Prezidentūra ES Padomē
ES Padome ir viena no Eiropas Savienības (ES) galvenajām institūcijām. Tajā tiekas visu ES dalībvalstu ministri, lai pieņemtu tiesību aktus (visbiežāk kopā ar Eiropas Parlamentu) un saskaņotu politiku. Tāpat ES Padomes ziņā ir parakstīt nolīgumus starp ES un citām valstīm, apstiprināt ES gada budžetu, izstrādāt ES ārlietu un aizsardzības politiku, koordinēt ES dalībvalstu ekonomikas politikas aprises un sadarbību starp dalībvalstu tiesām un policijas iestādēm.
Katru ES Padomes sēdi veido visu dalībvalstu ministri, kuri atbild par attiecīgajā sēdē apspriežamo politikas jomu, piemēram, runājot par vides aizsardzības jautājumiem, piedalīsies vides ministri un attiecīgo sanāksmi sauks par Vides padomi. Pavisam ir desmit ES Padomes sastāvi, kas aptver visas ES politikas jomas.
Kā nosaka Lisabonas līgums, prezidējošā valsts vada visu līmeņu sanāksmes, ierosina pamatnostādnes un izstrādā vajadzīgos kompromisus, lai ES Padome varētu pieņemt lēmumus. Izņēmums ir tikai Ārlietu padome, ko tagad vada augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Ketrina Eštone (Catherine Ashton).
Prezidentūra pārstāv ES Padomi attiecībās ar citām ES institūcijām un organizācijām. Vienkārši sakot - prezidentūra ir atbildīga par ES Padomes darbības nodrošināšanu. Un tā ir attiecīgās prezidējošās valsts valdības atbildība. Protams, tas nav tikai pienākums, bet arī izdevība.
Prezidentūra dod iespēju uzlabot valsts reputāciju starptautiskā līmenī un apliecināt atbalstu Eiropas vienotībai. Ja citās kategorijās katras dalībvalsts ietekme ir saistāma ar tās iedzīvotāju skaitu u.c. rādītājiem (piemēram, Eiropas Parlamenta deputātu skaits), tad prezidentūrā visām valstīm ir vienlīdzīga pozīcija.
"Prezidentūra dod iespēju uzlabot valsts reputāciju starptautiskā līmenī un apliecināt atbalstu Eiropas vienotībai. "
Balstoties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kopš 1958.gada ik pa sešiem mēnešiem mainās Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts jeb prezidentūra, tādā veidā nodrošinot vienlīdzību starp visām dalībvalstīm. Pirmās prezidējošās valstis bija Beļģija un Rietumvācija.
Būtiskas pārmaiņas sākās 2007.gadā pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās, kad tika ieviests prezidentūras trio princips – pusotra gada perioda prezidēšanu ES Padomē kopīgi nodrošina trīs valstu grupa, veidojot kopīgu programmu un darba pēctecību.
Ar 2008.gadu un Slovēnijas prezidentūru aizsākās tā saukto jauno ES dalībvalstu rotācija šajā sistēmā. Latvijas pirmā prezidentūra ES Padomē būs 2015.gadā. Latvija veidos prezidentūras trio ar Itāliju un Luksemburgu.
Lai arī varētu šķist, ka 2015.gads ir krietni tālu, savai prezidentūrai katra ES dalībvalsts gatavojas laicīgi.
Līdz ar sekretariāta izveidi, ierēdņu zināšanu pārbaudi, prezidentūras diskusiju rīkošanu un citām aktivitātēm valsts sektors jau spēris pirmos soļus Latvijas prezidentūras virzienā. Bet ko prezidentūra nozīmē ES Padomē prezidējošās valsts pilsoniskajai sabiedrībai?
Prezidentūra – lielā iespēja vai ne?
Valsts valdībai prezidentūra ES Padomē pirmkārt ir atbildība un tikai tad iespēja sevi apliecināt, savukārt nevalstiskajam sektoram tā ir izdevība interešu aizstāvībai jaunos apstākļos, nevalstisko organizāciju (NVO) atbildība meklēt iespējas aktivitāšu finansēšanai un sev svarīgo jautājumu aktualizēšanai.
Kā atceras Polijas NVO platformas "Grupa Zagranica" pārstāve Monika Matusa (Monika Matus), Polijas prezidentūras laikā valdība izrādījusi lielāku atsaucību tikties ar NVO pārstāvjiem. Savukārt mediju interese nav bijusi lielāka kā citkārt. Tajā pašā laikā bijuši vairāk pasākumu, kur prezentēt savas idejas, un jautājumiem, kas skar Eiropas līmeni, mediji vērsa lielāku uzmanību.
Kipras NVO platformas "CYINDEP" pārstāve Sofija Arnoti (Sophia Arnaouti) vērtē, ka kopumā prezidentūra nav noteicošais interešu aizstāvības stiprināšanā un atbalstīšanā. Ieguvums no prezidentūras – īslaicīgs treniņš interešu aizstāvībā Eiropas līmenī, izpratne par lēmumu pieņemšanu un ietekmēšanas iespējām Eiropas Savienībā, iespējams arī – attiecību nostiprināšana ar valsts iestādēm, piemēram, nozaru ministrijām. Pozitīvi vērtējams tas, ka sabiedrība vairāk pievērš uzmanību tiem starptautiskajiem jautājumiem, par kuriem runā prezidentūras laikā.
"Tā ir NVO atbildība meklēt iespējas aktivitāšu finansēšanai un sev svarīgo jautājumu aktualizēšanai. "
"Prezidentūras laikā iespējas ir tām organizācijām, kurām ir pietiekami resursi un vēlme apgūt interešu aizstāvību Eiropas līmenī. Pasākumu, kuros iesaistīties, varbūt arī ir vairāk, bet nevajag prezidentūru pārvērtēt," norāda M.Matusa. Mazām un vietēja mēroga organizācijām noteikti iesaistes iespējas ir mazākas, īpaši, ja neizmanto savu kontaktu un sadarbības organizāciju tīklu. Savukārt pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas darbojas kultūras jomā, iespējas varētu pavērt iesaiste prezidentūras kultūras programmas veidošanā.
Latvijas prezidentūras kultūras programmu, kas paredzēta, lai popularizētu valsti un kultūru citās ES dalībvalstīs, veido prezidentūras sekretariāts. Tā vadītāja Inga Skujiņa saredz ciešu sadarbību ar pilsonisko sabiedrību kā profesionāļiem kultūras programmas īstenošanā, tomēr par kopīgu programmas veidošanu vēl nevarot spriest. Tajā pašā laikā sekretariāts esot gatavs aktīvai abpusējai sadarbībai.
"Mēs savu darbu veidojam tā, lai būtu maksimāli atvērti," norāda I.Skujiņa un aicina NVO pašām nākt ar savām idejām. Tāpat tiek solīts uzrunāt organizācijas, ja tiks saredzēta sadarbības iespēja. "Prezidentūra ir liels Latvijas prestiža jautājums un arī milzīgs izaicinājums. Veiksmīgi to vadīt nevar viena valsts pārvalde." Tieši tāpēc I.Skujiņa par svarīgu saredz katra iesaisti.
Pēc Latvijas Pilsoniskās alianses (eLPA) direktores Rasmas Pīpiķes domām, Latvijas NVO iespējas prezidentūrā būs atkarīgas no institūcijām, kas atbildēs par prezidentūras organizēšanu un sabiedrības iesaisti. Būtiski esot, lai diskusiju un sanāksmju gala rezultātā būtu izmaiņās tajās jomās, kuru intereses tiek aizstāvētas. "Noteikti saskatām iespējas pilsoniskās sabiedrības jautājumu aktualizēšanai, kas izdodas daudz veiksmīgāk, ja ir kādi ārvalstu eksperti, kuri domā līdzīgi un Latvijas valsts pārvaldei un politiķiem apstiprina to pašu, ko saka vietējā NVO kopiena - bez pilsoņiem un viņu iesaistes nevar veidot sakarīgu rīcībpolitiku," tā norāda R.Pīpiķe.
Atbildot uz jautājumu par Latvijas nevalstiskā sektora iesaistes iespējām Latvijas prezidentūras laikā, I.Skujiņa min divus piemērus - dalība satura veidošanā, kur spilgts piemērs ir prezidentūras diskusijas, un brīvprātīgo piesaiste prezidentūras laikā. Ņemot vērā, ka 2015.gadā būs nepieciešams daudz papildu darba roku, tiek apsvērta doma aicināt palīgā brīvprātīgos. Savukārt iespējas ietekmēt prezidentūras darba kārtību NVO bija jau šajā vasarā, piedaloties prezidentūras diskusijās.
Turpmāk vēl.
