāattīstās un jāpilnveidojas. “Tā tas bijis līdz šim, un tā tas būs arī turpmāk,” uzsver Jūras administrācijas pārstāve.

1 Čakste K. Jūras tiesības. 1. lpp. (kserokopija Nr. 30309057127).

2 Meinerts K. Valsts administratīvā līdzdalība kuģniecības veicināšanā. Ekonomists. Nr. 17, 01.09.1939.

3 Turpat.

4 Piemēram, Jūras tiesības. M. Lejnieka, L. Medinas redakcijā. Rīga: Jumava, 1997.

5 Lejnieks M. Par jūras tiesību atdzimšanu. Jurista Vārds, Nr. 25, 06.08.1998.

6 Valdība pieņēmusi Jūras kodeksu. Lauku Avīze, Nr. 65, 20.08.1994.

7 Putāne V. Kuģa vraka aizvākšanas tiesības zemūdens kultūras mantojuma aizsardzības kontekstā. Promocijas darbs. Latvijas Universitāte: Rīga, 2016, 51. lpp.

8 1974. gada Starptautiskā konvencija par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (The International Convention for the Safety of Life at Sea).

9 1973. gada Starptautiskā konvencija par piesārņošanas novēršanu no kuģiem un tās 1978. gada protokols (The International Convention for the Prevention of Pollution from Ships).

10 1978. gada Starptautiskā konvencija par jūrnieku sagatavošanu, sertificēšanu un sardzes pildīšanu (The International Convention on Standards of Training, Certification and Watchkeeping for Seafarers).

11 2006. gada Konvencija par darbu jūrniecībā (Maritime Labour Convention).

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU