Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Sabiedrība pēdējos gados ir mainījusies, un ir ļoti daudz pāru, kas dažādu iemeslu dēļ veido savu dzīvi ārpus laulības.
FOTO: SXC
Kopdzīves likumprojekta mērķis
Kopdzīves likumprojekta mērķis ir regulēt savstarpējo attiecību jomu, kas pēdējo 25 gadu laikā ir krasi mainījusies. Līdz ar to normatīvais regulējums ir palicis nopakaļ sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Viens piemērs. 90.gadu sākumā vairāk nekā 70% bērnu dzima laulībā, turpretī 2013.gada dati liecina, ka gandrīz 50% bērnu dzimst ārpus laulības. "Mums ir dzīves draudzības, mums ir viendzimuma pāri, mums ir vientuļās mātes un vientuļie tēvi – vesela rinda dažādu ģimeņu, kuras dzīvo kopā, bet šī joma ir palikusi neregulēta," stāsta viens no likumprojekta autoriem Saeimas deputāts Veiko Spolītis.
Kopdzīves likums ir strīdīgs jautājums un nebūt nav vienkārši pieņemams. To pierāda dažādu rietumvalstu pieredze, kuras šādu likumu jau pieņēmušas. Vispirms būtu jānoskaidro sabiedrības viedoklis un jānovērtē situācija Latvijas sabiedrībā: " Mēs neradām likumus, lai turētos pagātnē, mēs radām likumus, lai palīdzētu cilvēkiem – tiem, kas dzīvo šeit, Latvijā, šobrīd un veido savu dzīvi," skaidro partijas "Latvijas attīstībai" līderis Juris Pūce. Sabiedrība, īpaši pēdējos gados, ir mainījusies, un ir ļoti daudz pāru, kas dažādu iemeslu dēļ veido kopdzīvi ārpus laulības. Turklāt vienai daļai cilvēku ceļš veidot ģimeni, slēdzot laulību, ir liegts un Latvijas normatīvie akti daļai ģimeņu izvirza vairāk tiesību nekā otrai.
"Manuprāt, tā ir diskriminācija – cieša un skaidri atzīta diskriminācija. Mūsu Satversmē ir rakstīts, ka laulība tiek slēgta starp vīrieti un sievieti. Taču Satversmes 110.pants nenosaka tikai to. Pantā ir teikts arī, ka valsts aizsargā katru bērnu; tur nav teikts – valsts aizsargā tikai tos bērnus, kas dzimuši laulībā; tur ir teikts, ka valsts aizsargā ģimeni."
"Mēs neradām likumus, lai turētos pagātnē, mēs radām likumus, lai palīdzētu cilvēkiem – tiem, kas dzīvo šeit, Latvijā, šobrīd un veido savu dzīvi."
Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, ne Latvijas Satversmē, ne Civillikumā nav skaidri definēts, kas ir ģimene. Taču to kā problēmu saskata tikai juristi, cilvēki ikdienā to nesaredz. "Lai zinātu, kas ir ģimene, tas nav jādefinē likumā. Tie ir cilvēki, kas veido kopīgu saimniecību, audzina kopīgus bērnus, veido kopīgu dzīves ceļu – tā ir ģimene," uzskata J.Pūce. Taču, ja valsts rada īpašus noteikumus vienam vai otram ģimenes tipam, sanāk, ka valsts vienam vai otram ģimenes modelim piešķir priekšrocības.
"Tas ir diskriminējoši un dažos gadījumos – nehumāni. Mēs saskaramies ar situācijām, kur cilvēki tiek apzināti nošķelti no savas ģimenes, piemēram, ko darīt, ja kopdzīves partneris ir nonācis slimnīcā un partnerim nav iespējas viņu apmeklēt? Ko darīt situācijā, kad cilvēks ar savu kopdzīves partneri – citas valsts pilsoni – vēlas uzsākt dzīvi Latvijā? Viņam nav pat īstu iespēju palīdzēt nokārtot uzturēšanās atļauju šim cilvēkam."
Kā risināt šos un citus jautājumus, kas skar cilvēkus, kuri dzīvo kopā, bet nav laulājušies? J.Pūces ieteikums – pieņemt kopdzīves likumu, kas ļautu pāriem, kuri kādu iemeslu dēļ nevēlas vai nevar doties laulībā, oficiāli savas attiecības reģistrēt pie notāra.
Tolerances, iecietības un domāšanas jautājums
Diskusijās par kopdzīves likuma nepieciešamību iesaistījušies ne tikai valsts varas pārstāvji, bet arī sabiedrībā pazīstami dažādu nozaru pārstāvji.
Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš uzskata, ka galvenā problēma, kas šobrīd skar Latvijas sabiedrību kopdzīves likuma kontekstā, ir tolerances trūkums. "Daudzas problēmas, ieskaitot starpnacionālās problēmas, mēs atrisinātu efektīvāk un produktīvāk, ja sabiedrība būtu tolerantāka. Ir nepieciešama vēlme pieņemt, ka cilvēki ir dažādi, ka neviens nav ne labāks, ne sliktāks, ka katra cilvēka iespējām ir jābūt nodrošinātām. Tādēļ ir svarīgi, lai ikviens pauž savu pozīciju, nevis sēž malā un skatās, kā citi strīdas."
Savukārt uzņēmēja Baiba Rubesa norāda, ka Latvijas sabiedrībā ļoti lēnām zūd netikums no padomju laikiem – teikt vienu, domāt citu un rīkoties pavisam citādi. Ļoti daudz indivīdu, kas iesaistījušies publiskajās debatēs par kopdzīves likumu, tieši šādi arī rīkojas. Latvijā diskusija par šo tēmu un citām noris bez iedziļināšanās vai iecietības pret citādi domājošiem. "Zolitūdes traģēdijas cilvēciskās sekas man atvēra acis, cik daudz vēl darāms, lai atvieglotu dzīvi reāli eksistējošām ģimenēm, kas kaut kādā veidā precīzi nepakļaujas pašreizējam tiesiskajam regulējumam."
"Es vēlos dzīvot sociāli atbildīgā, iekļaujošā un empātijas bagātā Latvijā. Mums jāprot radīt pilsoņiem likumi, kas dzīvi atvieglo un bagātina, un, manuprāt, piedāvātais kopdzīves likums ir tieši tāds rīks, kas vienu tukšu posmu var piepildīt ar jēgu."
Latviešu publicists, filozofs, rakstnieks, portāla satori.lv galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins pauž viedokli, ka pēdējā laikā Latvijā politiķiem ir tendence pieņemt jaunus, papildinošus likumus, kas kaut ko vēl vairāk aizliedz. "Jebkurš jauns likums, kas Latvijā pēdējā laikā ir pieņemts, tajā vai citā nozīmē kaut ko aizliedz – tāda tendence ir daudzās valstīs, un visspilgtāk šobrīd tā ir jūtama Krievijā. Kopdzīves likums savukārt tā vietā, lai kaut ko aizliegtu, paver jaunas iespējas Latvijas iedzīvotājiem."
Runājot par to, kāpēc sabiedrībā un no valsts varas pārstāvjiem ir vērojama liela pretestība pret kopdzīves likumu, I.Šlāpins uzsver, ka ir jāizprot valsts un indivīda attiecības Latvijā. Viena pieeja ir tā, ka indivīds ir pakārtots valsts interesēm, un otra – ka valsts eksistē indivīda interesēs. "Pirmajā pieejā, kas visbiežāk atsaucas uz tradicionālu vērtību aizstāvību, ir svarīgi, lai pilsonis kalpotu valstij, vairotos, ievērotu likumus un galvenais – neizdomātu neko jaunu. Otrajā pieejā valsts mainās līdzi iedzīvotājiem un indivīdiem un rūpējas par to, lai maksimāli daudz valsts iedzīvotāju būtu laimīgi un spētu realizēt sevi tā, kā viņi to vēlas."
Vēl viens iemesls pretestībai ir tas, ka Kopdzīves likumprojekts uzdod jautājumus, un tas daudziem cilvēkiem nepatīk, jo jautājumi prasa atbildes. Savukārt atbilžu meklēšana prasa domāšanu un ļoti daudzi cilvēki ir kūtri uz domāšanu, tāpēc labāk atsakās diskutēt un labāk kaut ko aizliedz.
Igaunijas pieredze Kopdzīves likuma pieņemšanā
Igaunijā Kopdzīves likums stāsies spēkā 2016.gada 1.janvārī. Igaunijas parlamenta deputāts Imre Soārs ir šī likuma idejas autors. Daloties pieredzē, deputāts norāda, ka ceļš līdz likuma pieņemšanai nebija viegls. Tāpat kā Latvijā, Igaunijā ir definēts, kas ir laulība – tā ir reģistrēta savienība starp vīrieti un sievieti. Taču ģimenes definīcijas nepastāvēja.
Pirms četriem gadiem I.Soārs sāka cīņu par kopdzīves likuma pieņemšanas nepieciešamību Igaunijā. 70 000 cilvēku Igaunijā dzīvo nereģistrētās attiecībās, 50% laulību tiek šķirtas. Kas notiek ar kopīgo mājsaimniecību, ar bērniem, banku aizdevumiem un daudziem citiem jautājumiem, ja ar kādu no nereģistrētajiem kopdzīves partneriem kaut kas notiek? Šie jautājumi radās, kad noskaidrojās, ka tik daudz pāru likuma priekšā ir neaizsargāti. Un tie nebūt nav tikai viendzimuma pāri, varbūt tikai kādi 5% no visiem nereģistrētajiem. Tas bija galvenais iemesls, kādēļ I.Soārs un viņa domubiedri vērsās pie Igaunijas valsts kanclera un tieslietu ministra, lai aizsāktu diskusijas par kopdzīves likuma nepieciešamību. Taču atbalstu no valsts varas nesaņēma.
2013.gadā Igaunijas parlamentā tika izveidota darba grupa, kas strādāja pie kopdzīves likumprojekta izstrādes. Tas izraisīja lielu pretestību sabiedrībā, un kopdzīves likums kļuva teju par visdiskutētāko tematu gan mediju, gan politiķu vidū. Kopdzīves likuma darba grupa saskārās ar ļoti spēcīgu opozīciju no tradicionāli noskaņotās sabiedrības puses, tādēļ 2014.gads joprojām šī likuma kontekstā tiek uzskatīts par vētras gadu. Taču, neskatoties uz grūtībām un draudiem, likumprojekts tomēr nonāca parlamenta uzmanības lokā. Atvērtā sabiedrības daļa ņēma virsroku pār tradicionāli noskaņoto opozīciju, un pēkšņi vienā naktī interneta vietnē Facebook.com tika savākti 5000 parakstu, bet nedēļas laikā – jau 50 000. Tas pamudināja parlamenta locekļus pievērsties debatēm par kopdzīves likuma nepieciešamību.
2014.gada 9.oktobris – Kopdzīves likumprojekta uzvaras diena Igaunijā
Pēc trim ļoti emocionāliem lasījumiem Kopdzīves likumprojekts nonāca balsošanas kārtībā. Balsojums bija aizklāts, tāpēc līdz pat pēdējam brīdim neviens nezināja tā iznākumu. Daudzi parlamenta locekļi atturējās no balsošanas, taču beigās ar 40 balsīm par un 38 – pret Kopdzīves likums tika pieņemts, un 2016.gada 1.janvārī tas stāsies spēkā.
Tiesa, jaunā likuma pieņemšana ir radījusi veselu virkni citu problēmu – 95 Igaunijas likumos ir jāveic izmaiņas, jo ikkatrā likumā, kur ir pieminēts vārds "laulātais", tagad ir jāieraksta "vai – reģistrētā persona". Šobrīd Igaunijas parlamentā notiek debates par to, lai pieņemtu vienu likumu, kas attiektos uz visiem 95 likumiem un automātiski noteiktu reģistrētās personas legalizāciju.
Medaļas otra puse jeb – argumenti pret
Arī Latvijas sabiedrībā un varas iestādēs ir kopdzīves likuma oponenti. Visbiežāk kā galvenais arguments, kāpēc šāds likums nav nepieciešams, tiek minēts fakts, ka Latvijas Satversme aizsargā un atbalsta laulību, turklāt kā savienību starp sievieti un vīrieti. Turklāt pastāv citi veidi, kā partneri var nokārtot savstarpējās mantiskās attiecības pie notāra – tā ir testamentārā mantošana, kopīpašuma definēšana, nākotnes pilnvarojums.
Tieslietu ministrijas nostāja ir strikta: lai aizsargātu jebkura pāra tiesības, papildu izmaiņas likumā nav nepieciešamas. Pāriem, kuri vēlas dzīvot civillaulībā, oficiāli savas attiecības kā laulību nereģistrējot, kā arī viendzimuma pāriem jau tagad ir visas iespējas savas mantiskās attiecības sakārtot pie notāra.
Tieslietu ministrija norāda, ka Satversmes 110.pants un Civillikums nepārprotami nosaka, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti. Visas tiesiskās attiecības, kas izriet no ģimenes, mantojuma, saistību un lietu tiesībām, regulē Civillikums. Minētais Civillikuma regulējums ļauj jebkurai personai Latvijā neatkarīgi no tā, vai tā ir noslēgusi laulību, noregulēt savas mantiskās attiecības ar personu, ar kuru tā dzīvo kopā, slēdzot dažādus civiltiesiskus darījumus. Tāpat arī virkne citu normatīvo aktu paredz tiesības personai brīvi norādīt jebkuru citu personu kā labuma guvēju tās nāves gadījumā vai kādam citam īpašam mērķim.
"Lai aizsargātu jebkura pāra tiesības, papildu izmaiņas likumos nav nepieciešamas."
Tādējādi Latvija konstitucionālā līmenī ir izšķīrusies par to, ka tiesiski aizsargājama ir laulība – savienība starp vīrieti un sievieti. Vienlaikus, ņemot vērā personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, jebkuram ir tiesības veidot privāto dzīvi pēc saviem ieskatiem, tajā skaitā slēgt dažādus civiltiesiskus darījumus ar kopdzīvē esošu personu. Tieslietu ministrijas ieskatā, tādu grozījumu veikšana, kas maina laulības un ģimenes jēdzienu izpratni vai ievieš šobrīd likumā neregulētus personu savienības veidus, neatbilst Latvijas Republikas Satversmei un apdraud sabiedrības un valsts pastāvēšanas pamatvērtības.
Detalizētākas konsultācijas par civiltiesiskiem jautājumiem ikviens var saņemt, vēršoties pie zvērināta notāra, kā arī pie citiem juridisko profesiju pārstāvjiem, kuri sniedz juridisko palīdzību.
Tāpat Tieslietu ministrija norāda, ka šobrīd spēkā esošās iespējas personām, kas nesastāv laulībā, privātas vienošanās ceļā ļauj vienoties par dažādiem civiltiesiska rakstura jautājumiem, lai risinātu savstarpējās mantiskās un ģimenes attiecības.
Savstarpējo mantisko attiecību risināšanas veidi
Civillikums paredz dažādus tiesiskos mehānismus, kā divas kopā dzīvojošas personas var regulēt savstarpējās mantiskās attiecības:
Vienlaikus personām, kuras dzīvo kopā un kuras kopīgi atsavināšanas darījumu ceļā iegūst mantu (īpašumu), ir iespēja īpašumtiesības uz šo mantu nostiprināt kopīpašuma formā, tādējādi iegūstot tiesības rīkoties kopīgi ar attiecīgo īpašumu.
Savstarpējo mantisko attiecību sakārtošana nāves gadījumam
Paralēli likumiskajai mantošanai, kad mantot ir aicināti tikai laulātais, radinieki un adoptētie, Civillikums pieļauj arī citus mantošanas veidus, kas nav tieši saistīti ar laulību vai radniecību.
Savstarpējās vienošanās ģimenes lietās
Bērna vecāki, neatkarīgi no tā, vai viņi ir savstarpējā laulībā, var slēgt vienošanos par bērna uzvārdu un vienošanos par viena vecāka atsevišķas aizgādības nodibināšanu.
Citu normatīvo aktu regulējums
Post scriptum
Nav noliedzams tas, ka ģimenes modelis, laikiem ejot, ir mainījies, ko nedrīkst ignorēt. Ikvienam ir jānes atbildība par savu rīcību, gan veidojot savu dzīvi un savas izvēles, gan arī likuma priekšā. Tāpēc jautājums par kopdzīves likuma nepieciešamību Latvijā ir atklāts, un ikviens ir aicināts iesaistīties sabiedriskajā diskusijā par to, kādi mēs esam un kāda būs mūsu nākotne.
