NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
07. decembrī, 2010
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Drošība
3
3

Igaunijas enerģētika: degakmens, Krievijas gāze un atjaunojamie resursi

Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Degakmens raktuves ir skārušas 420 km2 zemes platību, un vairāk nekā 600 milj. tonnu izdedžu krājas virs zemes un bojā gruntsūdeni.

Energoapgādes jautājumu risinājums Latvijā un Igaunijā nav vienāds, un to nosaka abu valstu ģeogrāfiskā izvietojuma atšķirības un enerģijas ražošanai nepieciešamo dabas resursu dažādība.

Neliels atskats vēsturē liecina, ka enerģijas ražošana Igaunijā Koila ūdensdzirnavās minēta jau 1219. gadā, bet vēlāk – mazās hidroelektrostacijās. Siltumenerģijas iegūšanai galvenokārt izmantoja ar malku kurināmās katlumājas. Enerģijas ražošana Igaunijā attīstījās jau līdz Otrajam pasaules karam, pēc enerģētikas speciālistu ieteikuma tika uzbūvētas apakšstacijas un elektropārvades līnijas. Igaunijā 1940. gadā jau ražoja 190 milj. kWh elektroenerģijas. Tā gada un vēlākie notikumi šo procesu zināmā mērā apstādināja, jo vairākas apakšstacijas tika uzspridzinātas un pārvades līnijas nojauktas.

Apzinoties enerģētikas lielo nozīmi, šo tautsaimniecības sektoru vajadzēja atjaunot un attīstīt tālāk. Jau 1946. gadā tika atjaunots vairāku elektrostaciju darbs, un liela nozīme Igaunijas enerģētikas attīstībā bija specifisko dabas resursu – degakmens – izmantošanai. Tas Igauniju kā valsti, kur enerģijas ražošanai pamatā izmanto degakmeni, izvirzīja pirmajā vietā pasaulē. Šobrīd degakmens Igaunijā ir galvenais enerģijas iegūšanas veids, tiek ražoti 90% no visiem valstī nepieciešamajiem enerģētiskajiem resursiem.

Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Krievijas enerģijas ražotāji – vienotā sistēmā

Pirmais Kohtla-Jerves siltuma elektrostacijas ģenerators enerģiju sāka ražot 1949. gadā, staciju kopējo jaudu palielinot līdz 102 MW un saražoto enerģiju – līdz 435,3 GWh. Elektroenerģijas piegādei patērētājiem bija nepieciešams uzbūvēt jaunas zemsprieguma un augstsprieguma elektropārvades līnijas un transformatoru apakšstacijas. Šajā laikā tika savienotas arī Igaunijas, Krievijas un Latvijas energosistēmas.

Bet 1960. gadā no Igaunijas Baltijas siltuma elektrostacijas uz Latviju uzbūvēja 220 kV augstsprieguma līniju, bet gadu vēlāk – arī 330 kV elektropārvades līniju.

"Kā liecina neliels atskats vēsturē, enerģijas ražošana Igaunijā Koila ūdensdzirnavās minēta jau 1219. gadā, bet vēlāk – mazās hidroelektrostacijās."

Igaunijas enerģētikas koordinēšanai un vadībai jau 1939. gadā tika nodibināts uzņēmums “Eesti Energia” (Latvijas “Latvenergo” līdzinieks). Pašreizējā koncerna 100% akciju īpašnieks ir Igaunijas valsts, un kopumā energosistēma ir sarežģīts komplekss, kurā iekļautas Narvas degakmens stacijas, Iru siltuma elektrostacija, vēja ģeneratori un atjaunotās hidroelektrostacijas. Sistēmā ir 480 tūkst. fizisko un 22 tūkst. juridisko patērētāju, 18 862 apakšstacijas, 57 493 km elektropārvades līniju, no kurām 4991 km veido augstsprieguma līnijas. Tas viss savukārt ir savienots ar Krievijas, Latvijas un Lietuvas energosistēmām, kuras savstarpēji zināmā mērā ietekmē cita citas darbu ar vides aizsardzības prasībām, jaunu tehnoloģiju ieviešanu utt. Koncernā “Eesti Energia”, piemēram, 2006./2007. saimnieciskajā gadā strādāja vairāk nekā 8000 darbinieku.

Kā Igaunijā izmanto atjaunojamos resursus

Daba ir bagātīgi apveltījusi Igauniju ar ūdens resursiem – valstī ir vairāk nekā 7000 upju un ezeru. Diemžēl lielākā daļa no upēm ir īsākas par 10 km vai arī to ūdens caurplūde ir mazāka par 2 m3/sek, un tādēļ nav izmantojamas lielāku hidroelektrostaciju (HES) būvniecībai. Tas gan nenozīmē, ka Igaunijā HES vispār nebūtu: šobrīd darbojas četras lielākās hidroelektrostacijas ar kopējo jaudu 1785 kW, gadā saražojot vairāk par 10 000 kWh elektroenerģijas, un ir arī vairākas privātas mazās HES, gan ar niecīgu jaudu.

Pirmais privātais vēja ģenerators ar jaudu 150 kW tika uzstādīts Hījumā salā, un tika prognozēts, ka gadā tas saražos 300 tūkst. kWh, kas ir tikai 1% no visā Hījumā patērējamās elektroenerģijas.

Bet pirmais laikmetīgais Virtsu vēja parks, kurā uzstādīti trīs ģeneratori ar kopējo jaudu 1,8 MW un saražojamo enerģiju līdz 4,8 GWh Igaunijā sāka darboties 2002. gadā; tā izveidē tika investēts 36 milj. kronu. Saražoto vēja enerģiju novada “Eesti Energia” Zaļās enerģijas tīklā, kur katra fiziskā un juridiskā persona var atbalstīt atjaunojamo energoresursu ražošanu, nopērkot atbilstošu sertifikātu. Speciālisti uzskata, ka vēja enerģijas izmantošana situāciju krasi uzlabot nevar galvenokārt mazā saražotās enerģijas apjoma (ne vairāk par 10% no kopējā elektroenerģijas patēriņa) un lielo investīciju dēļ.

Tomēr Igaunijai ir pozitīva attieksme pret atjaunojamo resursu izmantošanu nākotnē. Pirms septiņiem gadiem tika pieņemts Enerģijas tirgus likums un ar to saistīto normatīvo aktu grozījumu likums, un šajos dokumentos par atjaunojamās enerģijas avotiem tiek uzskatīti vējš, ūdens, saule, zemes siltums, atkritumu gāze, biogāze, biomasa utt. Atjaunojamā elektroenerģija no ražotāja tiek iepirkta, gada vidējo elektroenerģijas tarifu reizinot ar koeficientu 1,8. Pēdējos gados atjaunojamo energoresursu izmantošana ir strauji vērsusies plašumā, īpaši izmantojot koģenerācijas stacijas, kuras vienlaikus ražo siltumu un elektroenerģiju.

Atjaunojamo resursu izmantošana Igaunijā

Bioenerģijas ražošanai – zaļā gaisma

Elektroenerģijas piegāde lauku saimniecībām un lauksaimniecības uzņēmumiem ar tādi paši noteikumiem kā jebkuram patērētājam valstī tiek nodrošināta ar apakšstaciju un elektropārvade līniju palīdzību. Elektroenerģijas tarifs Igaunijā kopš 2008. gada 1. janvāra ir 0,06 latu par kWh. Latvijā tolaik elektroenerģijas cena vēl bija 0,051 LVL/kWh, bet šobrīd jau ir 0,074 LVL/kWh.

Saskaņā ar Igaunijā pastāvošajiem elektroenerģijas patēriņa noteikumiem, ja tās kvalitāte izmainās par +/-10%, patērētājs ir tiesīgs vērsties pie piegādātāja ar prasību par tarifa samazināšanu par 50%.

"Saražoto vēja enerģiju novada “Eesti Energia” Zaļās enerģijas tīklā, kur katra fiziskā un juridiskā persona var atbalstīt atjaunojamo energoresursu ražošanu, nopērkot atbilstošu sertifikātu."

Pēdējā laikā enerģētika arvien vairāk saistās ar lauksaimniecību, it sevišķi atjaunojamo energoresursu ražošanas jomā. Igaunijas Lauksaimniecības ministrija ir izstrādājusi Biomasas un bioenerģijas pielietošanas attīstības programmu 2007.–2013. gadam, kuru valdība apstiprināja 2007. gada janvārī. Galvenais biomasas un bioenerģijas ražošanas attīstības mērķis ir atkarības samazināšana no importētajiem energoresursiem, fosilās degvielas un kurināmā daļēja aizvietošana ar pašmājās ražotajiem biodegvielas un kurināmā veidiem. Saskaņā ar apstiprināto programmu lauksaimniekiem, kuri nodarbojas ar biomasas un bioenerģijas ražošanu, septiņu gadu laikā ir iespējams saņemt investīcijas šādiem pasākumiem:

  • ēku un būvju rekonstruēšanai un būvniecībai;
  •  biogāzes iekārtu iegādei;
  • enerģētisko kultūru stādīšanas, laistīšanas un novālēšanas tehnikas iegādei;
  • koksnes atkritumu savākšanas un pārstrādes tehnikas iegādei;
  • brikešu un granulu ražošanas ietaišu iegādei;
  • investīcijas projektu sagatavošanas darbiem.

Programmas ietvaros ir paredzēta:

  •  biomasas īpatsvara palielināšana siltumenerģijas ražošanai;
  • no biomasas ražotās elektroenerģijas daudzums palielināšana līdz 3% no kopējā valstī patērējamā apjoma;
  • biodegvielas pielietošana transportā līdz 6% no kopējā valstī patērējamā benzīna un dīzeļdegvielas apjoma;
  •  ievērojot videi draudzīgās ražošanas noteikumus, līdz 50% biodegvielas ražošanai nepieciešamās izejvielas ražošana.

Aktīvi tiek apspriests arī jautājums par atomenerģijas izmantošanu: vai labāk būtu piedalīties atomelektrostacijas celtniecībā Lietuvā vai Somijā, vai celt pašiem savu. Lai pieņemtu pareizo lēmumu, Igaunijas politiķiem un parlamenta deputātiem jābūt labi informētiem par šo jautājumu. Jāatrod arī veids, kā kliedēt sabiedrības bailes no atomenerģijas izmantošanas. Vairāki argumenti, vērsti pret šo enerģijas iegūšanas veidu, ir emocionāli un aprobežojas tikai ar vienu vai otru kaut kur dzirdētu faktu. Tagad pasaulē tiek ražoti III un IV paaudzes atomreaktori, kuros arī radioaktīvos atkritumus iespējams izmantot ražošanas procesā. Pašlaik nostādne ir tāda – ja Igaunijā tomēr tiks nolemts būvēt pašiem savu atomelektrostaciju, tad jāizmanto labākās pasaulē esošās tehnoloģijas.

Kas noticis pēc Ignalinas AES slēgšanas

Līdz Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanai pērnā gada 31. decembrī starpvalstu enerģētiskais deficīts nepastāvēja. Pēc tam par enerģijas importētāju kļuva arī Lietuva. Baltijas valstu pārvades tīklu vadošās organizācijas (Latvijā – a/s “Augstsprieguma tīkls”, Igaunijā – SIA “Elering”, Lietuvā – LITGRID) uzsāka pārrunas par sadales vienota tirgus mehānisma ieviešanu starp Baltijas valstīm un līguma noslēgšanu, kas noteiktu vienotas metodikas ieviešanu starp Baltijas valstu energosistēmām. Šis trīspusējais līgums tika noslēgts, un tas paredz, ka no 2011. gada starpvalstu pārvades jaudu sadalē tiks pielietota netiešo akciju pamatdoma, kas ražotājiem – enerģijas pārdevējiem – nodrošinās labākas iespējas, bet patērētājiem – labāku cenu šajā reģionā.

Ignalinas atomstacijas slēgšanas dēļ palielinājās elektroenerģijas tranzīts un radās pārvades jaudu nepietiekamība gan Somijas–Igaunijas, gan arī Latvijas–Igaunijas pārvades tīklos. Latviju un Igauniju savienojošajā elektropārvades tīklā jaudas nepietiekamība rodas tikai izņēmuma gadījumos (remontdarbu laikā, nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ), taču Somijas–Igaunijas pārvades tīklā jaudas nepietiekamība ir pastāvīgi. Igaunijas sabiedrībā gan vērojama pārliecība: mums ir lielas degakmens rezerves un tādēļ ar elektroenerģiju esam nodrošināti.

Diemžēl par to nevaram būt pilnīgi droši situācijā, kad Igaunijas energoapgādes sistēma joprojām ir arī Krievijas energoapgādes sistēmas sastāvdaļa, un bez tās nav iespējams Igaunijas elektrotīklā nodrošināt ražošanas un patēriņa iekšējo līdzsvaru. Savukārt investīcijas, kuras būtu nepieciešamas Igaunijas elektroapgādes tīkla atdalīšanai no Krievijas sistēmas, pārsniedz 10 mljrd. Igaunijas kronu. Tā kā Krievijas tranzīts uz Latviju un Kaļiņingradas apgabalu iet caur Igauniju, šī lielvalsts patlaban nav ieinteresēta saasināt attiecības šajā jomā. Īpatnēja ir arī situācija ar Krievijas dabasgāzi. Lai vēl vairāk nepalielinātu atkarību no Krievijas, Igaunijai jācenšas nepalielināt dabasgāzes patēriņu. Arī šķidrais kurināmais lielākoties nāk no Krievijas.

Bez šaubām, dabiska ir vēlme samazināt atkarību no viena piegādātāja, taču krasa rīcība, neveicot riska analīzi enerģētikas sektoram kopumā, būtu tuvredzīga.

Igaunijas interesēs būtu enerģētikas atkarību no degakmens izmantošanas līdz 2020. gadam samazināt līdz nullei. Bet, lai šo ieceri īstenotu, jāveido enerģētiskā sistēma, balstīta tikai uz siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas stacijām un alternatīvajiem energoresursiem. Šādas sistēmas radīšana, bez šaubām, ir Igaunijas tautas interesēs. Tagadējā degakmens enerģētikas sistēma, kura darbojas kā Krievijas energosistēmas daļa, nevar mūs apmierināt ne tagad, ne nākotnē.

Smagā problēma ar degakmens izmantošanu

Vai degakmens lietošanu līdz 2020. gadam samazināt līdz nullei, vai to turpināt ir atkarīgs no tā, vai līdz tam laikam Igaunijā izdosies tikt pie degakmens izmantošanas efektīvākajām tehnoloģijām – degakmens gazifikācijas metodes un CO2 izvietošanas apakšzemes krātuvēs vai okeānā. Igaunijas degakmens rezerves pasaules mērogā ir mazas, bet no vides aizsardzības viedokļa – ļoti jutīgs jautājums. Degakmens lietošanu var attaisnot vienīgi ar nepieciešamību nosegt Igaunijai nepieciešamo energopatēriņu līdz jaunās sistēmas izstrādei un globālas intereses radīšanai jau izstrādātajām degakmens lietošanas jaunajām tehnoloģijām.

Degakmens izmantošanas attīstības programma būtu jāizstrādā no divām daļām. Pirmajā daļā jāiekļauj grafiks, pēc kura elektroenerģijas ražošana no degakmens līdz 2020. gadam jānoved līdz nullei. Attīstības programmas otrajai daļai būtu jāuzskaita noteikumi jaunās tehnoloģijas izstrādātājiem – uz kādiem noteikumiem un cik ilgi degakmeni vēl varēs lietot.

Ņemot vērā ar degakmens iegūšanu saistīto vides un sociālo problēmu nopietnību, jāparedz degakmens iegūšana bez jaunu raktuvju atklāšanas. Ar Vides ministrijas pavēli ir noteikts, ka degakmens iegūšanas attīstības komisija pieņem savus lēmumus ar divu trešdaļu balsu piekrišanu. Ja degakmens tiešām ir Igaunijas tautas bagātība, tad pilsoņiem jābūt arī atklātām lēmējtiesībām par degakmens rezervju izmantošanu.

"Igaunijas interesēs būtu enerģētikas atkarību no degakmens izmantošanas līdz 2020. gadam samazināt līdz nullei."

Tā kā degakmens nogulsnes Igaunijā ir plānā kārtā (pāris metru biezumā, no viena m2 izraktās zemes iegūstamas tikai 3,5 t), degakmens rūpnieciskā izmantošana aizņem lielas zemes platības. Laika gaitā Igaunijā līdz miljardam tonnu ir izrakti arī tādi akmeņi, ko pielieto celtniecībā (šūnakmens, smilšakmens u.c.). Degakmens raktuves ir skārušas 420 kmzemes platību, un vairāk nekā 600 milj. tonnu izdedžu krājas virs zemes un bojā gruntsūdeni. Vairāk nekā 1100 km2 platībā vairs nav dzeršanai derīga ūdens, jo laika gaitā tur nokļuvuši indīgi savienojumi (piem., kancerogēns benzopirēns). Lielā dziļurbumu skaita dēļ, kas tika veikti iepriekšējos gados, tiek izsūknēts tik daudz ūdens, ka tas rada jūras sālsūdens ieplūšanas draudus.

Zem degakmens raktuvēm esošā platība izvietojas daļā no Virumā austrumu teritorijas, bet Jehvi pagastā jau tagad iestiepjas 70% no šīs platības. Ja degakmens ieguve tiks palielināta vēl par 20 milj. tonnu gadā, tad raktuves zem austrumu Virumā teritorijas izpletīsies vēl par 100 kvadrātkilometriem. Starp citu, austrumu Virumā arī iedzīvotāju skaits samazinās visstraujāk – iedzīvotāji, baidoties par savu veselību, šo vietu pamet.

Labs saturs
3
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU