AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
09. jūlijā, 2018
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Līgumi, dokumenti
2
2

Notariāta likumam 25

LV portāla infografika

Pirms 25 gadiem, 1993. gada 9. jūlijā, oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” tika izsludināts Notariāta likums. Pēc tā stāšanās spēkā 1. septembrī Latvijā atsāka darboties Eiropas tradīcijām atbilstošais latīņu tipa brīvais notariāts, tādējādi civiltiesībās nodrošinot sistēmisku pēctecību un tiesisku saikni ar Latvijas Republikas neatkarības pirmo posmu. Šajos gados notariāta institūts ir piedzīvojis daudz pārmaiņu – ir pieaugušas tam uzticētās funkcijas un atbildība, ir ieviestas mūsdienīgas darba metodes. Piemēram, no šī gada 1. jūlija notariālo palīdzību iespējams saņemt arī tiešsaistē videorežīmā.

īsumā
  • Līdz 1937. gadam Latvijā notāru stāvokli un darbību noteica bijušās Krievijas 1866. gadā izdotais Notariāta nolikums, kurā bija dažādas normas Latgalei, Vidzemei, Kurzemei un Zemgalei.
  • Notariāta likuma pamatā ir 1937. gada Notāru likums, kas tika uzskatīts par turpinājumu tiesību reformai, kuras pamatā bija jaunais 1937. gada Civillikums.
  • Kad Augstākā Padome 1991. gadā nolēma atjaunot 1937. gadā pieņemtā Civillikuma spēku, likumsakarīgs solis bija arī Zemesgrāmatu likuma un Notariāta likuma spēka atjaunošana.
  • Notariāta likumā pieaugušas prasības zvērināta notāra un tā palīga amata izpildītājiem, kā arī atbildības apmērs.
  • Notariāta likumu ir ietekmējuši dažādi politiski, ekonomiski un sociāli notikumi Latvijā un pasaulē. Visus šos 25 gadus ir dzīva ideja par jaunu notariāta un notariālā procesa likumu.

Notariāta regulējuma vēsturiskā attīstība

Notariāta likuma pamatā ir 1937. gada Notāru likums, kas tika uzskatīts par turpinājumu tiesību reformai, kuras pamatā bija jaunais 1937. gada Civillikums. Tā laika tieslietu ministra Hermaņa Apsīša vārdiem, Notāru likums bija jauns, svarīgs sasniegums Latvijas nacionālo tiesību izveidošanas laukā: “Jaunā likuma pamatdoma ir celt un sargāt notāru institūtu kā publiskas uzticības iestādījumu, dodot pilsoņiem iespēju katrā vajadzības gadījumā ērti un droši izlietot notāru pakalpojumus.”1

Pirms tam 19 gadus pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas notāru stāvokli un darbību noteica bijušās Krievijas 1866. gadā izdotais Notariāta nolikums, kurā bija dažādas normas Latgalei, Vidzemei, Kurzemei un Zemgalei. Tāpēc, “izstrādājot jauno likumu, pirmais uzdevums bija radīt vienveidīgu notariālu iekārtu visai valstij”, skaidroja tā brīža tieslietu ministrs. Interesanti, ka minētais cariskās Krievijas Notariāta nolikums līdz tam regulēja arī zemesgrāmatu nodaļu darbību. Tādējādi nolikuma vietā tika izstrādāti pat veseli divi likumi – Notāru likums un Zemesgrāmatu likums.

Līdz ar 1937. gada Notāru likumu notāri vairs neatradās valsts dienestā, bet gan savā darbībā tika pielīdzināti valsts dienesta personām. Tas paredzēja, ka, “amata pienākumus izpildot, notāri padoti tādai pašai aizsardzībai kā katra cita dienesta persona, kas par dienesta noziedzīgiem nodarījumiem nes atbildību”. Likumā tika noteikti notāra un notāra palīga amata pienākumi, darba atlīdzība, atvaļinājumi, atbildība un uzraudzība, sūdzību iesniegšana par notāru darbu, notāru atstādināšana, pārcelšana u. c. jautājumi.

Likums bija izstrādāts atbilstoši tā laika garam jeb “dzīves apstākļiem”. Piemēram, tas paredzēja, ka par notāriem var kļūt tikai personas ar augstāko juridisko izglītību. Lai kandidētu uz notāra amatu, personai bija jāiegūst divu gadu prakse “notāra kantorī” un jāiztur pārbaudījums. Personas ar vidusskolas izglītību notāra amatā varēja iecelt ar tieslietu ministra atļauju izņēmuma gadījumos. Līdz ar jauno likumu notārs kļuva “tuvāks tautai”, proti, tas paredzēja iespēju atļaut vai pat uzdot notāram noteiktās dienās ierasties savu pienākumu izpildīšanai tuvākās apkaimes pilsētās vai ciemos, kur notāra nav.

Sevišķa vērība tika pievērsta notāra darbības uzraudzībai, kas tika ievērojami pastiprināta. Jaunievedums bija notāru kopsapulces un notāru padome. Šo jauninājumu pamatā bija pašdarbības un kopdarbības princips. Sekojot zvērinātu advokātu paraugam, likumā tika paredzētas notāru kopsapulces, kas no notāru vidus uz trim gadiem ievēlē notāru padomi – notāru pārstāvības un uzraudzības orgānu. “Šāda kopdarbība lielā mērā sekmēs ētikas pacelšanu un nāks par svētību notāru saimei,” tādu cerību pirms 81 gada pauda tieslietu ministrs H. Apsītis.2

Notariāts pēc neatkarības atjaunošanas

Pēc neatkarības zaudēšanas Latvijas teritorijā, tāpat kā visā PSRS, darbojās valsts notariāts. Kad Latvijas Republika atguva neatkarību, aktuāls arī kļuva jautājums par notariāta tālāko attīstību.

Laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicētā informācija liecina, ka deviņdesmito gadu sākumā pat tika nodibināta darba grupa jauna notariāla likuma izstrādei ar mērķi izveidot paralēlu valsts un privātā notariāta sistēmu. Tomēr pēc tam, kad Augstākā Padome 1991. gadā nolēma atjaunot 1937. gadā pieņemtā Civillikuma spēku, likumsakarīgs solis bija arī Zemesgrāmatu likuma un Notariāta likuma spēka atjaunošana. Tādējādi Latvijas civiltiesībās tika garantēta sistēmiska pēctecība un tiesiskā saikne ar Latvijas neatkarības pirmo posmu.

Kaut arī valsts notariātam deleģē publiskas funkcijas, latīņu tipa notariāta sistēmā notārs ir brīvā profesija.

Līdz ar to Latvijā atsāka darboties šeit tradicionālais un kontinentālās Eiropas tradīcijām atbilstošais latīņu tipa brīvais notariāts, kura svarīgākais uzdevums ir preventīvā tiesvedība un sabiedriskā miera nodrošināšana, kas realizējama, notāram kā valsts pilnvarotai publiskai amatpersonai veicot divas svarīgākās funkcijas: izskaidrošanas darbu un dokumentu apliecināšanu. Kaut arī valsts notariātam deleģē publiskas funkcijas, latīņu tipa notariāta sistēmā notārs ir brīva profesija.3

Pēc padomju okupācijas brīvais notariāts Latvijas Republikā savu darbību reāli atjaunoja 1993. gada 1. septembrī, kad stājās spēkā jaunā redakcijā izteiktais atjaunotais Notariāta likums un darbu pēc zvēresta došanas sāka 74 zvērināti notāri.  Šobrīd Latvijā darbojas 99 zvērināti notāri.

Jauni vaibsti notariālajā procesā

“Pēdējos 25 gados Notariāta likuma mugurkauls – notariāta un notariālā procesa principi – nav mainījies. Vienlaikus šie principi attīstījušies atbilstoši laika garam. Spilgts piemērs ir elektronisko aktu un apliecinājumu taisīšana un notariālās palīdzības sniegšana arī tiešsaistē videorežīmā kopš šā gada 1. jūlija,” secina Gatis Litvins, Latvijas Notariāta institūta direktors.

“Tāpat strauji ir pieaudzis zvērinātu notāru veidoto un izmantoto reģistru skaits. Mūsdienās precīziem un uzticamiem datiem ir būtiska nozīme ne tikai zvērināta notāra pienākumu izpildē, bet arī drošu civiltiesisko attiecību un uzņēmējdarbības vides nodrošināšanā un valsts attīstības plānošanā. Balstoties uz šādiem datiem, iespējams veidot kvalitatīvus e-pakalpojumus, piemēram, ziņu saņemšanu no Mantojuma reģistra un Pilnvaru reģistra. Notariālais process ieguvis jaunus vaibstus, ņemot vērā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozīmes palielināšanos un izmaiņas cilvēku ieradumos,” uzsver Latvijas Notariāta institūta direktors.

Notariāta likumā pieaugušas arī prasības zvērinātu notāru un to palīgu amatu izpildītājiem, kā arī atbildības apmērs. “Likumdevējs ir konsekventi un pakāpeniski uzticējis zvērinātiem notāriem bezstrīdus lietu kārtošanu, piemēram, mantojuma lietu vešanu, laulības šķiršanu, notariālo aktu, kas izpildāmi tiesas spriedumu izpildes kārtībā, taisīšanu. Pieaugusi ir pašpārvaldes loma un nozīme notariāta darbības organizēšanā. Notariāta likumā redzama tendence, ka Latvijas Zvērinātu notāru padome un citas pašpārvaldes institūcijas izpilda arvien vairāk uzdevumu, tajā skaitā pārņemot uzdevumus no Tieslietu ministrijas un tiesām,” skaidro G. Litvins.

Ideja par jaunu likumu

Notariāta loma kopš 1993. gada ir krietni attīstījusies, tāpēc sveša nav ideja par jauna regulējuma nepieciešamību. “Notariāta likums ir neviendabīgs tādā ziņā, ka tajā ir veikti daudzi un dažādi grozījumi. Dažas likumā ietvertās tiesību normas ir kazuistikas, savukārt citas veidotas vispārīgas. Tiesību normu skaits ir būtiski pieaudzis, un to sistēmiskais izkārtojums ne vienmēr ir saprotams. Notariāta likumu ir ietekmējuši dažādi politiski, ekonomiski un sociāli notikumi Latvijā un pasaulē. Piemēram, politisku apsvēruma dēļ Notariāta likumā tika izslēgts zvērinātu notāru skaita numerus clausus princips, tomēr pēc dažiem mēnešiem likumdevējs mainīja viedokli un to atjaunoja,” norāda Latvijas Notariāta institūta vadītājs. Ņemot vērā iepriekš minēto, visus šos 25 gadus bijusi dzīva arī ideja par jaunu notariāta un notariālā procesa likumu.

1 Jauns notāra likums. Jaunākās Ziņas. Nr. 285, 15.12.1937.

2 Jauns likums notāriem. Tēvijas Sargs. Nr. 51, 17.12.1937.

3 Plašāk: Dina Gailīte. Lai gādātu par valsts un pilsoņu tiesisko drošību. Latvijas Vēstnesis. Nr. 123, 10.09.2003.

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI