Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Vjačeslavs Dombrovskis ir pārliecināts, ka joprojām nav lieki aplūkot trīs jautājumus – vai 2008. gada novembrī bija iespējams izvairīties no šīs starptautiskās aizņemšanās; kas notiks, kad šī aizņēmuma vairs nebūs, jo nauda jāsāk atdot jau drīzā nākotnē, un trešais - vai aizdevums neļauj Latvijai izdarīt to, ko mēs vēlētos.
Latvijas „burbulim” sekas būtu arī bez pasaules finanšu jukām
Situāciju pirms diviem gadiem izveidoja divi faktori, atgādina augstskolas pasniedzējs V. Dombrovskis, - gan iekšējie, gan ārējie (starptautiskā finanšu krīze). Iekšējie faktori bija ekonomikas pārkaršana, kredītu pārmērīga ņemšana, kuras epicentrā bija celtniecības sektors un nekustamā īpašuma burbulis, kā arī milzīgs algu un cenu kāpums celtniecības sektorā. Tā rezultātā 2006. un 2007. gadā algas visā tautsaimniecībā pieauga par 50%, un tas nekādā veidā nebija saistīts ar produktivitātes pieaugumu. Augot cenām, uzņēmējiem bija lielākas izmaksas, un viņi tās pārlika uz patērētājiem.
„Tātad 2008. gada beigās mēs bijām situācijā, kad algu un cenu līmenis bija pārāk augsts, un tas nozīmē konkurētspējas zudumu – gan ārējos, gan arī iekšējos tirgos. Un, pat ja pasaulē nekas nebūtu noticis, mums būtu kaut kāda minikrīze,” vērtē ekonomists. Viņaprāt, Latvija piedzīvotu vai nu defoltu, vai naudas drukāšanu. Tā kā šādā situācijā aizņemties starptautiskos finanšu tirgos bijis ļoti grūti, aizdevums no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Eiropas Komisijas (EK) bijusi vienīgā iespēja.
Glābējaizdevums jāatdod un atkal jāaizņemas
Otrs jautājums – par naudas atdošanu. Tik lielu summu nav iespējams uzreiz atdot, un šis aizdevums tiks pārfinansēts. Tas nozīmē, ka vajadzēs aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos. Galvenais jautājums – par kādu cenu. Pašreiz aizņēmums Latvijai izmaksā no 3 līdz 4% no nominālvērtības. Finanšu tirgū aizdevēji pie pamatcenas prasa kompensāciju par risku, ja tāds ir. Risks var veidoties divu faktoru dēļ. Pirmais no tiem – parāda līmenis. Latvijas parādu līmenis drīz sasniegs vairāk nekā 60% no iekšzemes kopprodukta (IKP). V. Dombrovskis norāda uz vispāratzītu nosacījumu - ja jaunattīstības valstī tas ir vairāk nekā 60%, tas ir diezgan bīstams, kad tiek prasīti augstāki procenti, kredīti maksā krietni vairāk.
Otrais faktors – budžeta deficīts. Ja investori redz, ka valsts sektors nespēj dzīvot atbilstoši saviem ienākumiem, jo pašreiz deficīts ir 8,5%, tad viņiem ir pamatotas bažas, vai šī valsts ir spējīga sevi pārvaldīt. Tādas šaubas Eiropā nav tālu jāmeklē, piemēram, par Grieķiju, vai tā ir spējīga sevi efektīvi pārvaldīt, vai valsts nav sabrukusi morāli un ekonomiski.
Tāpēc ekonomists valstij neredz citu izeju kā budžeta konsolidācija atbilstoši ienākumiem, piebilstot, ka tā nedrīkst būt pseidokonsolidācija, piemēram, atteikšanās no iemaksām pensiju otrajā līmenī, jo tā ir „problēmas atlikšana uz nakti”.
Vai starptautiskie aizdevēji mūs ierobežo?
V. Dombrovskis pievērš uzmanību politiķu runām, ka aizdevēji neļauj Latvijai stimulēt ekonomiku. Tad gan jāatceras, kas valstī bija noticis. Vai situācija bija kā Amerikā, kur zināmā mērā bija konfidences krīze, kad samazinājās kopējais pieprasījums? Viņš atgādina - Latvijā bija standartpārkaršanas stāsts, bija pārāk augstas cenas un pārāk augstas algas. Un vai tā būtu iekšējā devalvācija, vai nominālā devalvācija, cenu un algu līmenim būtu jāmazinās. Tādos apstākļos mēs nevaram runāt ne par kādu stimulēšanu, jo stimulēšanas rezultāts taču jau bija tieši pretējais. V. Dombrovskis gan ir pārliecināts, ka starptautiskie aizdevēji nedarīs Latvijai neko tādu, kas neļaus valsts ekonomikai atveseļoties.
Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs atgādināja, ka pirms diviem gadiem, novembrī, SVF un EK atbrauca un pajautāja, vai Latvijai šo aizdevumu vajag, un tad, kad Latvijas valdības vadītājs pateicis, jā, vajag, prasīja programmu. Tā arī ātri tikusi sagatavota. Un šajās sarunās nav bijis diktāta ne no SVF, ne EK.
"Pat ja pasaulē nekas nebūtu noticis, mums būtu kaut kāda minikrīze."
„Un, kad dzirdam, ka varbūt jāpārtrauc šī programma, nu tad Latvija grib pārtraukt programmu pati ar sevi. Apstādināt to, ko pati piedāvājusi. Latvija katru dienu notērē 3,5 miljonus latu nenopelnītas naudas. Ja Latvijai nebūtu šī starptautiskā aizdevuma, budžeta deficīts būtu jāsamazina nevis par 400 miljoniem (vai 500 miljoniem pērn), bet pagājušajā gadā par 1,6 miljardiem,” skaidro LB prezidents. Ja Latvijas valdība uzskata, ka programma nav vajadzīga, teorētiski tas esot risināms, bet jārēķinās ar sekām, ka tajā brīdī jāmeklē nevis 400 miljoni, bet gan 1,2 miljardi latu. Un vēl LB prezidents iesaka atcerēties, ka aizņēmuma procents Latvijai ir 3,25 procenti gadā iepretī 9,5 procentiem, par kādiem aizņēmās Lietuva finanšu tirgū.
Šogad Latvija par parāda apkalpošanu maksā 270 miljonus latu. „Mēs aizmaksājam tīru naudu projām, tā ir nauda, ko varējām tērēt veselības vai izglītības sistēmas attīstībai vai dažādu citu prioritāru nozaru attīstībai, ekonomikas stimulēšanai. Nākamgad aizmaksāsim 300 miljonus. Latvijas izaugsme pašreiz ir ļoti trausla. Latvijai svarīgi nodemonstrēt, ka mēs samazinām budžeta izdevumus un nekādā gadījumā neceļam nodokļus. Jo, ja Latvijas valdība zinot to, ka nodokļu celšana ir Latvijas ekonomikas kapracis, pēc vēlēšanām sola celt nodokļus, tad tādā gadījumā viss, ko esam runājuši, ir izkaisāms vējā, aug bezdarbs, ekonomika ieiet otrajā stagnācijas fāzē, un, kas trakāk – pieaug cenas un inflācijā,” prognozē LB prezidents.
Vai taisnība, ka starptautiskais aizdevums paredzēts tikai banku un finanšu stabilizēšanai? – arī tāds jautājums aktualizējās diskusijā. „Tās ir blēņas,” asi reaģēja LB prezidents. „Aizdevums bija domāts trijās daļās –pašreizējo izdevumu segšanai, Latvijas attīstībai un banku sistēmas stabilizācijai – gadījumā, ja vajadzēs. Šī nauda – 600 miljoni eiro – stāv nekustināta.” Pašreiz starp Latvijas valdību un SVF notiekot sarunas par to, lai šo naudu, kas bija domāta banku sistēmas stabilizācijai, no kuras neesot iztērēts neviens eiro, varētu novirzīt pašreizējo izdevumu segšanai.
Devalvācijas shēmas, cerība uz rūpniecību un banku sapratni
Iekšējās lata devalvācijas sekas ir augsts bezdarba līmenis un migrācija. Taču, pat ja būtu lata nomināla devalvācija, atzīst V. Dombrovskis, tas situāciju mīkstinātu, bet neatrisinātu visas mūsu problēmas, joprojām būtu nepieciešams starptautiskais aizdevums un nopietna budžeta konsolidācija. Tas nozīmē, ka ar nomināla devalvāciju liela daļa problēmu saglabātos, bet baumas, ka lata nomināla devalvāciju prasījuši starptautiskie aizdevēji V. Dombrovskis atspēko ar faktu - tā nebija starptautisko aizdevēju prasība, bet Latvijas un I.Godmaņa vadītās valdības izvēle.
Kā allaž, kritiski uz devalvācijas pieminēšanu reaģēja LB prezidents: „Ja tiek teikts, ka tā bija valdības izvēle [iekšējā devalvācija], tad jāatgādina, ka būtībā nebija nekādas izvēles, jo Valsts kasē nauda bija vairs trim mēnešiem. Pēc trim mēnešiem cilvēki vienkārši būtu ielās. Nauda no Eiropas Komisijas un SVF nāca kā glābiņš.”
No mīta, ka SVF un EK kaut ko uzspiež, I. Rimšēvičs iesaka atteikties. Politiķi ir gatavi novelt visu vainu uz Valūtas fondu. Un tad jau cilvēkiem sāk likties, ka šīs lietas ir uzspiestas. Bet visas lietas, kam šodien iet Latvija cauri, esot tikai valdības izdomāti pasākumi, turklāt puse no tiem nav veikti.
Pēc ekonomista Jāņa Ošleja domām, centrālais jautājums, par kuru Latvijā vērts diskutēt - kā mēs panākam izaugsmi. Ir nepieciešama samērā strauja izaugsme, lai bezdarbs sāk kristies, tas notiekot, ja ekonomiskā izaugsme ir 3% vai vairāk. Kapitālistiskā valstī izaugsme notiek, privātpersonām uzņemoties iniciatīvu, investējot. Latvijas problēma ir, ka privātpersonas un uzņēmēji iepriekšējos periodos aizņēmās pārāk daudz kredītu. Kamēr neatrisinām šo problēmu, cilvēkiem trūks naudas ieguldījumiem. Otra Latvijas problēma ir tā, ka ir pārāk maz rūpniecības, kas nodrošina ilgtspējīgas darbavietas. Tāpēc ir nepieciešama programma, kā nonākam pie rūpniecības attīstības un darbavietu radīšanas tieši rūpniecībā. Tas ļaus mazināt bezdarbu, sākt pelnīt, rūpniecībā nopelnīto naudu caur eksportu pārvērst eiro, lai norēķinātos par starptautiskā aizdevuma procentiem un aizdevumu.
"Vai nākamā budžeta konsolidācija mazinās atšķirību starp turīgo slāni un trūcīgajiem?"
J. Ošlejs saredz, ka ir nepieciešama aktīva valsts politika, kas ļautu, no vienas puses, samazināt privātpersonām un uzņēmumiem kredītslogu, lai viņi varētu uzsākt investīcijas un, no otras puses, nepieciešama praktiska izaugsmes programma. Tas nozīmē, nepieciešami kredīta līdzekļi, kurus varētu ieguldīt, piemēram, izaugsmes bankā, kas nodrošinātu rūpniecības finansēšanu.
Būvēt ekonomisko politiku, kas atļautu atrisināt šāda veida problēmas, var, ja izvēlas nevis iekšējās, bet ārējās devalvācijas ceļu (tātad izmainot nominālo lata kursu). Tas ir panākot, ka par vienu latu var nopirkt mazāku daudzumu eiro. Tādā veidā var iegūt, ka ekonomikā parādās lielāks naudas daudzums, ko investēt attīstības bankā, lai tā investē šo naudu tālāk rūpniecības attīstībā, - prāto pazīstamais devalvācijas kursa piekritējs, piebilstot, ka apzinās kopējo bēdu - Latvijā ir ļoti liels kredītapjoms, turklāt ārvalstu valūtās. Tāpēc ekonomists ieteiktu risinājumu – konvertēt eiro kredītus latos, lai panāktu, ka, mainot valūtas kursu, cilvēkiem nepieaugtu ikmēneša maksājumi, līdz ar to cilvēki nebankrotētu un spētu attīstīties.
Ekonomists neslēpj, ka šai idejai ir arī negatīvā puse, būtu zaudējumi bankām. Lai tos daļēji kompensētu, tam varētu tērēt daļu starptautiskā aizdevuma. Viņš rēķina, ka ārzemju banku zaudējumiem pieiets ļoti saprātīgi: „Runājam par 25%, tas ir mazāk, nekā šobrīd viņiem sliktajos kredītos aiziet.” Viņaprāt, šos 25% rada bezdarbnieki, kuri nesamaksā kredītus. Tāpēc aktīvi jārisina darbavietu jautājums.
J. Ošlejs apzinoties, ka nevar investēt rūpnīcās tiešā veidā. Starptautiskā aizdevuma nauda paredzēta, lai stabilizētu ārējo maksājumu bilanci. To varētu veikt divos veidos – samazinot ekonomiku un stimulējot eksportu (iekšējā devalvācija) vai samazinot importu un aizstājot importa preces ar vietējām precēm un pakalpojumiem (ārējā devalvācija). „Ja mēs veicam kursa maiņu, mēs samazinām importa patēriņu, jo tas kļūst dārgs. Parādās nauda, kuru nevis apēd, bet investē,” viņš paskaidro. Tagad pensionārs, kurš spiests pirkt vislētāko sieru, naudu „aizsūta” uz ārzemēm.
V. Dombrovskis savukārt brīdina: var jau pieņemt likumu, ka nevienam vairs nav nekādu parādsaistību. Tas noteikti dos kādu stimulu ekonomikas attīstībai. Taču tad diez vai kādam būs motivācija naudu aizdot. Arī V. Dombrovskis uzsver: starptautiskais kredīts piešķirts, lai finansētu īstermiņa grūtības, tas nav paredzēts ekonomikas stimulēšanai.
Konsolidācija – kam vairāk sāp?
Diskusijas dalībniekiem nācās atbildēt arī uz jautājumiem, uz kā rēķina var notikt budžeta konsolidācija, ja, piemēram, Rēzeknes pašvaldībā trūcīgo ģimeņu skaits ir pieaudzis 2,5 reizes. Un vai nākamā budžeta konsolidācija mazinās atšķirību starp turīgo slāni un trūcīgajiem, vai Latvijā Džini (Gini) indekss (ienākumu atšķirības starp turīgo un nabago galu), kas jau ir viens no sliktākajiem Eiropas Savienībā, samazināsies? Jo nereti šķietot, ka arī krīzes laikā drošības spilvens pārtikušajiem bijis dubultliels.
„Konsolidācija, izdevumu griešana nav pašmērķis. Jautājums ir par to, vai šeit ienāks ārvalstu investīcijas, tiks radītas darbavietas un maksāti nodokļi,” norāda I. Rimšēvičs. Un, kamēr Latvija atradīsies krustcelēs, investori raudzīsies ar neuzticību, vai šeit tiks celti nodokļi vai netiks, nevienas investīcijas, nevienas jaunas darbavietas nebūs. Dzīvosim no rokas mutē, naudas būs vēl mazāk. Ne tikai ārzemju, arī vietējie investori gaida, vai ir te vērts ieguldīt naudu vai pārcelties uz Igauniju, Norvēģiju.
I. Rimšēvičs atceras, ka arī 2008., 2009. gadā ir gadījies redzēt, ka it kā nav izdevumu, kurus griezt, bet vienmēr atrodas. Vēl jāveic strukturālās reformas, piemēram, nav izanalizēts, ko māca mūsu augstskolās, kāda ir kvalitāte. Tie esot valdības uzdevumi. Latvijas Bankas speciālisti apskatījuši valsts izdevumus, esot kādi 600 miljoni latu, par kuru samazināšanu var izšķirties. Taču valdībai esot kārdinājums pacelt nodokļus, atņemt pensijas otro līmeni, ieviest progresīvo ienākuma nodokli, pacelt nekustamā īpašuma nodokli, lai nevajadzētu optimizēt valdības aparātu.
V. Dombrovskis ierosina žurnālistiem un vēlētājiem adaptēt principu: ja kāds teic, ka nedrīkst samazināt pensijas, ka nedrīkst pacelt nodokļus, vēl kaut ko nedrīkst samazināt, tad šim cilvēkam vai organizācijai jāpasaka, kas tad būtu jādara.
I. Rimšēvičs uzskata, ka pašreiz izdevumu mazināšanas programma nogrieza izdevumus tieši pārtikušākajiem slāņiem, turpretī pensionāri, zemāk atalgotie ir pasaudzēti.
J. Ošlejs uztur savu tēmu, jo esot pierādīts akadēmisks viedoklis, ka „iekšējā devalvācija sabiedrību padara nevienlīdzīgāku, savukārt kursa maiņa, ko es piedāvāju, tipiskāk noved pie labākiem sociāliem rezultātiem”. Un tas ir jautājums, kā tiek sadalīti relatīvie ienākumi, ne tikai jautājums par maksājumu bilanci, iekšējo patēriņu. Viņš uzskata, ka Džini koeficients vēl pieaugs.
Un vēl uzticības krīze
Žurnālists Pauls Raudseps vērtē, ka Latvijā ir pārklājušās divas krīzes, ekonomiskā un tai pāri ļoti būtiska uzticības krīze visām valsts politiskajām institūcijām, partijām, Saeimai, valdībai. Pagājušā gada beigās uzticība valdībai, Saeimai bija zem 10%, ap 6-7%, kas ir neredzēti zema gan Latvijā, gan pasaulē. Svarīgi, ka šo uzticības krīzi neizraisīja ekonomiskā krīze, tā radās krietni pirms ekonomiskās krīzes. Saskaņā ar SKDS aptauju datiem, no 2001. līdz 2002. gadam uzticība šīm institūcijām pieauga. Tā sasniedza maksimumu 2002. gadā pēc Saeimas vēlēšanām, 8. Saeimas laikā sāka lēnām kristies un pēc 9. Saeimas vēlēšanām ļoti strauji kritās 2007. gadā un 2008. gada sākumā. „Tas ir pilnīgā pretrunā ar politisko zinātni, jo notika laikā, kad algas auga par 50%, bet cilvēki zaudēja uzticību valdībai, kas viņiem nodrošināja milzīgu labklājības pieaugumu. Kā tas var būt?” retoriski vaicā P. Raudseps. Viņaprāt, tas noticis tāpēc, ka cilvēki neuzticējās Saeimas veidotajām valdībām no 2006. gada līdz 2008.gadam cita iemesla dēļ. Jā, viņiem bija vairāk naudas, bet korupcijas skandāli, drošības likumu grozījumi, KNAB vadītāja Loskutova atbrīvošana no amata acīmredzot būtiski ietekmēja uzticību, pirms iestājās ekonomiskā krīze.
P. Raudseps arī norāda uz pretrunām sabiedrības viedokļos un paradoksālo domāšanu, arī mediju atspoguļojumos, ka varam dzīvot bez parāda un tajā pašā laikā nesamazināt budžetu. Jo, no vienas puses, bieži tiek runāts, kāpēc mēs uzkraujam parādu saviem bērniem, no otras puses – kāpēc mēs griežam budžetu, tas ir briesmīgi, mums jānodrošina viss, kas mums bija labajos gados. Viņa hipotēze ir, ka, neuzticoties cilvēkiem, kas šo politiku realizē, jebkurš arguments labs, lai pateiktu, ka viņi ir vainīgi, nekompetenti, savtīgi utt. Tas savukārt apgrūtinot lēmumu pieņēmēju spēju pateikt, ko viņi dara un kāpēc, un pārliecināt cilvēkus, ka izraudzītais kurss ir pareizs. Vēl aizvien uzticības reitingi politiskajām institūcijām ir zemi. Tie gan lēnām sāk pieaugt, bet nebūt nav atgriezušies līmenī, kas bija 2006. gadā vai 2002. gadā. Viņaprāt, kamēr uzticības krīze netiks pārvarēta, būs grūti izskaidrot, ko aizdevums nozīmē un kāpēc tiek ņemts.
