Valsts vizītkarte – ceļi. Tagadne un nākotnē vēlamais

Ceļu jautājums kārtējo reizi valsts pārvaldes dienaskārtībā kļuva aktuāls pēc 21.maija, kad Ministru kabinetā (MK) izskatīja un pieņēma zināšanai Satiksmes ministrijas (SM) sagatavoto informatīvo ziņojumu "Par Valsts autoceļu sakārtošanas programmu 2014.–2020.gadam un tās īstenošanai nepieciešamo finansējumu", kurā konstatēts, ka "ilgstoši nepietiekamā autoceļu uzturēšanas finansējuma dēļ valsts un pašvaldību autoceļu tīkls atrodas galēji kritiskā stāvoklī".

Savukārt 28.maijā MK pieņēma zināšanai otru informatīvo ziņojumu "Valsts autoceļu tīkla pārvaldīšana un autoceļu būvniecības vadīšana". Cita starpā valdība nospriedusi "jautājumu par Satiksmes ministrijai nepieciešamo valsts budžeta finansējumu informatīvajā ziņojumā minēto funkciju nodrošināšanai 2014.gadā un turpmākajos gados izskatīt Ministru kabinetā likumprojekta "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2014., 2015. un 2016.gadam" un likumprojekta "Par valsts budžetu 2014.gadam" sagatavošanas procesā".

Katram "pa sērkociņu kastītei"?

Biedrība "Latvijas Ceļu būvētājs" (LCB) kopsapulcē 29.maijā pieņēma paziņojumu un izplatīja atklāto vēstuli, pieprasot valdībai atjaunot valsts autoceļu finansēšanas ilgtermiņa modeli, lai ceļu būvei, remontiem un uzturēšanai nepieciešamā apjomā tiktu izlietota daļa autobraucēju samaksāto nodokļu.

Prasība saprotama, jo, kā liecina valsts budžeta izpildes dati, pērn valsts budžetā iekasētā akcīzes nodokļa par naftas produktiem un transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa ieņēmumi kopumā veidoja 326,93 milj. latu, bet autoceļiem no valsts budžeta tika piešķirts finansējums vien 67,7 milj. latu apmērā (un 2,9 milj. latu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem)..

Kā norādījis valsts a/s "Latvijas Valsts ceļi" (LVC) valdes priekšsēdētājs Ivars Pāže, pēdējais pārrēķins liecina, ka autoceļos veicamo darbu (periodiskā atjaunošana un rekonstrukcija, segas, tilti un satiksmes drošība) deficīts ir sasniedzis 4,678 miljardus latu.

"Slikto ceļu kaite arvien plešas dziļumā un platumā, izvēršot arvien ietilpīgākus tēriņus nākotnē."

Ceļu būvētāji uzskata – konkrēts lēmums valdībā par nozares finansēšanu kārtējo reizi ir atlikts un pieņemts "tikai zināšanai", šoreiz uz 2014.gada valsts budžeta projekta izskatīšanu, kad ir plānots lemt par visām "jaunās politikas iniciatīvām" un tām nepieciešamo finansējumu. LCB prognozē: "Faktiski tiks realizēts princips "katram pa sērkociņu kastītei", un valdība ar šādu lēmumu nosvītros to, ko ir lēmusi, apstiprinot Nacionālo attīstības plānu."

Bažas par šādu notikumu virzību nav bez pamata: ne pirmo un ne pēdējo reizi MK "pieņemti zināšanai" līdzīgi informatīvie ziņojumi, starp citu, arī pērnvasar – par valsts pamatbudžeta programmai "Valsts autoceļu fonds" piešķiramo līdzekļu plānošanas principu, kas paredz autoceļiem piešķiramo finansējuma apjomu piesaistīt ceļu lietotāju maksājumiem.

Jo ilgāk vilcinās, jo dārgāki remonti

Slikto ceļu kaite arvien plešas dziļumā un platumā, izvēršot ietilpīgākus tēriņus nākotnē: nepietiekami uzturēti, sabrukuma stadijai tuvojas arī ceļi, kam vajadzētu vien samērā lētus nostiprināšanas un atjaunošanas darbus.

Finansējums autoceļiem pēdējos 20 gados Latvijā nekad nav bijis pietiekams, tāpēc ieguldījumi ceļu segumu atjaunošanā neatbilst patiesajam autoceļu nolietojumam.

Neskatoties uz Eiropas Savienības piešķirto finansējumu, 2012.gadā ir atjaunoti 178 kilometri autoceļu. Katru gadu autoceļu tīklā pieaug novecojušo ceļu posmu garums un arī atlikto darbu apjoms. Regulāri tiek saņemtas daudzas pašvaldību un iedzīvotāju pretenzijas par autoceļu slikto stāvokli, secina LVC valdes priekšsēdētājs.

"Taču Eiropas Savienības fondu naudas nepietiek, lai mēs ar šo sabrukušo ceļu remonta apjomu tiktu galā. Gadā rekonstrukcijas darbus veicam aptuveni 150 kilometru garumā, bet vajadzētu trīsreiz vairāk – tātad 450 kilometrus," LV portālam pērn stāstīja I.Pāže.

Arī SM un LVC uzskata: lai autoceļu stāvokli varētu uzlabot, finansējumam, tostarp arī no valsts budžeta, jābūt prognozējamam un stabilam, un tā apjomam - piesaistītam ceļu lietotāju maksājumiem – transportlīdzekļu ekspluatācijas nodoklim (līdz 2011.gadam transportlīdzekļu ikgadējai nodevai) un daļai no akcīzes nodokļa par naftas produktiem.

LVC pārvaldībā ir mazāk par pusi ceļu tīkla – vēl vairāk ir pašvaldību ceļu, kuros situācija ne par matu nav labāka. Bet šoreiz par valsts ceļiem.

Valsts kontroles revīzija

Naudas, kā redzams, jau ilgstoši pietrūkst lielā apjomā. Tādēļ jo svarīgāk, kā apgūti atvēlētie finanšu līdzekļi - cik kvalitatīvi ceļus remontē, cik taupīgi saimnieko.

Diemžēl arī šajā laukā neiztiekam bez bedrēm. Kaut vai aplūkojot Valsts kontroles (VK) revīzijā "Valsts kapitālsabiedrību darbības valsts autoceļu ikdienas uzturēšanas jomā likumības un izmaksu efektivitātes izvērtējums" atklātos faktus. Tie gan nav gluži svaigi: revīzija aptvēra laikposmu no 2009.gada janvāra līdz 2011.gada jūnija beigām un līdz apstiprināšanai nonāca gada nogalē.

Taču, lielā mērā balstoties uz šo ziņojumu, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdē 22.maijā tika pārlūkots SM, LVC un valsts a/s "Latvijas autoceļu uzturētājs" (LAU) ieguldījums valsts ceļu uzturēšanā un uzklausīta informācija par tuvākajā laikā īstenojamo pārmaiņu modeli.

"Lai autoceļu stāvokli varētu uzlabot, finansējumam, tostarp arī no valsts budžeta, jābūt prognozējamam un stabilam."

Valsts kontroliere Elita Krūmiņa stāstīja, ka revīzijas laikā tika izvērtēta SM izstrādātā un īstenotā valsts autoceļu uzturēšanas politika, autoceļu uzturēšanas cenu pamatojums, pārbaudīta autoceļu ikdienas uzturēšanas darba veicēja – LAU – darbība. Revīzijā konstatēto trūkumu un nepilnību novēršanai VK kopumā sniedza 26 ieteikumus, no kuriem septiņi adresēti SM, 18 – LAU un viens - LVC.

VK Ceturtā revīzijas departamenta direktore Marita Salgrāve informēja: "Satiksmes ministrija izstrādā un uzrauga politiku īstenošanu, vienlaikus tā ir deleģējusi savā pārraudzībā esošajai un valstij 100% piederošajai kapitālsabiedrībai LVC autoceļu uzturēšanas finansējuma plānošanu un izlietojuma uzraudzību. Savukārt otra valstij 100% piederoša kapitālsabiedrība LAU ir uzņēmums, kas konkursa kārtībā ir ieguvis tiesības autoceļus uzturēt un faktiski šo finansējumu arī izlieto. Tāds ir kompetenču sadalījums autoceļu uzturēšanas jomā Latvijā."

VK atklājusi vairākas neskaidrības un trūkumus LVC sadarbībā ar tai pakļauto uzņēmumu, kā arī LAU rīcībā.

Brīvajā tirgū... bez konkurences

M.Salgrāve norādīja: no vienas puses, SM uzsvērusi, ka autoceļu uzturēšana ir valstij stratēģiski svarīga nozare un šos darbus var veikt tikai valstij 100% piederoša kapitālsabiedrība. No otras - par autoceļu uzturēšanu tiek organizēti konkursi par ļoti apjomīgu finansējumu. Šāds konkurss notika arī 2007.gadā (kas ir brīvā tirgus pazīme, kur var būt arī citi dalībnieki). Tomēr minētajā konkursā LAU bija vienīgais pretendents un uz septiņiem gadiem saņēma pasūtījumu – veikt autoceļu uzturēšanu par 278,5 miljoniem latu. Toreiz SM bija plānojusi maksāt noteiktu cenu, bet LAU piedāvājums to pārsniedza par 45 miljoniem."

VK ieteica SM izvēlēties – vai tērēt naudu konkursiem un uzskatīt, ka valsts ceļu uzturēšana ir brīvā tirgus zona (lai gan reāli konkurences nav un īsā termiņā droši vien nebūs), vai arī ceļu uzturēšana ir stratēģiski svarīga nozare, kurā darbus uztic vienai valsts kapitālsabiedrībai, bet tad arī daudz nopietnāk pievērš uzmanību pārvaldībai, izmaksām un citiem aspektiem.

Starp citu, pakalpojumu sniegšana brīvajā tirgū 2011.gadā veidoja 31% no LAU apgrozījuma, pērn 26%, un arī šogad uzņēmums visai rosīgi piedalās un uzvar pašvaldību konkursos par ceļu ikdienas uzturēšanu (melno segumu bedrīšu remonts un grants ceļu seguma remonts, ceļa zīmju uzturēšana, ceļu tīrīšana u.c.). Šī ir tikai viena joma no lielā kompleksa – valsts ceļu būves, remonta un uzturēšanas, tomēr, protams, arī šeit svarīgs ir katrs lats.

LAU nekontrolētā brīvība

VK konstatētie trūkumi, kā informēja M.Salgrāve, īsumā ir šādi:

• LAU, kura sastāvā ir 22 atsevišķi ceļu rajoni, revīzijas aptvertajā periodā nebija noteicis vienotu cenu politiku un arī nebija ieviesis tādu faktisko cenu uzskaiti, kas ļautu gūt pārliecību, ka konkursā piedāvātās autoceļu ikdienas uzturēšanas pakalpojumu cenas ir pamatotas (ievērojami atšķiras LAU piedāvātās cenas konkursos par pašvaldību ceļu uzturēšanu, bet šie skaitļi ir ierobežotas pieejamības informācija).
• LAU ilgtermiņa ieguldījumu finansēšanai galvenokārt izmantoja aizņemtos līdzekļus, lai gan uzņēmuma rīcībā pastāvīgi bija naudas līdzekļu atlikumi, kas ļautu ievērojami samazināt procentu maksājumus par kredītiem. VK arī nav guvusi pārliecību, ka investīcijas īstenotajā apjomā bija nepieciešamas.
• LAU 2006.gadā tika izveidots, apvienojot četras valsts akciju sabiedrības, un viens no galvenajiem mērķiem bija īstenot vienotu uzņēmuma pārvaldi un optimizēt uzturēšanas izmaksas. Revīzijas rezultāti liecina - šis mērķis pilnībā nav sasniegts: LAU vadība bija deleģējusi visām 22 struktūrvienībām (ceļu rajoniem) lielu brīvību svarīgu un izmaksas ietekmējošu lēmumu pieņemšanā, nenosakot vienotus principus kopējai procesu vadībai un arī nenodrošinot atgriezenisku informācijas saikni.
• Nebija nodrošināta pilnībā pamatota un caurskatāma darba atlīdzības sistēma (īpaši attiecībā uz administrācijas un ražošanas un tehniskā personāla darba algas mainīgo daļu).
• Revidējamā laikposmā LAU bija veicis nozīmīgas investīcijas pamatlīdzekļos, kaut gan valdes rīcībā nebija patiesas informācijas par ekspluatācijā esošo tehnoloģisko iekārtu un mašīnu faktisko vecumu un noslodzi.
• Ceļu rajoni izstrādāja budžetus, tai skaitā investīciju, nesniedzot LAU valdei pamatojumu, kādēļ tās nepieciešamas, un arī neziņojot, kas un par kādu summu iegādāts.
• Pamatlīdzekļu iekšējās lietošanas laiks jaunajiem pamatlīdzekļiem bija noteikts nesamērīgi īss, iekļaujot šīs izmaksas pašizmaksā, kas tika aprēķināta pārāk augsta.
• Ceļu rajoni uz vienošanās pamata arī iznomāja savā rīcībā esošās mašīnas un tehnoloģiskās iekārtas, pieprasītās cenas bija neizsekojamas, un arī LAU valde nedz bija noteikusi vienotus nomas principus, nedz saņēma par to informāciju.

Jaunumi ceļu saimniecībā

Saeimas komisijā M.Salgrāve stāstīja, ka LVC un LAU, izdodot iekšējos normatīvos aktus, ir ieviesuši VK sniegtos ieteikumus, taču šī ir informācija "uz papīra", par faktisko rīcību praksē pārbaudes neesot veiktas.

SM ir ieviesusi četrus ieteikumus, diviem pagarināts ieviešanas termiņš, viens ir zaudējis aktualitāti. No tiem, kam ir pagarināts ieviešanas termiņš, svarīgākais ir ieteikums par LAU turpmāko darbību. SM pārstāvji komisijas sēdē pauda viedokli: valsts autoceļu ikdienas komplekso uzturēšanu arī turpmāk jāveic LAU, bet kontrole – LVC. Līguma termiņš beidzas nākamgad, un, kā skaidroja SM parlamentārais sekretārs Viktors Valainis, izmaiņas būs: SM jau nākamgad plānots valsts autoceļu uzturēšanas darbus saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 3.panta pirmās daļas 7.punktu LAU deleģēt valsts autoceļu ikdienas uzturēšanas pienākumu bez konkursa; tādēļ jau šogad jāievieš izmaiņas vairākos normatīvajos aktos. Tas nozīmē, ka LAU vairs nevarēs piedalīties ne vien ceļu būves, bet arī pašvaldību konkursos par ceļu ikdienas uzturēšanu.

"Ievērojamas izmaiņas skars arī LVC ceļu laboratoriju."

Paredzēts noslēgt trīspusējus sadarbības līgumus starp SM, LVC un LAU par ceļu uzturēšanas darbu organizēšanu. SM kļūs par uzraugošo iestādi un kontrolēs LVC veikt LAU tiešo kontroli.

Nozīmīgas izmaiņas skars arī LVC ceļu laboratoriju. Šobrīd LVC nodrošina autoceļu būvniecības kontroli sadarbībā ar būvuzraugiem, izlases veidā pārbaudot specifikācijās paredzētos būvdarbu paraugus, papildu pārbaudes veicot pēc būvuzrauga vai LVC projekta vadītāja ierosinājuma.

SM ierosina ceļu laboratoriju veidot kā kompetences centru ar šādām jaunām funkcijām:

• ceļu specifikāciju un standartu sagatavošana; būvniecības kvalitātes audits, tostarp būvprojektu ekspertīze, būvdarbu procesa kompleksais audits pirms būves nodošanas ekspluatācijā;
• būvniecības tehnoloģiju izpēte;
• ceļu tīkla stāvokļa vērtēšana un remonta metožu plānošana.

Informatīvajā ziņojumā "Valsts autoceļu tīkla pārvaldīšana un autoceļu būvniecības vadīšana" secināts: "Šobrīd nepietiekama finansējuma un sīvās konkurences apstākļos pasūtītājam īpaši jāpaaugstina autoceļu būvniecības kvalitātes kontrole un būvdarbu veicēja līgumiskā un finansiālā atbildība."

Savukārt ziņojumā "Par Valsts autoceļu sakārtošanas programmu 2014.–2020.gadam un tās īstenošanai nepieciešamo finansējumu" cita starpā lasām: "Ik gadus autobraucēju papildu izdevumi, lietojot sliktā stāvoklī esošo autoceļu tīklu, pārsniedz 500 milj. latu gadā, un tie ir produktu ražošanas sadārdzināšanās, iedzīvotāju dzīves līmeņa krišanās un valstij neiekasētie nodokļi.

Lai valsts autoceļi kalpotu nevainojami, katru gadu autoceļu tīklā ir jāatjauno asfalta segumi vai jāveic to rekonstrukcija vismaz 1100 km apjomā, jāatjauno grants segas 1700 km un jāveic 65 tiltu klāja konstrukciju atjaunošana vai tiltu rekonstrukcija, šiem mērķiem kopā plānojot 300 milj. latu gadā (2012.gada cenās)."

Utopiski ir domāt, ka vēlamais, tostarp ceļu uzturēšanā, jelkad kļūs par realitāti, taču ir skaidrs, ka, tā turpinot, rezultāti agrāk vai vēlāk pie laba gala nenovedīs ne Latvijas ceļus, ne atbildīgos par to uzturēšanu.