Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Neviens normatīvais akts neparedz, ka transporta līdzekļa vadītājam medicīniskā izziņa obligāti jāvadā līdzi.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Autovadītāju veselības pārbaude un šo veselības stāvokli apliecinošs dokuments (tagad – medicīniskā izziņa) nav nekāds pēdējo gadu vai pat pēdējās divdesmitgades jaunievedums. Šim dokumentam ir krietni sena vēsture gan visā pasaulē, gan arī pie mums kopš padomju laikiem.
Izziņu toreiz izsniedza speciāla ārstu komisija rajona poliklīnikās, pēc diezgan nomācošas nīkšanas garās rindās pie dažādiem speciālistiem. Īpaša uzmanība tika pievērsta redzei un dzirdei. Savukārt, lai personu atzītu par psihiski veselu, pietika, ja tā neatradās psihoneiroloģiskajā uzskaitē. Pārbaudes pie narkologa atšķirībā no mūsdienām toreiz nebija, jo Padomju Savienībā „neeksistēja” ne narkomānija, ne alkoholisms kā slimība, lai gan pie stūres sēdošu dzērāju netrūka.
Autovadītāji poliklīnikas izsniegto izziņu parasti turēja sarkanajā autovadītāja apliecībā, ko tautā sauca par tiesībām. Raksta autors pats lieliski atceras, kā septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmitajos gados autoinspektori nereti pieprasīja uzrādīt šo dokumentu, bet, ja tas jau bija tiesībās, visbiežāk atdeva atpakaļ, pat tajā neieskatījušies. Ja medicīniskai izziņai bija beidzies derīguma termiņš, draudēja sods ar tā saucamo caurumu soda talonā. (Tā bija speciāla sodu sistēma, kas attāli līdzinājās pašreizējiem pārkāpumu uzskaites punktiem. Uz kartona kartītes, kuru saņēma vienlaikus ar tiesībām, ar speciālām knaiblēm tika kniebti caurumi, ko grupēja atkarībā no nodarījumiem. Pietika ar trim caurumiem gadā, lai nāktos šķirties no tiesībām.)
ES direktīva, Latvijas likumi un E. Zivtiņa paziņojums
Kā stāsta Jānis Golubevs, pašlaik šādu veselības pārbaudi paredz Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Direktīva 2006/126/EK par vadītāju apliecībām, kuras pielikumā uzskaitītas visas pretindikācijas, ko konstatējot mediķis izziņu var neizsniegt, un līdz ar to cilvēks nevar saņemt autovadītāja apliecību.
Galvenās pretindikācijas: alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu (izņemot tabaku) pārmērīga, kaitējoša lietošana vai atkarība; redzes un dzirdes traucējumi; sirds aritmija (infarkta risks); dažāda rakstura invaliditāte. Tātad direktīva paredz, ka vadītāja apliecību var saņemt tikai pēc tam, kad izieta veselības pārbaude. „Patiesībā CSDD, kas apliecības izsniedz, šo jautājumu, vai cilvēkam no medicīniskā viedokļa ir vai nav tiesības saņemt autovadītāja apliecību, neizlemj,” saka J. Golubevs. „Tā ir mediķu kompetence un atbildība.”
"Vairs nav tāda dokumenta kā medicīniskā izziņa papīra formātā."
Tomēr neviens normatīvais akts kopš padomju laikiem neparedz, ka transporta līdzekļa vadītājam medicīniskā izziņaobligāti jāvadāsev līdzi. Tas nozīmē, ka Valsts policijas Prevencijas pārvaldes priekšnieka E. Zivtiņa pirmsjāņu paziņojumam nebija juridiska pamata. „Lai gan jautājums ir diezgan diskutabls,” saka J. Golubevs. „Dokumentam, protams, ir jābūt. Tāpēc rodas jautājums, kā pārliecināties par tā esamību, jo reālā pārbaude pašlaik ir tikai tā, ka bez šī dokumenta nevar saņemt autovadītāja apliecību.”
Tā arī pēc izteiktā paziņojuma daudzi autovadītāji attapās, ka viņu medicīniskajām izziņām beidzies derīguma termiņš vai tās vispār pazudušas. Lai nevajadzētu maksāt trīsdesmit latu sodu, ko paredz likums, ja autovadītājam nav šī dokumenta, viņi steigšus mēģināja to iegūt. Sākās ažiotāža, un medicīnas iestādēs radās rindas, jo mediķi savukārt netika galā ar negaidīto pacientu pieplūdumu.
Uz kādiem termiņiem un kas izsniedz veselības izziņas
Ceļu satiksmes likums nosaka: M, A1, A, B1, B un BE, kā arī traktortehnikas un citu pašgājēju mašīnu vadītājiem vadītāja apliecības saņemšanai veselības pārbaude jāiziet reizi desmit gados un veselības izziņa ir derīga līdz desmit gadiem. Savukārt C1, C, D1, D, C1E, CE, D1E un DE kategoriju vadītājiem (kravas automašīnām un autobusiem) tā ir derīga līdz pieciem gadiem.
Vēl likums paredz, ka personām pēc sešdesmit gadiem veselības pārbaude jāveic ik pēc trim gadiem. Savukārt MK 2008. gada 5. februāra noteikumi Nr.57 „Noteikumi par veselības pārbaudēm transportlīdzekļu vadītājiem un personām, kuras vēlas iegūt transportlīdzekļu vadītāju kvalifikāciju, kā arī par veselības pirmstermiņa pārbaudes izdevumu segšanas kārtību”, kas izdoti saskaņā ar šo Ceļu satiksmes likumu, nosaka, ka mediķiem, konstatējot atkāpes no veselības normām vai simptomus, kas liecina par kādas slimības varbūtēju uzliesmojumu, ir tiesības šo termiņu samazināt un izziņu izsniegt uz īsāku laika periodu. Bet ne mazāk kā uz vienu gadu.
Pašu izziņu var saņemt divējādi. Medicīnisko pārbaudi var veikt veselības komisijās ārstniecības iestādēs. Pēc J. Golubeva teiktā, šādas veselības komisijas ir gandrīz katrā novadā un visās lielākajās slimnīcās. Vai arī otrs variants – izziņu izsniedz ģimenes ārsts, bet ar nosacījumu, ka pacients pie viņa reģistrējies ilgāk par pusgadu. Tātad nevar piereģistrēties pie ģimenes ārsta un uzreiz pieprasīt izziņu. Ģimenes ārsts norīko pacientu pie narkologa un psihoterapeita, bet par gala slēdzienu atbild pats.
Tiesa, ir vēl trešais variants, ko negribas novēlēt nevienam, – pirmstermiņa veselības pārbaudes komisija, kas obligāti jāapmeklē personai, kura vadījusi transporta līdzekli alkohola reibumā vai narkotisko vielu ietekmē, ja tā vēlas atjaunot savu autovadītāja apliecību. Kā zina teikt J. Golubevs, šādas specializētas komisijas Latvijā ir tikai septiņas un pārbaudi veic krietni rūpīgāk, nekā parastās komisijas.
Kur slēpās problēma?
Neskatoties uz to, ka E. Zivtiņš sabiedrību maldināja, pieprasot no autovadītājiem to, ko nebija tiesīgs pieprasīt, un daļu no tiem pamatīgi nobiedēdams, vienlaikus viņš medicīnisko izziņu jautājumu aktualizēja. Vēl jo vairāk tāpēc, ka 2011. gada 9. jūnijā pieņemti grozījumi Ceļu satiksmes likumā (spēkā ar 2011. gada 13. jūliju), kas šādu izziņu papīra formātā vispār vairs neparedz.
Tāpat Ceļu satiksmes likumā (30.1 pants)ir noteikts, ka ārstniecības iestādei informācija par personas veselības pārbaudi un atļauju vai aizliegumu vadīt transporta līdzekli jāievada CSDD uzturētajā Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā.
"Medicīnisko izziņu var saņemt veselības komisijās vai pie ģimenes ārsta."
„Sākumā mēs gribējām noteikt 2007. gada 1. janvāri kā datumu, kad jāsāk veselības stāvokļa elektroniskā reģistrācija,” skaidro reģistra uzturētāju pārstāvis J. Golubevs, „bet Veselības ministrija lūdza pārejas periodu, un mēs šo laiku pagarinājām par diviem gadiem. Tomēr arī līdz 2009. gadam visi līgumi ar ārstniecības iestādēm par informācijas nodošanu Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistram nebija noslēgti, tāpēc ne visi mediķi pildīja šo normu un visa informācija reģistrā nenonāca.” Tātad pārejas periodam bijusi pamatīga inerce, un nav izslēgts, ka tā turpinās joprojām.
Neskatoties, ka elektroniskā aprite jau bija sākusi strādāt, līdz 2011. gada 13. jūlijam mediķiem obligāti vajadzēja izsniegt arī papīra izziņu. Lai gan autovadītājam tā praktiski nebija vajadzīga, ja informācija ir ievadīta reģistrā un pieejama gan CSDD, gan Ceļu policijai. Tiesa, ja kāds ārsts vai ārstniecības iestāde informāciju nebija ievadījusi, tad gan mediķu slēdzienu vajadzēja apliecināt ar papīra izziņu. Bet, ņemot vērā, ka likums, kā jau noskaidrojām, nepieprasa vadāt to līdzi un uzrādīt, faktiski šādā veidā nebija iespējams pārbaudīt, vai cilvēks patiešām mediķu slēdzienu ir saņēmis.
Kā izkontrolēt neizkontrolējamo?
„Pašlaik vairs nav tāda dokumenta kā medicīniskā izziņa papīra formātā,” skaidro J. Golubevs, „bet pilnīgi visiem mediķiem informācija par veikto veselības pārbaudi jāievada reģistrā un jāinformē persona, kad nepieciešams veikt nākamo pārbaudi. Pēc desmit, pieciem vai izņēmuma gadījumos – trim vai viena gada.”
Lai novērstu mānīšanos un vienlaikus respektētu autovadītājus, pašlaik CSDD informāciju, vai autovadītājam ir medicīniskā izziņa, vispirms pārbauda reģistrā. Ja tur šādas informācijas nav, tiek pieprasīts uzrādīt papīra izziņu. Ja vadītājs to nevar izdarīt, bet apgalvo, ka medicīnas pārbaudi izgājis un izziņa tam nav iedota, CSDD sazinās ar attiecīgo ārstniecības iestādi.
„Ja medicīnas iestādē apgalvo, ka pārbaude nav veikta, tad lūdzam izziņu sagādāt,” skaidro J. Golubevs, jo situācijās, kad nav derīga medicīniskā izziņa, draud ne tikai administratīvais sods, bet iestājas arī tiesību izmantošanas aizliegums.
Līdzīgi šajā pārejas periodā vajadzētu rīkoties arī Ceļu policijai, kura nu jau informāciju no Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra par medicīniskās izziņas esamību var pārbaudīt uz ceļa, kā jebkuru citu informāciju par transporta līdzekli un vadītāju. CSDD uzskata, ka pagaidām situācijās, kad izziņa nav reģistrā un vadītājs nevar to uzrādīt papīra formā, personu uzreiz nevajadzētu sodīt, bet vispirms noskaidrot autovadītāja norādītajā medicīnas iestādē, vai viņš tiešām tur medicīnas pārbaudi veicis. Ja tā nav, tad, protams, iestājas likumā paredzētā atbildība.
Uz jautājumu, kā cilvēkam atcerēties dienu un datumu pēc desmit gadiem, kad viņam no jauna jāiziet medicīniskā pārbaude, ja nebūs neviena rakstiska dokumenta, kas par to atgādinās, J. Golubevs atbild: arī papīrs, kurš nobružājies makā vai ielikts un aizmirsts kādā atvilktnē, neko negarantē. Jā, desmit, pat pieci gadi ir ilgs periods, tāpēc visefektīvākais risinājums esot CSDD bezmaksas e-pakalpojumi. Piereģistrējoties šiem pakalpojumiem, kas ir viegli, ērti un ātri izdarāms, var pieteikties un vēlāk saņemt atgādinājumus ne tikai par medicīnisko pārbaudi, bet arī par tehnisko apskati, autovadītāja apliecības un OCTAS derīguma termiņu. Vienlaikus ar e-pakalpojumu starpniecību var saņemt visu informāciju par pārkāpuma uzskaites punktiem un piemērotajiem sodiem.
„Tieši tāpēc šie e-pakalpojumi izveidoti, lai autovadītājs uzzinātu visu sev nepieciešamo informāciju,” uzsver J. Golubevs.
