Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Gan ANO Bērnu tiesību konvencija, gan Bērnu tiesību aizsardzības likums, paredz, ka bērnam ir tiesības uz pilnvērtīgu attīstību, savukārt valstij jābūt aktīvai, to nodrošinot. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58. pants paredz, ka likumpārkāpumu profilakses darbu ar bērniem veic pašvaldība sadarbībā ar bērnu vecākiem, izglītības iestādēm, Valsts policiju, Valsts probācijas dienestu. Zīmīgi, ka šī norma ir stājusies spēkā 2000. gadā, tātad ar šo regulējumu ir izaugusi viena paaudze, Tiesībsarga cilvēktiesību un labas pārvaldības konferencē norādīja Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
Šis regulējums pašvaldībām sniedz ļoti lielu rīcības brīvību, norādīja L. Grāvere. Neatkarīgi no tā, vai bērns ir izdarījis likumpārkāpumu, vai arī visas pazīmes liecina, ka viņa uzvedība var pie tā novest, – bērnam ir jāizstrādā šāda programma. Turklāt likums neparedz vecuma ierobežojumus.
Vienlaikus pašvaldību viedoklis par šo normu ir ļoti dažāds – sākot no tā, ka regulējums nerada šķēršļus programmu izstrādei, līdz kritikai, ka regulējuma vispār nav.
Savukārt Tiesībsarga birojs uzraudzību veic ik pēc diviem gadiem. Biroja rīcībā esošā pašvaldību analīze parāda, ka lielākajā vairumā pašvaldību uzvedības korekcijas programmas īsteno sociālais dienests. Statistika rāda, ka vairumā pašvaldību 2016. gadā (55) sociālās korekcijas programmas ir izstrādātas tikai vienam līdz pieciem bērniem. Tomēr dzīve parāda, ka patiesībā korekcija nepieciešama vismaz vienam vai diviem bērniem katrā klasē (!) un arī bērnu pirmsskolas grupā, norādīja L. Grāvere.
Tāpat Tiesībsarga birojs analizējis to, pēc kā iniciatīvas pašvaldības īsteno korekcijas programmas, un visbiežāk tā ir Valsts policija, savukārt retāk – izglītības iestāde, kā arī administratīvā komisija.
MK noteikumi Nr. 1338 "Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos" paredz, ka skolām ir jābūt kārtībai, kas sniedz instrukciju, ko darīt, ja bērns izturas agresīvi, apdraud sevi un pārējos. Tomēr, ja ar skolas izstrādāto atbalstu vien nepietiek, tad skolām ir par to jāinformē pašvaldība. Statistika norāda, ka pusē pašvaldību skolas nemaz neziņo, ka bērnam nepieciešama palīdzība.
Tāpat pašvaldību aptaujas rāda, ka joprojām viena novada ietvaros sadarbības starp iestādēm trūkst.
Noziegumu mazāk, bet personu skaits ir lielāks
Savukārt policijas statistika parāda, ka, lai gan noziegumu kopskaits, ko paveic nepilngadīgie, samazinās, tomēr palielinājies personu skaits, kas tos veic. Tas nozīmē, ka biežāk noziegumi tiek veikti grupās, turklāt ar daudz smagākām sekām, norādīja Valsts policijas pārstāve Irina Rūķe. Kopumā 2017. gada pirmajā pusgadā nepilngadīgām personām ir noformēti 3049 administratīvie protokoli. Statistika rāda, ka ir palielinājies sīko huligānismu izdarījušo skaits un to, kas noķerti lietojam alkoholiskos dzērienus.
Lai nodrošinātu nepieciešamās informācijas apstrādi, sekmējot starpinstitūciju sadarbību, policija strādā ar Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmu jeb NPAIS. Tas ir informatīvs resurss, kas parāda konkrētas institūcijas, amatpersonas, kas strādā ar bērnu. Sociālais dienests ievada korekcijas programmas vai plānus. Savukārt VP manuāli ievada datus par bērnu, par klaiņošanu, kur bērns atrasts, ar ko kopā bijis, kāpēc bērns saskāries ar policiju utt.
Vardarbības sekas jūtamas vēl gadiem
Pasaulē uzvedības traucējumus bieži vērtē kā veselības traucējumus. Turklāt jāņem vērā – ir bieži gadījumi, kad bērni, kuriem ir uzvedības problēmas, paši saskaras vai saskārušies ar vardarbību. Pētījumi parāda, ka vardarbība pret bērnu atstāj ne tikai tūlītējas sekas, bet tās var saglabāties arī daudzus gadus pēc tam, norādīja RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docētāja Lauma Spriņģe.
Vardarbību ģimenē bērns visbiežāk pieņem kā normu, jo viņam nav pietiekamas informācijas par pasaules kārtību un, jo jaunāks bērns, jo mazāk viņš saprot, ka pret viņu tiek vērsta vardarbība. To sāk saprast tikai pusaudža gados. Tāpat ir arī gadījumi, kad manipulē pats bērns, apmelojot pieaugušos. Bieži nepamanīta tiek tieši emocionālā vardarbība, kad bērns tiek pamests novārtā. Par to runā vismazāk, jo arī šādai vardarbībai sekas parādās nākotnē, turklāt emocionālai vardarbībai ir daudz ilgākas sekas.
Visbiežāk vardarbībā pret bērnu pāridarītāji ir tieši ģimenes locekļi vai tuvinieki. Turklāt bērnā tas rada divējādas jūtas, jo viņam sāpes nodara tas, kurš viņam ir tuvs un pret ko viņš izjūt siltas jūtas. Eksperti novērojuši, ka visvieglāk par notikušu vardarbību runāt ir jaunākiem bērniem un arī meitenēm, nevis zēniem. Parasti bērns izvēlas klusēt, jo viņu šantažē kāds no vecākiem, vai arī viņam bail no sekām, piemēram, ka viņu izņems no ģimenes. Tāpat nav reti gadījumi, kad cietušais vainu uzņemas uz sevi.
Tomēr vardarbība bērnu ietekmē, tas atspoguļojas arī viņa veselībā – novēro kognitīvos traucējumus: domāšanas, mācību un atmiņas traucējumus. Šīs izmaiņas bērna uzvedībā var pamanīt arī skolā – bērns sāk uzvesties citādi un nespēj izsekot līdzi skolā uzdotajam. Viņam rodas psihosomatiskie traucējumi, piemēram, gremošanas, kā arī uzvedības un psihoemocionālās izmaiņas – depresija, trauksme, antisociāla uzvedība, klaiņošana, izaicināšana un normu pārkāpšana. Lai tiktu galā ar stresu, var tikt lietoti atkarību izraisoši līdzekļi, bērns var nodarīt sev pāri. Protams, tas atkarīgs arī no paša bērna rakstura, temperamenta un arī intelekta – eksperti novērojuši, ka bērnam ar augstāku intelektu ir daudz vieglāk saprast notikušo un tikt tam pāri.
Bērnam noteikti ir nepieciešama rehabilitācija – tas ir ne tikai atbalsts un drošība, bet arī skaidri noteikumi ikdienai. Ir jābūt pārredzamībai. Tomēr vienlaikus arī jāatzīst varmākas vaina un jāsniedz psihoterapeitiska palīdzība.
Viens no sistēmas vājajiem punktiem ir tas, ka speciālisti ne vienmēr ir profesionāli un ievēro konfidencialitāti. Ja nenotiek starpinstitucionālā sadarbība un speciālisti, ar ko bērns saskaras, nav pietiekami apmācīti, tad iejaukšanās vardarbībā var nodarīt vēl lielāku kaitējumu nekā palīdzību. Tāpēc ir jāapmāca speciālisti un jāņem vērā, ka arī viņi paši var būt uz izdegšanas robežas. Sistemātiski jāstrādā ar visu ģimeni un pāridarītāju, jāturpina preventīvais darbs, izglītojot sabiedrību, kā arī daudz stingrāk uzraugot seksuālos varmākas.
Jauniešiem nevar palīdzēt, runājot ar viņiem "kabinetos"
Nodibinājuma "Sociālo pakalpojumu aģentūra" valdes priekšsēdētāja Dace Blaževiča norādīja, ka pakalpojumus bērniem un jauniešiem nevar radīt, ja paši bērni nepiedalās to izveidē. Līdz ar to, strādājot ar jauniešiem, lietot vārdus "korekcija", "sodīšana", "socializācija" nevar, jo tas rada antipātijas. Daudz piemērotāk ir to apzīmēt kā saskarsmes veidošanu vai personas pilnveidošanu. Viņa aicināja to ņemt vērā, arī izstrādājot normatīvo regulējumu.
D. Blažēvica akcentēja, ka psihosociālais darbs ar bērniem un pusaudžiem Latvijā nav attīstīts vispār. Lai gan ar bērniem un jauniešiem darbojas policisti, sociālie darbinieki, tomēr trūkst kopējas pieejas. Latvijā nav tādas profesijas kā jaunatnes darbinieks, pretēji tam, kā tas ir citās valstīs. Turklāt trūkst cilvēku, kas vēlētos strādāt ar grūtajiem pusaudžiem. Rodas iespaids, ka tādu pusaudžu paliek vairāk, bet patiesībā viņi sevi piesaka skarbāk, skaļāk – lai tiktu sadzirdēti.
Tāpat eksperte norādīja, ka, runājot ar bērniem un jauniešiem, kabineta apstākļi neder. Nepieciešama vide, kas viņus uzrunā. Piemēram, viens variants ir bērnu un jaunatnes centri, tomēr tur parasti iesaistās tikai jau aktīvi jaunieši. Savukārt uzrunāt tos, kam ir uzvedības grūtības, var ar projektu palīdzību un dažādām neformālām aktivitātēm, piemēram, ielu cirku, kas patiesībā ir dziļš attiecību process, kā runāt par dzīvi, radīt vērtības un atklāt, kā spējam viens otram palīdzēt.
Viņa norādīja, ka programmās ar jauniešiem tiek domāts, kā parādīt pasaules gaišo pusi, pārliecināt jaunieti par to, ka katrā no mums ir dzīvesspēka asns un potenciāls, kas palīdz atjaunoties. Rakņāties pa traumu nereti nav efektīvi, jo tas ir tikai nomācoši. "Mēs mēģinām to pavirzīt caur pozitīvo pusi, lai jaunietis novērtētu savu spēju izturēt un to padarītu par resursu. Tāpat svarīgi nav konsultēt, bet gan mentorings dzīves vietā, esot kopā ar jaunieti, runājot, ejot uz kopīgiem pasākumiem, kas ir piedzīvojumu pedagoģija. Vajadzīga spēja jaunieti nekritizēt, bet vienlaikus izvirzīt noteikumus, apturēt provokāciju," norādīja D. Blažēviča.
Viņa arī norādīja, ka, par spīti tam, ka tiek īstenoti dažādi projekti, tomēr ir svarīgi, lai šīs programmas nebeigtos pēc mēneša, jo ir svarīgi, kas ar jaunieti notiek tālāk, un lai viņš netiktu atstāts.
Taps likumprojekts, kas paredz veidot pakalpojumu grozu
Līdz ar to, lai uzlabotu starpinstitucionālo sadarbību un uzlabotu arī skatījumu uz bērniem ar antisociālu uzvedību, Tieslietu ministrijas paspārnē top jauns likumprojekts. Tieslietu ministra padomniece Ilona Kronberga pastāstīja, ka jaunais likums tapis, balstoties uz vairāk nekā septiņiem apjomīgiem Eiropas Komisijas pētījumiem. Jaunais likums domāts, lai bērni nemaz neiekļūtu krimināltiesiskajā sistēmā, jo bērna uzvedība ir vecāku atbildība.
I. Kronberga norādīja, ka bērna uzvedība ir iepriekš piedzīvotu notikumu sekas, savukārt uz bērnu nevar skatīties kā uz mazu pieaugušo, jo viņš notikumus redz pavisam citādi. Būtībā tiek veidots trijstūris, kurā ir bērns, iestāde (skola, policijas) un vecāki/ģimene. "Jaunais tiesību akts dos plašu instrumentu klāstu, lai viss turētos kopā. Ir svarīgi, lai savstarpēji sadarbotos kaut divi elementi, piemēram, bērns un vecāks. Tikai tā var risināt problēmas, piemēram, ja klasē ir neganta skolotāja. Vai, tieši otrādi, ja bērns uzticas savai klases audzinātājai, viņš var informēt par saviem vecākiem un iespējamu vardarbību," norādīja I. Kronberga.
Līdz ar likumprojektu tiks noteikts pakalpojumu grozs, kas nepieciešams, kā arī primārā prevencija, kas jau tagad ir pašvaldību pienākums. Finansējums ir paredzēts no valsts budžeta līdzekļiem. Viņa arī norādīja – kamēr nav sistēmas, tikmēr ļoti daudzas norises atkarīgas no personīgā ieguldījuma. Kamēr iestādēm ir laba sadarbība, tikmēr notiek labi darbi, taču, nomainoties darbiniekiem, tas var pazust. Līdz ar to, nosakot sistēmu, tā būs ilgtspējīga, skaidroja I. Kronberga.
"Jāņem vērā, ka likums nestāsies spēkā ātrāk par 2023. gadu. Līdz ar to vēl pieci gadi jādzīvo ar pašreizējo regulējumu un lielo rīcības brīvību, kas ļauj gan darīt, gan nedarīt. Tomēr vajadzība kaut ko darīt ir pārāk liela, un vēl piecus gadus brīnumu gaidīt nevar," norādīja L. Grāvere.
