NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
14. oktobrī, 2014
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Valsts pārvalde
3
3

Kādam mūsdienās būt labam Saeimas deputātam?

Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Mūsdienīgiem apstākļiem ir nepieciešams mūsdienīgs parlaments. Likumdevēja darbībai būtu jābalstās uz pieaugošām zināšanām un kompetenci, ko daudzās rietumvalstīs atspoguļo virzība uz parlamenta profesionalizāciju, sniedzot deputātiem plašu pētniecisko un ekspertīzes atbalstu.

LV portāla infografika

Vēlēšanu galarezultāta – Saeimas sastāva – kvalitāti, pirmkārt, nosaka tā pamatvienības - deputāta – spēja pildīt daudzveidīgos likumdevēja pienākumus. Kādam nāktos būt parlamentārietim 21.gadsimtā?

Vēlēšanas galā. Taču ko esam ievēlējuši? Jautājums par Saeimas deputātu kvalifikāciju aktualizēts ne reizi vien. Latvijas parlamenta intelektuālā kvalitāte ar katrām nākamajām vēlēšanām kļūst arvien zemāka, un, pat ja vēlētāji būtu ļoti gudri, viņiem nebūtu atbilstošu kandidātu, par kuriem balsot, pagājušajā nedēļā LTV raidījumā "1:1" izteicās pazīstamais režisors Alvis Hermanis. Pat ja viņam nav taisnība, Latvijā steigšus ir nepieciešami efektīvi risinājumi deputātu kompetences vairošanai.

Likums kvalifikāciju nenosaka

Saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem – Satversmi un Saeimas vēlēšanu likumu - Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmajā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu, izņemot dažus ierobežojumus. Proti, Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un parlamentā nevar ievēlēt personas, kurām ir ierobežota rīcībspēja, kuras ir sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu vai atrodas ieslodzījumā, ārvalstu drošības dienestu darbiniekus vai personas, kas pildījušas šādu dienestu PSRS struktūrās. Tas pats attiecas uz personām, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās Latvijas neatkarībai naidīgās organizācijās, kā arī personām, kuras ir sodītas ar aizliegumu kandidēt Saeimas, Eiropas Parlamenta, republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanās.

Tātad likumdošana Saeimas deputāta vietas pretendentiem nenosaka nekādus konkrētus izglītības, darba pieredzes, morālo īpašību vai citus kvalitatīvus kritērijus, kas pašsaprotami varētu attiekties uz parlamentārieša spējām pienācīgi pildīt visai specifiskās likumdevēja funkcijas.

Gandrīz puse - jaunpienācēji

Likumdevēja darba pieredze ir vairāk nekā pusei jaunievēlēto deputātu. Tomēr 40% nākamā sasaukuma parlamentāriešu ir jaunpienācēji. Daļai no tiem ir pieredze vadošos amatos pašvaldībās, taču daudzus citus kā nākamos likumdevējus pagaidām nav iespējams novērtēt, jo par tiem ir vai nu maz informācijas, vai arī viņi līdz šim nav ieņēmuši publiskus posteņus, norāda politologs LU Sociālo zinātņu fakultātes profesors Juris Rozenvalds. "Caurmērā šo Saeimas sastāvu vērtēju kā nedaudz labāku par iepriekšējo, lai gan lielākā daļa deputātu ir tie paši. Daži arī iepriekšējā sastāvā redzēti deputāti ir mainījuši partijas, piemēram, Reformu partijas deputāti šoreiz tikuši ievēlēti no "Vienotība" un Latvijas Reģionu apvienības sarakstiem, trīs "Vienotības" deputāti "migrējuši" uz Nacionālo apvienību. Arī partijā "Saskaņa" uzlabojies vidējais deputātu līmenis, jo vairāki iepriekšējā Saeimā gandrīz nepamanāmi kadri nav tikuši pārvēlēti," jaunievēlēto sasaukumu raksturo politoloģe, valsts pārvaldības problēmu analītiķe no Sabiedriskās politikas centra "Providus" Iveta Kažoka.

"Caurmērā šo Saeimas sastāvu vērtēju kā nedaudz labāku par iepriekšējo."

Vairāk nekā pusei jaunievēlēto 12.Saeimas deputātu ir reputācijas riski - galvenokārt pārkāpti ētikas vai labas pārvaldības principi, taču viņu vidū atrodami arī tādi politiķi, kas savā profesionālajā darbībā nonākuši interešu konfliktā vai pat atradušies uz apsūdzēto sola, tomēr tas nav bijis traucēklis, lai šie kandidāti atkārtoti saņemtu tautas piešķirtu mandātu, secinājušas nevalstiskās organizācijas "Sabiedrība par atklātību – Delna" un "Providus".

Ar augstāko izglītību – vairāk nekā 90%

Reprezentatīvajā demokrātijā, kāda, pilsoņiem ievēlot savus priekšstāvjus Saeimā, pastāv arī Latvijā, parlamenta sastāvam jāatspoguļo tautas griba. Tās ierobežošana, deputāta amata kandidātiem nosakot kvalitatīvus kritērijus, piemēram, izglītības minimumu, būtu pretrunā iepriekšminētajam principam, taču vienlaikus likumdevējiem nāktos būt apveltītiem ar kompetencēm, kas nodrošina valsts attīstību un iemieso līderību, atzīst J.Rozenvalds.

Pieredzes bagātākās demokrātijās, piemēram, ASV, ir visai pašsaprotami, ka likumdevējam vēlams būt ar jurista, ekonomista vai politologa izglītību, guvušam panākumus līdzšinējā darbības jomā. "Tai pašā laikā tautai ir tiesības ievēlēt par savu priekšstāvi arī cilvēku bez pamatskolas izglītības, kurš nekad dzīvē nav strādājis," norāda I.Kažoka. Pirmskara Latvijas četros Saeimas sasaukumos augstākā izglītība bija apmēram pusei likumdevēju, bet kopš neatkarības atjaunošanas ikkatrā sasaukumā – vairāk nekā 90 procentiem. Visvairāk tautas priekšstāvju ar augstskolas diplomu bija 9.Saeimā – 95 procenti. Patlaban vēl strādājošajā 11.Saeimā augstākā izglītība ir 91 deputātam.

Centrālā vēlēšanu komisija oficiālos aizvadīto vēlēšanu rezultātus publiskos oktobra beigās. Salīdzinot pašreizējās un jaunievēlētās Saeimas deputātu kandidātu izglītības līmeni, secināms, ka tas nedaudz pieaudzis – no 917 līdz 957, kas ir 82,8 procenti. Savukārt vidējo izglītību ieguvušo tautas priekšstāvju skaits palielinājies no 172 līdz 199.

Lielāka nozīme - prāta spējām, apņēmībai un motivācijai

Cik liela patiesībā ir izglītības loma Saeimas deputāta darba novērtējumā? Latvijas atjaunotās valsts parlamentārisma pieredze norāda uz zināmām tendencēm. Piemēram, populāru mākslinieku, aktieru, rakstnieku, dzejnieku un sportistu darbība kā likumdevējiem, kas sevišķi aktīvi izpaudās pagājušā gadsimta 90.gados, nav bijusi sevišķi veiksmīga, taču, piemēram, fiziķi, tādi kā Einars Repše un Ivars Godmanis, spējuši sevi apliecināt pat ļoti komplicētiem pienākumiem bagātajā premjerministra amatā. Tomēr fakts vien, ka kādam deputātam ir jurista vai ekonomista diploms, vēl neliecina, ka viņš noteikti būs izcils parlamentārietis.

"Lielāka nozīme ir cilvēka prāta spējām un apņēmībai, kā arī iemesliem, kāpēc viņš nolēmis kļūt par deputātu," norāda J.Rozenvalds. Līdzīgās domās ir arī I.Kažoka: "Uzskatu, ka Saeimas deputāta darbam nav tik svarīgi formālie kritēriji - izglītība, darba pieredze - kā rakstura īpašības. Nozīmīgāka ir neatkarība savā domāšanā, prasme meklēt un atrast kompromisus, padziļināta izpratne par kādu no nozarēm, iecietība pret atšķirīgiem viedokļiem." Attīstītās demokrātijās, līdz potenciālais parlamentārietis kļūst par deputāta kandidātu, viņš iziet visai garu attīstības ceļu savā partijā, tādējādi parlamenta kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no stabilas partiju sistēmas, skaidro J.Rozenvalds.

Pirms vēlēšanām sabiedrībai piedāvātais deputāta "darba sludinājums" vietnē kandidatiuzdelnas.lv norāda uz šādām svarīgākajām vēlamajām kompetencēm: izpratne par likumdošanas procesu un valsts pārvaldi, iepriekšēja darba pieredze vai izglītība jomā, kas ļaus sniegt vērtīgu pienesumu vismaz vienas Saeimas komisijas darbā (piemēram, lauksaimniecība, sociālās lietas, juridiskie jautājumi), izcilas latviešu valodas prasmes, taču vēlamas svešvalodu, it sevišķi angļu valodas, zināšanas. Tāpat no topošajiem deputātiem tika sagaidītas argumentēšanas, sarunu vešanas, kompromisu atrašanas un oratora iemaņas. Kopumā jaunievēlētā parlamenta sastāvā ir pietiekami daudz augsti kvalificētu deputātu, lai bez lielām grūtībām nokomplektētu Saeimas komisijas, uzskata I.Kažoka.

"Tautai ir tiesības ievēlēt par savu priekšstāvi arī cilvēku bez pamatskolas izglītības, kurš nekad dzīvē nav strādājis."

Saeimas deputāts pats plāno savu laiku, un darba apjoms lielā mērā ir uz paša deputāta sirdsapziņas. Tādēļ viena no svarīgākajām īpašībām, ar kādu nāktos būt apveltītam labam parlamentārietim, ir stingra pašdisciplīna, apmeklējot Saeimas sēdes, komisijas un apakškomisijas, tai skaitā gatavība nepieciešamības gadījumā dažkārt strādāt arī naktī un brīvdienās. Tāpat nepieciešama stingra griba, uzdrīkstoties argumentēt un balsot pēc sirdsapziņas arī tad, ja publiski jānostājas pret savu frakciju vai jāaizstāv kāda Latvijai svarīga ideja, kurai var nebūt arī sabiedrības vairākuma atbalsta. Piedevām deputātam jābūt gatavam ikkatrā laikā korekti sniegt paskaidrojumus žurnālistiem, arī tādus, kas attiecas uz viņa privāto dzīvi.

Deputāta bruto darba alga ir 2192 eiro. Vienam tā var šķist itin pieklājīga summa, citam – nekas īpašs par šādu pienākumu veikšanu. Parlamentārieša darbs nav garantēts pat četrus viena sasaukuma gadus, jo nav izslēdzamas ārkārtas vēlēšanas, pēc kurām deputāts var netikt pārvēlēts. Tādēļ tik svarīga ir deputāta motivācija, kurai pamatā nāktos būt parlamentārieša misijas apziņai.

Arvien vairāk politiķu aptvēruši nepieciešamību veidot tiešākas saiknes ar sabiedrību, ko īsteno ar moderno informācijas un komunikācijas līdzekļu starpniecību. LU Sociālo un politisko pētījumu institūta septembrī publicētajā demokrātijas auditā noskaidrots, ka 11,4% iedzīvotāju ir sekojuši līdzi politiķiem sociālajos tīklos Twitter, Facebook, Draugiem.lv, tikpat daudz bija lasījuši kāda politiķa personīgo blogu vai mājaslapu. Pēc 2011.gada Saeimas vēlēšanām 38% deputātu uzturēja aktīvus Draugiem.lv profilus, 32% – Facebook, bet 28% – Twitter profilus. 13% bija savs blogs. Salīdzinoši mazāk – 2% – uzturēja aktīvu YouTube profilu, liecina Vidzemes Augstskolas Sabiedrisko zinātņu fakultātes docenta Visvalda Valtenberga veiktais pētījums.

"Jāņem vērā, ka starp politiķu sekotājiem bieži vien ir arī žurnālisti, kas izmanto šo materiālu publikāciju veidošanai. To labi apzinoties, paši deputāti un deputātu kandidāti arvien vairāk rūpējas par savu tēlu tiešsaistē," secina V.Valtenbergs. Audita sagatavošanas laikā deputātu skaits, kuri izmanto sociālo tīklu platformas, varētu būt kļuvis lielāks.

Deputātiem nepieciešams informatīvais atbalsts

Visas iepriekšminētās prasmes un iemaņas, lai arī cik labiem nodomiem definētas, ir vispārējas. Tādēļ rodas pamats jautāt – kā nodrošināt, lai deputātu kvalifikācija atbilstu 21.gadsimta prasībām, ņemot vērā, ka nepieciešamo kompetenču loks nemitīgi palielinās? Ir skaidrs, ka viens cilvēks nevar būt apveltīts ar izcilām zināšanām visās jomās, ar ko savā darbā nākas saskarties deputātam, strādājot ar dažādu interešu pārstāvju priekšlikumiem, Ministru kabineta iesniegtajiem likumprojektiem, grozot un pieņemot jaunus likumus. Attīstītās demokrātijās, sperot soli politikas profesionalizācijas virzienā, šo problēmu risina iespējami plašs tā dēvētais ekspertīzes atbalsts likumdevējiem – ar parlamentu saistītas struktūras un padomnieki, kas nodrošina likumdevējiem visu informāciju, kas nepieciešama, lai kompetenti lemtu par izskatāmajiem jautājumiem.

ASV Kongresā katra likumdevēja darbības nodrošināšanai strādā ap divdesmit darbinieku, Latvijā - piecreiz mazāk. Deputātu kompetences paaugstināšanai Saeimā būtu lietderīgi izveidot informācijas departamentu ar četrām struktūrvienībām – bibliotēku, dokumentācijas, pētniecisko un sabiedrības informācijas nodaļu. Vienlaikus jāpiesaista augsta līmeņa deputātu palīgi, lēš Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas asociētais profesors Daunis Auers

Igaunijā un Lietuvā politikas kvalitātes atbalsts likumdevējiem ir plašāks nekā Latvijā. Lietuvas Seimā darbojas Politikas pētniecības departaments ar Vispārējās informācijas, Bibliogrāfijas, Ekonomikas un sociālo jautājumu, Tiesību un politikas nodaļām, kā arī Juridiskais departaments ar specializētām nodaļām. Savukārt Igaunijas Rīgikogu tik plašas struktūras pētnieciskajam atbalstam nav, taču darbojas Pētniecības departaments, kurš dod padomus un nodrošina eksperta pakalpojumus parlamenta locekļiem, komisijām, frakcijām un Rīgikogu kancelejai konstitucionālo pienākumu pildīšanā. Departaments arī nodrošina parlamentu ar informāciju un ekspertu atzinumiem par likumprojektiem, kā arī pasūta nepieciešamo izpēti.

"Vispārējas vēlēšanu tiesības nav bijušas vienmēr. Vēsturiski pastāvējuši dažādi vēlēšanu cenzi jeb ierobežojumi."

"Deputātu izglītībai vai iepriekšējā darba pieredzei nebūtu tik izšķirošas nozīmes tad, ja deputātiem būtu pieejams augsti kvalificētu Saeimas padomnieku atbalsts, kuri nemainītos līdz ar vēlēšanām. Diemžēl līdz šim ir maz darīts, lai Saeimas deputātiem šādas iespējas būtu. Tādēļ pat visizglītotākajam deputātam ar visizcilāko darba pieredzi var pietrūkt zināšanu, lai orientētos to jautājumu nozaru niansēs, kam dažkārt ir izšķiroša nozīme," secina I.Kažoka, norādot, ka būtu vajadzīgas arī īpašas apmācību programmas jaunajiem deputātiem, it sevišķi pirmajos viņu darba mēnešos, taču arī vēlāk - piemēram, par valsts pārvaldes funkcionēšanas niansēm, par budžeta veidošanu, par sadarbību ar medijiem un NVO, par Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanu.

"Progress ir, bet tas ir vairāk decentralizēts, atkarīgs no katras komisijas - Saeimas kapacitātes celšana nav bijis Saeimas vadības vai Saeimas Kancelejas principiāls mērķis," rezumē politoloģe. Saeimas Eiropas lietu komisija ir pieņēmusi darbā papildu padomniekus, kuri spēj konsultēt deputātus par svarīgu jautājumu niansēm. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija cenšas izvērtēt pašu pieņemto likumu efektivitāti.

Vēlēšanu tiesības un ierobežojumi

Lai arī lauvas tiesa uzmanības saistībā ar parlamenta darbības kvalitāti allaž tiek veltīta deputātu kompetencei, allaž bijis aktuāls arī jautājums par to, kas viņus ievēlē. Vispārējas vēlēšanu tiesības nav eksistējušas vienmēr. Vēsturiski pastāvējuši dažādi vēlēšanu cenzi jeb ierobežojumi, kas tiesības izraudzīties tautas priekšstāvjus likumdevējā saistījuši gan ar personas piederību noteiktai sabiedrības kārtai, gan mantisko stāvokli, gan nodokļu nomaksu. Par vienu no demokrātijas flagmaņiem atzītajā Lielbritānijā vispārējas vēlēšanu tiesības tika iedibinātas tikai 19.gadsimta beigās. ASV un daudzviet Eiropā sievietes vēlēšanu tiesības ieguva vien 20.gadsimta pirmajās desmitgadēs.

Latvija, dodot vēlēšanu tiesības sievietēm 1920.gadā, šajā ziņā apsteidza tādas atzītas demokrātijas kā Francija un Šveice, kur tā dēvētais vājais dzimums tiesības vēlēt ieguva tikai attiecīgi 1944. un 1971.gadā. Īsi pēc neatkarības atgūšanas1992.gada likums "Par 5.Saeimas vēlēšanām", par pamatu ņemot 1922.gada "Likumu par Saeimas vēlēšanām", noteica, ka vēlēšanu tiesības zaudē: "1) personas, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās; 2) aizdomās turētās, apsūdzētās vai tiesājamās personas, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums." Tagad šie ierobežojumi atcelti kā nedemokrātiski un Satversmei neatbilstoši.

Patlaban liberālas tendences vēlēšanu tiesību jomā novērojamas daudzviet Eiropā, kur, ieskaitot Latviju, aktualizēts jautājums par balsstiesību piešķiršanu pilsoņiem no 16 gadu vecuma, saistot to gan ar mūsdienu jaunatnes brieduma pakāpi un nepieciešamību to agrāk iesaistīt valsts politiskajā dzīvē, gan faktu, ka daudzi jaunie cilvēki, ja kārtējās vēlēšanas notiek neilgi, pirms viņi sasnieguši 18 gadu vecumu, var vēlēt tikai pēc četriem gadiem – tātad faktiski tikai 22 gadu vecumā. 

Lai gan arī demokrātijā var pastāvēt dažādi ierobežojumi attiecībā uz tiesībām vēlēt un tikt ievēlētiem, svarīgs ir princips: demokrātija - tautas vara. "Bet atbildība par demokrātijas kvalitāti, pirmkārt, gulstas uz politiskās elites pleciem. Politiķa funkcija ir saprast sabiedrības vēlmes un vajadzības un atrast piemērotāko veidu, kā tās piepildīt," rezumē J.Rozenvalds.

Labs saturs
3
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU