NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Ilona Kronberga
krimināltiesību eksperte, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante
19. augustā, 2013
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Tava drošība
2
2

Tiesiskuma atjaunošana kriminālprocesā: kāda ir cietušā loma

Taisnīgums netiek atjaunots, aprobežojoties tikai ar likumpārkāpēja atzīšanu par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Situācijā ir arī otra puse – cietušais.

Andreas Gebert/ EPA

Kopš šā gada aprīļa krimināltiesību normas paredz, ka viens no kriminālsoda mērķiem ir taisnīguma atjaunošana. Šīs normas ir pierādījums pēdējos desmit gados notikušajām izmaiņām Latvijas kriminālpolitikā. Neskatoties uz to, tiesību normu piemērošanā praksē diemžēl aizvien vēl dominē likuma pārkāpēja sodīšana, nevis taisnīguma atjaunošana cietušajiem.

Ja noticis noziedzīgs nodarījums, valsts pienākums ir atjaunot ne tikai tiesisko, bet arī sociālo taisnīgumu. Taču taisnīgums netiek atjaunots, aprobežojoties tikai ar likumpārkāpēja atzīšanu par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Šajā situācijā ir arī otra puse – cietušais, kam jāatgūst ne tikai materiālie zaudējumi, bet arī iedragātā veselība un sociālās funkcijas.

Sabiedriskās politikas centrā PROVIDUS nesen pabeigts pētījums tieši par cietušā vietu krimināltiesību praksē. Pagājušā gadā šā pētījuma ietvaros veikta Latvijas iedzīvotāju aptauja, lai noskaidrotu, cik patiesībā mūsu valstī ir tādu personu, kuras pēdējos piecos gados ir cietušas no pretlikumīgām darbībām, tai skaitā noziedzīgiem nodarījumiem.

Cietušais galvenokārt kā ziņu sniedzējs

Ja justīcijas iestāžu prioritāte ir nevis taisnīguma atjaunošana, bet likumpārkāpēju sodīšana, valsts galvenais klients – noziedzīgā nodarījumā cietušais – faktiski tiek atstāts otrajā plānā. Tādēļ kriminālās justīcijas sistēmā ir jābūt gan preventīviem un reaktīviem mehānismiem, lai pārtrauktu likumpārkāpumu un piemērotu sodu, gan arī atbalsta mehānismiem kā cietušajam, tā arī likumpārkāpējam. Ja kāda no šīm komponentēm ir vāja vai nedarbojas efektīvi, nav pamata uzskatīt, ka kriminālās justīcijas sistēma ir spējīga darboties atbilstoši tās mērķiem – uzturēt sabiedrisko kārtību un drošību un aizsargāt cilvēka tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā.

Tiesiskuma (taisnīguma) atjaunošana sniedzas ārpus tradicionālā kriminālprocesa un tā mērķiem: tas ir plašāks jēdziens. Lai panāktu tiesiskuma atjaunošanu, valsts tiesību aizsardzības iestādēm ir jāveido mērķtiecīga un kompleksa sadarbība ar pašvaldībām, sociālo pakalpojumu sniedzējiem, kā arī citām iestādēm un organizācijām, jo tiesiskuma un taisnīguma atjaunošana iespējama tikai starpinstitucionālā vidē.

"Palīdzība un atbalsta pasākumi tiek nodrošināti vien atsevišķām personu kategorijām. "

Pētījumā uzsvērts, ka par cietušo kriminālprocesā nebūtu jāatzīst ikviena persona, kura uzskata, ka tai nodarīts kaitējums. Tomēr svarīgi, lai taisnīguma atjaunošanas procesā iesaistītās institūcijas identificētu savu klientu loku nevis vadoties no kriminālprocesa lēmuma, bet pēc atbalsta nepieciešamības prettiesiskās rīcības upuriem. Patlaban cietušā intereses ir pakārtotas vispārīgām kriminālprocesa interesēm – ziņu ieguvei un pārbaudei, kā arī kriminālprocesa pabeigšanai saprātīgā termiņā bez vilcināšanās. Tomēr, nepievēršot pienācīgu uzmanību cietušā interesēm, krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums nav iespējams.

Šobrīd likumā nav precīzi formulētas cietušā tiesības saņemt informāciju par kriminālprocesa norisi. Tās ir konstatējamas, tikai sistēmiski interpretējot Kriminālprocesa likumā noteikto. Minētā iemesla dēļ likuma nodrošinātās tiesības cietušajiem būtu jāizskaidro sevišķi rūpīgi – lai cietusī persona apzinātos, kādas darbības atbilstoši kriminālprocesa tiesību normām jāveic.

Atjaunojošās justīcijas metodes, tādas kā izlīgums ar starpnieka palīdzību kriminālprocesā (angļu valodā victim-offender mediation), uzskatāmas par efektīviem taisnīguma atjaunošanas instrumentiem. Izlīguma procedūra ar neitrāla starpnieka līdzdalību lielākā mērā nodrošina cietušo personu tiesību ievērošanu, kā arī nepieļauj psiholoģiskā spiediena izdarīšanu, vienlaikus sniedzot iespēju pusēm (cietušajam un likumpārkāpējam) atrisināt noziedzīgā nodarījumā radušos konfliktu.

Mūsu valstī vēl nav izveidota atbalsta sistēma, kas paredz un nodrošina palīdzību cietušajām personām. Kriminālprocesa likumā ir uzskaitītas cietušās personas procesuālās tiesības un pienākumi, tomēr šajās tiesību normās nav reglamentēti visi jautājumi saistībā ar cietušā iespēju saņemt viņam nepieciešamo palīdzību.

Palīdzība un atbalsta pasākumi tiek nodrošināti vien atsevišķām personu kategorijām:

  • bezmaksas juridiskā palīdzība ir tikai maznodrošinātām vai trūcīgām personām;
  • bērniem, kuri cietuši no noziedzīga nodarījuma, ekspluatācijas, seksuālas izmantošanas, vardarbības vai jebkādas citas nelikumīgas, cietsirdīgas vai cieņu aizskarošas darbības, tiek nodrošināta palīdzība, lai bērns atgūtu fizisko un psihisko veselību pašcieņai labvēlīgā vidē;
  • cilvēku tirdzniecības upuriem.

No 2015.gada paredzēts sniegt atbalstu arī no vardarbības cietušajiem pieaugušajiem.

Lielākajā daļā pasaules valstu ik gadu tiek veiktas iespējamo cietušo personu aptaujas, lai noteiktu patiesu noziedzīgajos nodarījumos cietušo skaitu, izdarīto noziegumu veidus un tādējādi precīzāk plānotu noziedzības novēršanas politiku. Arī Latvijā ir nepieciešams regulārs iedzīvotāju viktimizācijas (noziegumu upuru) līmeņa monitorings, lai iegūtos secinājumus izmantotu noziedzības novēršanas procesa plānošanai.

No kādiem likumpārkāpumiem cieš cilvēki un par ko ziņo

Pēdējos piecos gados mūsu valstī par noziedzīgu nodarījumu upuriem ir kļuvuši gandrīz puse iedzīvotāju. Visbiežāk viņi cietuši no ielaušanās un zādzībām nedzīvojamās telpās (saimniecības ēkās, dārza mājiņās, šķūnīšos vai garāžās), atsevišķu mantu (naudas, naudas maka, mobilā telefona) zādzībām (tostarp no autotransporta līdzekļiem), un par to arī visbiežāk ziņojuši.

Par kukuļošanas gadījumiem un ar korupciju saistītiem noziedzīgiem nodarījumiem tiesību aizsardzības iestādēm nebija ziņojis gandrīz neviens no aptaujātajiem 1515 Latvijas iedzīvotājiem, kaut arī minētajā laikposmā viņi bija saskārušies ar šādiem gadījumiem.

"Patlaban cietušā intereses ir pakārtotas vispārīgām kriminālprocesa interesēm. "

Pēdējo piecu gadu laikā 22% aptaujāto ir pieredzējuši arī krāpšanu, iegādājoties kādas preces vai izmantojot piedāvātos pakalpojumus. Krāpniecības gadījumā divas trešdaļas visu apkrāpto nav par notikušo ziņojuši ne policijai, ne citām tiesībsargājošām iestādēm.

Pēdējo piecu gadu laikā 5% aptaujāto ir uzbrucis vai izteicis draudus iepriekš nepazīstams cilvēks un tiesību aizsardzības iestādēm viņi par to gandrīz nav ziņojuši (81%). Tas nozīmē, ka, iespējams, sabiedrībā ir liela latentā vardarbība gan mājsaimniecībā, gan vienkārši pazīstamu cilvēku starpā. Galvenokārt no šādiem likuma pārkāpumiem cieš gados jauni cilvēki, un lielākā daļa pēc šiem incidentiem nesaņem nekādu palīdzību, lai gan gandrīz pusei šāda palīdzība faktiski ir vajadzīga.

Kādu palīdzību cietušajiem vajadzētu

Nākotnē plānojot un organizējot atbalsta veidus noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, drīzāk būtu vērtējamas konkrētajam cilvēkam nodarītā kaitējuma izpausmes un tikai pēc tam, pamatojoties uz viņa vajadzībām, nosakāmi nepieciešamie palīdzības veidi.

Pētījuma rezultāti liecina:

  • mājokļa apzagšanas gadījumā gandrīz pusei cietušo nepieciešamākais bijis psihologa vai psihoterapeita atbalsts, un tikai trešdaļai – jurista konsultācija;
  • savukārt cilvēkiem, kuriem nozagtas atsevišķas mantas, pārsvarā vajadzīga juridiska palīdzība, pēc tam – informācija par rīcību šādā situācijā, un tikai trešajā vietā minēta psiholoģiskā palīdzība;
  • amatpersonu vai iestāžu, vai uzņēmumu speciālistu koruptīvas rīcības dēļ vai situācijās, kad par pakalpojumiem tiek pieprasīta likumā neparedzēta papildu samaksa, vairāk nekā pusei aptaujāto ir bijusi nepieciešama jurista konsultācija un informācija par attiecīgo rīcību šajā situācijā. Ievērojami mazāks ir to cilvēku skaits, kuriem nepieciešams psiholoģisks atbalsts;
  • fiziskos uzbrukumos cietušajiem konstatētas divas vienlīdz svarīgas vajadzības: psiholoģiskās un medicīniskās palīdzības nepieciešamība vienlaikus.

Ar policijas un iesaistīto iestāžu darbu kopumā apmierināti

Noziedzīgos nodarījumos cietušie, kas vēršas policijā un meklē palīdzību, kopumā ir apmierināti ar valsts, pašvaldības un nevalstisko iestāžu darbu. Taču tie, kuri tomēr pauduši negatīvu attieksmi, kā savas neapmierinātības iemeslu norādījuši iestāžu nepietiekami veikto darbu. Tas vedina secināt, ka atgriezeniskajai saitei no iestāžu puses vajadzētu būt aktīvākai: tām ne vien profesionāli jāveic savi pienākumi, bet arī aktīvi jāsazinās ar procesā iesaistītajiem, tostarp cietušajiem.

Cietušo neapmierinātība ar iestāžu darbu ir saistīta arī ar informācijas trūkumu vai tās nepieejamību. Ja informācija tomēr bijusi pieejama, trešdaļa cietušo norāda, ka policijas un Juridiskās palīdzības administrācijas sniegtā informācija nav bijusi pietiekama. Ceturtā daļa cietušo nav apmierināti ar prokuratūras un advokātu sniegto informāciju.

"Valsts pienākums ir atjaunot ne tikai tiesisko, bet arī sociālo taisnīgumu. "

Cietušo neapmierinātību ar tiesību aizsardzības iestāžu darbu vairo arī ilgie kriminālprocesi. Savukārt ilgais laiks līdz kompensācijas saņemšanai ir trešais biežāk minētais iemesls, kāpēc cietušie nav apmierināti visā pilnībā vai ir neapmierināti ar Juridiskās palīdzības administrācijas darbu. Lai gan tiesas procesa ilgums un kompensācijas saņemšanas ātrums nav atkarīgs tikai no tiesas vai Juridiskās palīdzības administrācijas darba organizācijas, domājot par cietušā atbalsta sistēmas pilnveidošanu, tam ir jāpievērš lielāka vērība.

Tā kā likuma pārkāpums kā konflikts ir atrisināts tad, kad panākts tiesisko attiecību taisnīgs noregulējums, daudzi cietušie norādīja, ka sodīšana vai sankciju piemērošana vien neatjauno taisnīgumu. Ar to kontekstā pētījums konstatē šādus biežāk minētos neapmierinātības iemeslus:

pēc kriminālprocesa beigām ir saglabājusies netaisnīguma izjūta, neapmierinātība ar likumpārkāpējam piespriesto sodu;

  • nav atgūta drošības izjūta;
  • ir neapmierinātība ar kriminālprocesa iznākumu kopumā, jo nav iegūta kompensācija par izdarīto noziedzīgo nodarījumu (65% cietušo nav apmierināti ar saņemtās kompensācijas apmēru).

Pētījumā arī secināts, ka tie cietušie, kuri ir neapmierināti ar izlīguma starpnieka darbu, faktiski ir neapmierināti ar izlīguma rezultātu vai likumpārkāpēja attieksmi, nevis ar izlīguma procesu kopumā. Ar šo aspektu visbiežāk minētie neapmierinātības iemesli ir:

vainīgais nenožēloja izdarīto,

  • izlīgums nepalīdzēja atgūt drošības izjūtu,
  • nav iegūta kompensācija.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, ir pamats secināt, ka pastāvošā justīcijas un cietušo atbalsta sistēma nav pietiekami attīstīta, lai atjaunotu taisnīgumu, tāpēc jāpievērš lielāka vērība atbalsta pasākumiem pēc kriminālprocesa vai tad, kad izlīgums jau pabeigts un cietušo kompensācijas izsniegtas.

Aptauja uzrāda vēl kādu problēmu: plašsaziņas līdzekļos patlaban ir maz informācijas par atbalsta pakalpojumu pieejamību noziegumos cietušajiem. Tikai mazliet vairāk kā desmitā daļa respondentu minējuši medijus kā avotu, kur iegūstama informācija par cietušajiem paredzētajiem pakalpojumiem. Attīstot cietušo atbalsta sistēmu, ir jāmeklē risinājumi, kā īstenot šādas informācijas plašāku pieejamību.

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU