Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Tiesas patiesā vara ir mūsu katra uzticēšanās tiesai kopumā un katram tiesnesim individuāli. Tiesu kritika šo uzticēšanos veicina vai grauj?
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Tie bija nozīmīgākie temati ikgadējā konstitucionālās politikas seminārā, kas vairākus gadus tradicionāli notiek jūlija nogalē Bīriņos. Semināra atbalstītāju vidū bija Tieslietu ministrija, Latvijas Universitāte, Sorosa fonds - Latvija, VSIA "Latvijas Vēstnesis" un citi.
Seminārā izcilākie Latvijas juristi gan priekšlasījumos, gan prāta vētras veida debatēs dalījās domās par aktuālajiem tieslietu jautājumiem. Kā ik gadus, Bīriņos piedalījās ES Tiesas tiesnesis Egils Levits, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Ineta Ziemele, tā organizētājs un idejiskais dzinējspēks, Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks, Saeimas Juridiskās daļas vadītājs Gunārs Kusiņš, kā arī prominenti tieslietu praktiķi – tiesneši, advokāti, un teorētiķi – mācībspēki Latvijas augstskolās. Šī bija pirmā reize, kad Sanita Osipova uzstājās kā jaunievēlētā Satversmes tiesas tiesnese, bet Edgars Pastars un Jānis Maizītis – kā Valsts prezidenta padomnieki.
Tiesu vara un tās autoritāte ir tikpat neatņemama valsts uzbūves un demokrātiskās iekārtas sastāvdaļa kā Saeima un Ministru kabinets, un visiem trim šiem varas pīlāriem kopīga ir ne tikai formālā, bet arī neformālā, iemantotā autoritāte. Tāpēc jo īpaši nozīmīga valsts varas krīzes un ārkārtas vēlēšanu priekšvakarā bija diskusija par tiesu varu – gan kā konstitucionālo tiesību uzraudzītāju Satversmes tiesā, gan kā triju līmeņu tiesu sistēmu.
"Visiem trim varas pīlāriem kopīga ir ne tikai formālā, bet arī neformālā, iemantotā autoritāte."
Par tiesu varas leģitimitāti, uzsverot ne tikai likuma garantēto, tiesisko, bet iemantoto autoritāti, runāja E. Levits: "Autoritāte tiesnesim ir tādēļ, ka sabiedrība uzskata: viņš prot piemērot tiesības, atrast taisnīgumu. Lai šo autoritāti izveidotu un veicinātu, nolēmumiem jābūt pārliecinošiem – gan pēc rezultāta, gan pēc pamatojuma." Runājot par tiesnešu neatkarību kā taisnas tiesas neatņemamu sastāvdaļu, S. Osipova uzsvēra: nekas cits, izņemot tiesību normas, nedrīkst ietekmēt tiesneša spriedumu, tāpēc nepieciešama maksimāla tiesu varas neatkarība, bet tajā pašā laikā šī neatkarība un arī neietekmējamība nedrīkst kļūt par aizsegu korupcijai, patvaļai – netaisnību sekmējošām rīcībām.
J. Maizītis tiesu autoritātes veidošanos saista ar nepieciešamību sabiedrībai skaidrot tiesu varas pieņemtos lēmumus. Viņš uzsvēra, ka jāizvēlas pēc iespējas plašākai sabiedrībai saprotama izteiksmes forma, nekaitējot lēmumu juridiskajai būtībai, saistot sabiedrībā nepopulāru lēmumu izskaidrošanas taktiku ar tiesu varas autoritātes uzturēšanu.
Tiesu kritika: par un pret
Pašas karstākās debates izraisīja jautājums par tiesu varas un tiesnešu kritiku, tā apliecinot, ka tas ir aktuāls ne tikai sabiedrībā, bet arī juristu vidē. Satversmes tiesas priekšsēdētāja padomniece Laila Jurcēna izvērtēja vairākus, viņasprāt, svarīgākos par un pret attiecībā uz tiesu varas un tiesnešu kritiku.
Argumenti par labu kritikai bija vairāki. Kritika dod iespēju nodrošināt tiesnešu atbildību, bet atklātas diskusijas var veicināt labāku izpratni par tiesu varu. Kritika par tiesnešu kļūdām dod iespēju tiesnešiem tās labot, bet analītiski, kritiski raksti par tiesību jautājumiem nodrošina sabiedrības izglītošanās iespējas tiesību jautājumos. Turklāt taisnīgums ne tikai jānodrošina, bet ir jārada tādi apstākļi, kuri sabiedrībai ļautu pārliecināties, ka tas tiek ievērots.
"Taisnīgums ne tikai jānodrošina, bet ir jārada apstākļi, lai sabiedrība var pārliecināties, ka tas tiek ievērots."
Argumenti pret kritiku: aizskaroša kritika mazina uzticēšanos tiesu sistēmai, ietekmē tiesnešu neatkarību; var tikt veicināta necieņa pret tiesu varu; tiesneši nevar sevi pienācīgi aizsargāt no nepamatotas kritikas, jo viņu iespējas atbildēt uz šādu kritiku ir ierobežotas.
Viena no tiesu varas pašregulējošajām sistēmām jau ir ietverta vairāku pakāpju tiesu sistēmā un iespējā nolēmumus pārsūdzēt, uzskata L. Jurcēna. Turklāt pašā tiesu vidē tiek nodrošinātas iekšējas kritikas iespējas – augstāku instanču tiesu komentāri par zemākas instances tiesas spriedumu, tiesneša atsevišķās domas, publisku komentāru iespējas par tiesnešiem un viņu spriedumiem, par tiesām un tiesu varu. Taču šajā kritikā jāievēro pamatprincips: tiesnešiem ir aizliegts izdarīt publiskus komentārus, kas varētu ietekmēt izskatāmās lietas rezultātu vai vājināt taisnīgumu.
"Kritikai kopumā ir labvēlīga ietekme uz tiesu darbu, tomēr stingri jānodala objektīva kritika no aizskarošas."
Zvērināts advokāts Lauris Liepa uzskata, ka tiesas un tiesnešu darba kritisks izvērtējums ir kļuvis par ierastu parādību, un tas notiek visdažādākajos līmeņos – sākot ar akadēmisko, profesionālo līdz pat publiskajam, kas norisinās plašai auditorijai paredzētos plašsaziņas līdzekļos. Viņš uzsver: "Tas rada daudzslāņainu informācijas plūsmu, ko kopumā atzīmē kā tiesas un tiesnešu kritiku." L. Liepa aicina atteikties no šā vārda negatīvās emocionālās nokrāsas, uzskatot, ka tā galvenokārt ir analīze, novērtējums, diskusija, kā arī nolēmuma un tiesu darba publicitātes daļa. Advokāts ir pārliecināts, ka kritikai kopumā ir labvēlīga ietekme uz tiesu darbu, tomēr aicina stingri nodalīt objektīvu kritiku no aizskarošas. "Tiesu sistēmas gatavība pieņemt kritiku var novērst izpildvaras un likumdevēja iejaukšanos tiesu varas darbībā un pārskatīt tiesu varas pastāvēšanai būtiskus nosacījumus, aizbildinoties ar nevēlēšanos labot trūkumus tiesu darbā," domā L. Liepa.
Kopīgais atzinums pēc referātiem un debatēm: kritika ir neatņemama tiesu darba sastāvdaļa, kas tikai nostiprina tās darba principus, palīdz analizēt spriedumus, rada uzticamību visai tiesību sistēmai. Tajā pašā laikā nav veicināma nekompetenta kritika, kura nostiprina sabiedrībā priekšstatu par tiesu varas vājumu, kā arī nespēja objektīvi reaģēt uz nozīmīgu, pamatotu kritiku.
