Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Tas, ka darbiniekiem diemžēl neizdodas piedzīt neizmaksāto darba algu brīdinājuma kārtībā, jo darba devēji norāda, ka parādu neatzīst, ir tikai viena problēmas daļa. Izrādās, ne visas tiesas ir gatavas vispār pieņemt šādus pieteikumus.
Kas ir brīdinājuma kārtība?
Civilprocesa likuma 50.1 nodaļa "Saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā" paredz, ka tā ir vienkāršota procedūra, kuru var piemērot neizpildītu maksājuma saistību piedziņai. Likumā teikts: saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā pieļaujama maksājuma saistībās, kuras pamatotas ar dokumentu un kurām ir iestājies izpildes termiņš. Tātad: ja tev kāds ir parādā, ja ir pienācis parāda atdošanas termiņš un vari šo parādu pierādīt ar dokumentiem – parāda piedziņai der šis tiesvedības veids. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektore Daina Ose norāda, ka saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā var izmantot arī neizmaksātās darba algas piedziņai. Prasības pieteikums tiesā iesniedzams uz speciālas veidlapas, ko var saņemt tiesā vai izdrukāt un sagatavot jau iepriekš.
Civilprocesa likums skaidri nosaka gadījumus, kad saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā nav pieļaujama. Šādi izņēmuma gadījumi ir tikai četri:
Ja pieteikumu tiesa pieņem, tālākais ceļš ir ātrs un vienkāršs. Tiesa nosūta parādniekam brīdinājumu, norādot pieteicēju, maksājuma saistību un to pamatojošo dokumentu identificējošu informāciju, saistības izpildes termiņu, pieprasīto summu un tās aprēķinu, kredītiestādes nosaukumu un konta numuru (ja tāds ir), kurā jāiemaksā parāds. Brīdinājumā, ko tiesa izsūta parādniekam, tiesnesis izsaka parādniekam priekšlikumu14 dienu laikā no brīdinājuma izsniegšanas dienas samaksāt pieteikumā norādīto summu, paziņojot par to tiesai, vai iesniegt tiesā iebildumus. Tāpat brīdinājumā norādīts: ja noteikto 14 dienu laikā nebūs iesniegti iebildumi vai pierādījumi par samaksu, brīdinājumā norādītā saistība tiks nodota piespiedu izpildei – nonāks pie tiesu izpildītāja.
Tad tiesa gaida parādnieka atbildi. Ja parādnieks iebilst pret maksājuma saistības pamatotību vai parādu samaksā, tiesvedību izbeidz. Te nu jānorāda, ka parādniekam nav jāpaskaidro nekādi iemesli, kādēļ viņš neatzīst parāda pamatotību – vienkārši neatzīst, un viss. Un tas ir pietiekams pamats tiesvedības izbeigšanai.
"Darba devēji, saņemot vēsti par darbinieka iesniegto prasības pieteikumu, tiesas atsūtītajos dokumentos norāda, ka viņi prasību neatzīst."
Ja parādnieks atzīst pieteikumu kādā tā daļā, pieteicējam paziņo parādnieka
atbildi un nosaka termiņu, kurā viņš paziņo tiesai par saistības nodošanu
piespiedu izpildei atzītajā daļā.
Ja pieteicējs piekrīt saistību izpildīšanai atzītajā daļā, tiesnesis pieņem
lēmumu par saistību piespiedu izpildi.
Neizmaksātās darba algas piedziņai brīdinājuma kārtībā ir vēl kāds aspekts. Pēc pašreizējā regulējuma, iesniedzot tiesā pieteikumu neizmaksātās darba algas piedziņai brīdinājuma kārtībā, pārsvarā tiesas darbiniekus atbrīvo no tiesāšanās izdevumiem. Darbinieks vien aizpilda speciālo pieteikuma veidlapu un iesniedz to tiesai brīdinājuma izsniegšanai darba devējam.
Civilprocesa likuma 43. panta 1. daļa nosaka, ka no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvoti prasītāji prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti. Civilprocesa likuma 406.3 pants gan nosaka, ka pieteikumam tiesai par saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā pievienojams dokuments par valsts nodevas un ar brīdinājuma izsniegšanu saistīto izdevumu samaksu. Norāde uz iespēju atbrīvot prasītāju no valsts nodevas ir veidlapā "Pieteikums par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā" ietvertā aile "Pieteicējs atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas", kurā vien atliek norādīt attiecīgo atbrīvojuma iemeslu. Un darbinieki, kas vēlas atgūt neizmaksāto algu, kā atbrīvojuma iemeslu norāda Civilprocesa likuma 43. panta 1. daļas nosacījumu, ko tiesas akceptē.
Pieteikumus pieņem, bet parādu piedzīt neizdodas
To, ka neizmaksāto darba algu var piedzīt arī brīdinājuma kārtībā, civiltiesību un darba tiesību speciālisti atzina un ieteica 2009. gada decembrī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) starptautiskajā forumā, diskutējot par darba strīdu risināšanu. "Tolaik vēl nebija neviens mēģinājis šādi darba samaksu piedzīt," atceras LBAS jurists Kaspars Rācenājs. Kopš tā laika pagājuši gandrīz divi gadi, un nu jau izdarāmi secinājumi, cik noderīga vai nederīga ir iespēja neizmaksāto algu atgūt šādā tiesvedības kārtībā.
Pieteikumus darba algas piedziņai brīdinājuma kārtībā K. Rācenājs šo divu gadu laikā tiesām ir sniedzis vairākkārt. Diemžēl nākas atzīt, ka gaidītais efekts nav panākts. Darba devēji, saņemot vēsti par darbinieka iesniegto prasības pieteikumu, tiesas atsūtītajos dokumentos norāda, ka viņi prasību neatzīst. Līdz ar to tiesvedība tiek izbeigta un darbiniekam jāmeklē citi – krietni garāki savas nopelnītās algas atgūšanas veidi.
Lūk, daži piemēri. 2009. gada decembrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa darbinieka pieteikumu pieņēma, bet darba devējs neatzina pieprasīto summu, līdz ar to tiesa nolēma izbeigt tiesvedību. Darbinieks pēc tam cēla prasību par darba samaksas piedziņu prasības (jeb parastās) tiesvedības kārtībā, prasība tika apmierināta pilnībā, tomēr tiesvedības laikā uzņēmums tika pasludināts par maksātnespējīgu.
"Tā nav likuma problēma, bet gan atšķirīgās prakses jautājums."
2010. gada jūlijā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa pieteikumu pieņēma, bet darba devējs neatzina pieprasīto summu, līdz ar to tiesa nolēma izbeigt tiesvedību. Darbinieks pēc tam cēla prasību par darba samaksas piedziņu prasības tiesvedības kārtībā, prasība tika apmierināta daļēji.
2010. gada janvārī Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa pieteikumu pieņēma, bet darba devējs neatzina pieprasīto summu, līdz ar to tiesa nolēma izbeigt tiesvedību. Darbinieks pēc tam cēla prasību par darba samaksas piedziņu prasības tiesvedības kārtībā, prasība tika apmierināta pilnībā, tomēr tiesvedības laikā uzņēmums tika pasludināts par maksātnespējīgu.
Tomēr visās minētajās tiesās darbinieki tika atbrīvoti no tiesas izdevumu samaksas.
Tiesa atsaka pieņemt pieteikumus
Tas, ka darbiniekiem diemžēl neizdodas piedzīt neizmaksāto darba algu brīdinājuma kārtībā, ir tikai viena problēmas daļa. Izrādās, ne visas tiesas ir gatavas vispār pieņemt šādus pieteikumus.
Tā 2011. gada augustā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa atteica pieņemt pieteikumus neizmaksātās darba algas piedziņai brīdinājuma kārtībā, savu lēmumu pamatojot ar diviem iemesliem. Pirmkārt, tiesa uzskata, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 406.1 panta pirmajai daļai saistību izpilde brīdinājuma kārtībā nav attiecināma uz saistībām, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām. Vēl tiesas atteikumā norādīts, ka nav ievēroti Civilprocesa 406.3 panta trešās daļas noteikumi, kas paredz pieteikumam pievienot dokumentus, kas apstiprina valsts nodevas un ar brīdinājuma izsniegšanu saistīto izdevumu samaksu. Tiesa norāda, ka Civilprocesa likuma 43. pantā pirmās daļas 1. punktā noteiktie izņēmumi, kas atbrīvo no valsts nodevas samaksas, ir attiecināmi uz prasītājiem prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti, nevis uz pieteicējiem, kas lūdz saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā.
Ja tiesa atsaka pieņemt pieteikumu, darbiniekam nav iespējas to iesniegt kādā citā tiesā, jo Civilprocesa likums paredz, ka pieteikums par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā iesniedzams rajona (pilsētas) tiesai pēc parādnieka dzīvesvietas vai atrašanās vietas (juridiskās adreses). Vēl Civilprocesa likums paredz arī, ka tiesneša lēmums par atteikšanos pieņemt pieteikumu nav pārsūdzams.
Ne likuma problēma, bet atšķirīgās prakses jautājums
"Uzskatu, ka tiesas lēmums atteikt pieņemt pieteikumu ir prettiesisks," uzskata K. Rācenājs. Viņš norāda: "Saskaņā ar Civilprocesa likuma 406.1 panta pirmo daļu, saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā pieļaujama maksājuma saistībās, kuras pamatotas ar dokumentu un kurām ir iestājies izpildes termiņš. Neizmaksātā darba samaksa pilnībā atbilst šiem nosacījumiem – tā ir maksājuma saistība, tā ir pamatota ar darba līgumu, kur darba devējs ir apņēmies to maksāt, bet laikus nav to izpildījis."
Vēl jurists norāda: tā kā, iesniedzot pieteikumu par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā, darbinieks vēlas iegūt nesaņemto darba samaksu, tas vistiešākajā mērā ir saistīts ar darba tiesiskajām attiecībām. "Sašaurināti un gramatiski tiesa ir secinājusi, ka Civilprocesa 43. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktie izņēmumi, kas atbrīvo no valsts nodevas samaksas, ir attiecināmi uz prasītājiem prasībās, nevis uz pieteicējiem, kas lūdz saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā," saka K. Rācenājs. Viņš uzskata, ka šāds secinājums ir nepareizs, jo pašā pieteikuma veidlapā ir aile, kurā ir jānorāda, pamatojoties uz kuru no Civilprocesa likuma 43. panta daļas vai daļas un punkta nosacījumiem pieteicēji ir atbrīvoti no tiesas izdevumu samaksas.
"Senāta nolēmumiem nav likuma spēka, un tiesas var pieņemt atšķirīgus nolēmumus, sniedzot savu motivāciju un argumentus."
"Ņemot vērā, ka šobrīd nav iespēja darbiniekam iesniegt šādu pieteikumu citā tiesā, kur prakse ir izveidojusies atbilstoši likumam, kā arī tiesas lēmums nav pārsūdzams, lūgums būtu Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesai un citām tiesām, kas rīkojas līdzīgi, mainīt līdzšinējo praksi un turpmāk pieņemt pieteikumus par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā un neprasīt valsts nodevas nomaksu, ja šos pieteikumus iesniedz darbinieki, kas vēlas iegūt savu nopelnīto darba samaksu," norāda K. Rācenājs.
"Tā nav likuma problēma, bet gan atšķirīgās prakses jautājums," norāda Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektore D. Ose. Viņa uzsver, ka darba samaksas jautājums ir pilnībā atbilstošs brīdinājuma kārtības procesa prasībām. D. Ose skaidro: "Atteikums pieņemt pieteikumu, jo nav samaksāta valsts nodeva, uz darbinieku prasībām nav attiecināma, jo likumdevēja mērķis ir radīt darbinieka prasījumam labvēlīgākus iesniegšanas apstākļus. Šajā gadījumā ir piemērojama publiskajās tiesībās pieļautā analoģija un likuma roba aizpildīšana ar esošo regulējumu. Līdzīgā jautājumā par analoģijas piemērošanu civilprocesā Senāts ir lēmis 2006. gada 14. jūnijā, lēmums lietā Nr. SKC–488."
Tiesu prakse atšķiras. Ko darīt?
Patiesībā te nav runa par to, izdotos vai neizdotos darbiniekam iespējami ātri atgūt savu algu brīdinājuma kārtībā. Analizējot un salīdzinot šos konkrētos gadījumus, atklājas cita problēma: atšķirīgā tiesu prakse, skatot pieteikumus par neizmaksātās algas piedziņu brīdinājuma kārtībā. Judikatūras šajā jautājumā vēl nav.
Kā izskaidrojams tas, ka tiesas atšķirīgi interpretē vienu un to pašu likumu? Augstākās tiesas (AT) Komunikācijas nodaļas vadītāja Rasma Zvejniece norāda: "Tas skaidrojams ar to, ka atšķiras tiesnešu izpratne par likuma normu piemērošanu. Tā tas var būt, un tādēļ Latvijā ir trīspakāpju tiesu sistēma, un lietu var pārsūdzēt vai iesniegt protestu."
Līdz šim neviens protests par atteikumu skatīt neizmaksātās darba algas piedziņu brīdinājuma kārtībā Senātā nav saņemts. Ja tāds būtu un Senāts protestu skatītu, tad arī vērtētu pirmās instances tiesnešu lēmumu motivāciju un argumentus, šobrīd Senātam nav pamata izteikt viedokli.
"Domājams, ka ar pozitīvu Senāta lēmumu būtu pietiekami, lai tiesas turpmāk pieņemtu pieteikumus darba algas piedziņai brīdinājuma kārtībā. Pretējā gadījumā pastāv iespēja, ka tiesu lēmumi tiks atcelti vai grozīti," skaidro R. Zvejniece.
"Līdz šim Augstākajā tiesā neviens protests par atteikumu skatīt neizmaksātās darba algas piedziņu brīdinājuma kārtībā Senātā nav saņemts."
Lai tiesu praksi vienādotu, tiesām jāseko līdzi augstāku instanču tiesu praksei. Galīgos secinājumus jeb likuma interpretāciju nosaka Senāts, un ja Senāts zemākas instances nolēmumu atcēlis, tiesai, no jauna skatot šo lietu, jāņem vērā Senāta spriedumā izteiktais likuma tulkojums. Tas būtu jāņem vērā arī tiesām citos gadījumos, skatot līdzīgas lietas. Taču Senāta nolēmumiem nav likuma spēka, un tiesas var pieņemt atšķirīgus nolēmumus, sniedzot savu motivāciju un argumentus. Ja Senātu tie pārliecina, lietai nonākot kasācijas instancē atkārtoti, Senāts var arī mainīt savu praksi.
Taču Senāta nolēmums kādā lietā nevar būt par pamatu protesta iesniegšanai citā lietā. Senāta nolēmumi netiek atzīti arī par jaunatklātiem apstākļiem, par ko pieteikumu varētu iesniegt pieteicējs. Civilprocesa likums paredz lietu jaunu izskatīšanu sakarā ar būtiskiem materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumiem. Tikai tas var būt par pamatu protesta iesniegšanai par spēkā stājušos tiesas nolēmumu. Ja pieteicējs var pamatot, ka, nepieņemot pieteikumu, bijuši šādi pārkāpumi, tad var prasīt ģenerālprokuroram vai AT priekšsēdētājam, vai Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājam iesniegt protestu.
Ja tiesu nolēmumos kāda likuma norma tiek piemērota atšķirīgi, būtu jāanalizē tiesnešu motivācija šādiem spriedumiem un lēmumiem. Atsevišķi atšķirīgi nolēmumi vēl neliecina par likuma normu nepilnībām, taču, ja tiesu prakse atšķiras bieži un būtiski, acīmredzot ir nepieciešami labojumi likumos. Tiesām, tai skaitā AT, nav likumdošanas iniciatīvas, taču iespējams sniegt viedokli likumdevējam.
