Kas ir e-lasītājs?
Lai arī Latvijā daži e-lasītāju modeļi jau nopērkami, tomēr, šķiet, pagaidām tie visai maz izplatīti. Tāpēc visupirms – pamatjautājums: kas īsti ir e-lasītājs? Īstenībā e-lasītājs tas pats dators vien ir. Ir procesors, ir atmiņa, ir displejs, kas izmēru ziņā tuvs grāmatas lappusei, ir vadības pogas un reālā (Amazon Kindle) vai virtuālā klaviatūra. Tāpat kā datoru to darbina operētājsistēma – parasti stipri "apcirpts" Linux, retumis Windows CE, pēdējā laikā parādās arī Android, atsevišķos gadījumos – īpaši attiecīgajam e-lasītāja modelim izstrādāta programmatūra.
Svarīgākās atšķirības ir divas. Pirmkārt, e-lasītāja iespējamo funkciju klāsts ir visai ierobežots – tas paredzēts tikai un vienīgi grāmatu lasīšanai. To gan papildina dažas citas iespējas – ar e-lasītāju var klausīties mūziku vai audiogrāmatas, ir e-lasītāji, kurus var izmantot kā primitīvas (un ļoti neērtas) piezīmju grāmatiņas, dažiem modeļiem "iestellējama" papildu programmatūra – kalendārs, spēlītes un tamlīdzīgas ne īpaši vajadzīgas būšanas. Otrkārt, visiem e-lasītājiem ar ļoti retiem izņēmumiem ir tā sauktais e-ink (to mēdz tulkot gan kā ‘elektronisko tinti’, gan kā ‘elektronisko papīru’ – no šiem apzīmējumiem veiksmīgāks man liekas otrais, jo, lai nu ar ko, bet ar tinti displejam nav ne mazākā sakara) displejs.
Par dažiem jēdzieniem. Par e-lasītāju sauksim ierīci, ar kuras palīdzību tiek lasīta e-grāmata, savukārt par e-grāmatu vai e-tekstu – elektronisku tekstu, visviens, kādā formātā, kas paredzēts lasīšanai e-lasītājā, datorā, viedtālrunī, telefonā. Starp e-grāmatu un e-tekstu atkarībā no lietošanas konteksta gan var būt atšķirības, taču praktiski tos var uzskatīt par sinonīmiem.
Kāpēc vajadzīgs e-lasītājs?
Šādu jautājumu parasti nākas uzklausīt no ļaudīm, kas e-lasītāju labi ja bildēs redzējuši. Ja kāds izšķīries par joprojām krietni padārgā "daikta" iegādi, viņam vairs jautājumu nav – viņš vienkārši lasa. Taisnību sakot, arī es pirms vairāk nekā diviem gadiem, kad ieviesu e-lasītāju Bookeen Cybook, stipri šaubījos par tā nepieciešamību, bet jau pirmajās tā lietošanas stundās visas šaubas pačibēja.
Taču – jautājums nav bez pamata. Elektronisko tekstu lasīšana, protams, iespējama datora ekrānā. Ja ļoti vajag, to var darīt arī galddatora displejā, kaut gan tas ir diezgan neērti. Daudz patīkamāk lasīt ir portatīvajā datorā vai tīmekļa klēpjdatorā, sevišķi, ja izmanto kādu no daudzajām e-tekstu lasīšanai paredzētajām programmām: ieliec datoru klēpī, kājas uz galda – sajūta līdzīga, it kā klēpī būtu liela izmēra grāmata. Tāpat nav ne vainas lasīšanai plaukstdatora vai viedtālruņa displejā (gadus četrus grāmatas lasīju plaukstdatorā Dell Axim x30). Var lasīt arī ar visparastāko telefonu – internetā atrodamas bibliotēkas, kurās e-teksti īpaši sagatavoti lasīšanai telefonā. Viss būtu labākajā kārtībā, ja vien nebūtu dažas ķibeles, kas, cik noprotams, tuvākajā laikā netiks atrisinātas. Visas šīs ietaises ir pārāk cieši piesaistītas strāvas avotam. Plaukstdatora darbības laiks bez uzlādēšanas nav ilgāks par četrām, maksimums piecām stundām. Samazinot displeja izmērus, akumulatora darbības laiks palielinās, bet tādā gadījumā e-lasīšana vairs ne tuvu nav tik patīkama. Palielinot akumulatorus, palielinās arī ierīces izmēri un svars. Pagaidām no šā strupceļa nav atrasta izeja, turklāt papildu problēmas sagādā arī tas, ka katra nākamā Windows, Windows Mobile vai Symbian versija pieprasa vairāk resursu, kas savukārt nozīmē lielāku enerģijas patēriņu, īsāku akumulatoru darbības laiku vai lielākus to izmērus utt. Tātad – noslēgts loks, kuru, kā nesen pārliecinājos, ieviesis HTC Hero, nav spējīga pārraut arī Android operētājsistēma.
Neiedziļinoties tehniskās detaļās, uzsvēršu galveno atšķirību starp e-ink un ierastajiem LCD displejiem. LCD displejs tiek apgaismots no iekšpuses, enerģija tam nepieciešama visu laiku, turpretī e-ink strāvu patērē tikai tajā mirklī, kad mainās attēls, t.i., tiek "pāršķirtas" lappuses. Tas nozīmē, ka e-lasītājs laikā, kad grāmata tiek lasīta, enerģiju patērē ārkārtīgi minimāli. Līdz ar to atrisinās līdzšinējā galvenā problēma – konflikts starp akumulatora darbības laiku un ekrāna izmēriem. E-lasītāji ar e-ink ekrāniem bez uzlādēšanas spēj darboties nedēļu un ilgāk (iespējams 5000 – 10 000 reižu "pāršķirt" lappuses). Patlaban par e-lasītāju standartu kļuvuši piecu un sešu collu displeji, kas, kā jau teikts, puslīdz atbilst iespiestās grāmatas lappuses izmēriem; dažiem modeļiem ir lielāki ekrāni – astoņas līdz desmit collas (šie modeļi īpaši piemēroti pdf formāta grāmatu lasīšanai, taču, saprotams, kabatā līdzi nēsāt tos nav īpaši ērti). Patiešām patīkami lasīt, jūtoties neatkarīgam no strāvas avota – un šai ziņā ar e-grāmatu nespēj konkurēt neviens dators.
"Patiešām patīkami lasīt, jūtoties neatkarīgam no strāvas avota – un šai ziņā ar e-grāmatu nespēj konkurēt neviens dators."
Otra e-ink atšķirība no LCD displeja – vizuāli tas patiesi atgādina papīru. Cilvēka redze daudz labāk uztver uz papīra iespiestu teksta lappusi nekā to pašu tekstu datora ekrānā, kurā iekšējā apgaismojuma dēļ teksts gan ir kontrastaināks un tīri subjektīvi šķiet ērtāk lasāms, taču tas drīz vien nogurdina acis; līdz ar to apziņa, cīnīdamās ar nogurumu, spējīga mazāk uztvert. Šāds defekts nepiemīt e-grāmatām, kuru e-ink displejs būtībā ne ar ko neatšķiras no iespiesta teksta lappuses.
Taču e-ink ekrāniem piemīt arī vairāki trūkumi. Pirmkārt, pagaidām to izšķirtspēja salīdzinājumā ar LCD displejiem ir ārkārtīgi maza. Otrkārt, tie rāda tikai melnbaltu attēlu (krāsainie e-ink ekrāni patlaban atrodas eksperimentu stadijā). Treškārt, e-ink attēla atjaunošanās periods ir tik ilgs (aptuveni pussekunde), ka tie pagaidām nav piemēroti kustīgām bildēm. Treškārt un galvenokārt – ar e-lasītāju nav iespējams lasīt tumsā, nepieciešams labs apgaismojums (toties e-lasītāju displeji nepaliek akli spožā saules gaismā: jo spilgtāks apgaismojums, jo spēcīgāks kontrasts starp melnajiem burtiem un gaišo fonu un tātad arī ērtāk lasāms teksts). Taču neviens no šiem trūkumiem nekaitē e-tekstu lasīšanai – un acīmredzot tieši tāpēc līdz ar e-ink parādīšanos sākās bezmaz lēcienveidīga e-lasītāju attīstība.
Mazs ieskats e-lasīšanas vēsturē
Pirmie elektroniskie teksti parādījās deviņdesmito gadu sākumā vēl pirmsinterneta laikmetā – tolaik tos tirgoja kompaktdiskos. Par pirmo e-lasītāju var uzskatīt Apple radīto Newton MessagePad (1993), kas bija pirmais plaukstdators, bet e-grāmatu lasīšanas sakarā – ne par matu sliktāks par pašreizējiem e-lasītājiem. Deviņdesmito gadu vidū piedzima un jau pēc dažiem gadiem nomira projekts Newtonberg, kas nodarbojās ar Newton paredzētu e-grāmatu izgatavošanu. Deviņdesmito gadu otrajā pusē internetā dibinājās pirmās elektronisko grāmatu bibliotēkas – gan legālās, gan pirātiskās – un pirmās e-grāmatbodes, ar ko saistīta arī pirmo specializēto e-lasītāju parādīšanās, – Rocket eBook (1998) un Franklin eBookman (1999), mazliet vēlāk tirgū ienāca franču Bookeen ar Cybook pirmo versiju. Tās bija diezgan ērmīga paskata smagnējas ierīces ar pelēkiem vai iezaļganiem ekrāniem, kuriem piemita daudz sīku defektu, no kuriem katram varbūt nebija liela loma, bet visi kopā e-lasīšanu padarīja diezgan neērtu. Tāpēc ar e-lasītājiem izklaidējās relatīvi šaurs fanu loks, bet ražotāji, kas utopiskās cerībās uz gaidāmo e-tekstu tirgu mēģināja izveidot e-lasīšanas tradīciju, ātri vien bankrotēja un vairs neko neražoja. XXI gadsimta sākumā e-lasīšanu pie dzīvības vairākus gadus uzturēja plaukstdatori, kuru displejā spēja satilpināties apmēram puse no mazformāta grāmatas lappuses, bet arī plaukstdatoru ēra drīz beidzās, un tos nomainīja viedtālruņi ar krietni mazākiem displejiem.
Lūzumu radīja e-ink tehnoloģijas izgudrošana. Pirmgājēji šajā jomā bija Sony, kas 2004. gadā radīja Sony Librie – pirmo e-lasītāju ar e-ink ekrānu, kas bija paredzēts austrumu tirgum, jo saprata tikai hieroglifu rakstu. 2006. gadā parādījās e-grāmata arī rietumu lasītājiem – ar reti neizteiksmīgo nosaukumu Sony PRS 500 (PRS ir saīsinājums no Portable Reader System; pirmā gada laikā tika pārdots ap 50 000 Sony PRS – skaits, īpaši, ja salīdzina, teiksim, ar spēļu datoru skaitu, nebija neko iespaidīgs, tomēr liecināja, ka interese par e-grāmatām ir un biznesa ļaudīm vērts ar to rēķināties), bet Eiropā Nīderlandē tapa iRex iLiad – krietni smagāka, neērtāka un dārgāka ietaise gan ar lielāku ekrānu, bet stipri īsāku darbības laiku (ap desmit stundām). Drīz pēc tam ideju klonēja apsviedīgie ķīnieši un radīja savu e-lasītāja versiju – The Jinke, kas no Sony PRS atšķīrās ar vairākām patīkamām īpašībām, tostarp plašāku failu formātu atbalstu un nelielu papildu skārienjutīgu ekrānu ar virtuālo klaviatūru, kas ļāva arī šo to pierakstīt. Savukārt ķīniešu e-lasītājs tika klonēts Ukrainā, kur tapa lBook eReader.
"2007.gada nogalē parādījās Amazon Kindle – tobrīd un joprojām vispopulārākais e-lasītājs. "
Visbeidzot – lūzums: 2007. gada nogalē parādījās Amazon Kindle, tobrīd un joprojām vispopulārākais e-lasītājs, kuram veltītā reklāmas kampaņa krietni uzkurināja interesi par e-lasītājiem kā tādiem. Maisam gaiss bija vaļā, nu jau e-lasītāju modeļu skaits pārsniedz simtu un e-grāmatu un e-lasītāju biznesā iesaistās ne tikai nelielas, šauri specializētas firmas, bet arī elektronikas un grāmattirdzniecības giganti – bez Amazon un Sony arī Samsung, Lenovo, Barnes & Noble, Asus, LG u.c. Savukārt par e-grāmatu augošo popularitāti liecina nesen Amazon publiskotie skaitļi: ja grāmata vienlaikus pieejama gan iespiestā, gan elektroniskā formātā, vidēji uz desmit viena virsraksta iespiestajām grāmatām tiek pārdotas sešas tā paša virsraksta e-grāmatas. (Starp citu, kopš pagājušā gada novembra jebkura no Amazon vairāk nekā 300 000 e-grāmatām nopērkama un lasāma arī Latvijā, turklāt šim nolūkam nav nepieciešams e-lasītājs – tās var lasīt jebkurā datorā ar Kindle for PC programmas palīdzību.)
E-lasītāju veidi
Kāpēc izšķirošo grūdienu deva tieši Sony un Amazon e-lasītāji? To, protams, varētu atvedināt uz to, ka abas ir gigantiskas korporācijas, kas e-lasītāju izstrādē un reklamēšanā spēj ieguldīt milzīgas summas, bet, visviens, jautājums paliek, jo nedz Sony PRS, nedz Amazon Kindle funkciju un lietošanas ērtības ziņā nespēj konkurēt ar ķīniešu un ukraiņu e-lasītājiem. Man joprojām liekas, ka Kindle ir visķēmīgākais elektroniskais daikts, kāds jebkad radīts, bet par Sony PRS pirmo modeļu lietotāju sāpju ceļiem varētu stāstīt ilgi un gari. Katrā ziņā – savu Cybook es nemainītu ne pret Kindle, ne pret Sony.
Būtībā visi e-lasītāji ir vienādi: piecu vai sešu collu displejs un dažu populārāko e-grāmatu formātu atbalsts. Kopš Sony PRS parādīšanās progress šajā jomā ir tik minimāls, ka to grūti uzskatīt par attīstību, ja nu vienīgi pēdējo modeļu e-lasītājiem ar 16 toņu displejiem patīkami palielinājies kontrasts un iepelēkais fons atgādina nevis ļoti sliktas kvalitātes papīru, bet vienkārši sliktas kvalitātes papīru. Ir vai nav klaviatūra, ir vai nav papildus displejs (kā Barnes&Noble Nook), ir vai nav skārienjutīgs ekrāns, ir vai nav Wi-Fi – tās ir tikai otršķirīgas nianses, kas visai maz iespaido pašu galveno funkciju – lasīšanu. Un tomēr – šajā plūsmā var nodalīt divus krasi atšķirīgus strāvojumus.
"Ja grāmata vienlaikus pieejama gan iespiestā, gan elektroniskā formātā, vidēji uz desmit viena virsraksta iespiestajām grāmatām tiek pārdotas sešas tā paša virsraksta e-grāmatas."
Pirmais – "tikai e-lasītājs": e-lasītājs, kuru ar USB vadu pieslēdz pie datora un iekopē tajā iepriekš no interneta bibliotēkām lejuplādētās grāmatas. Un viss – nekādu citu funkciju un iespēju šim e-lasītājam nav. Pēc šādiem principiem darbojas lielākā daļa e-lasītāju. Taču "tikai e-lasītājam" ir arī savi trūkumi – un vispirmām kārtām tas, ka vidusmēra lasītājs, kurš pieradis pie iespiestajām grāmatām un kuram nav ne mazākās saprašanas par e-grāmatām, saskarsies ar veselu problēmu virkni: kur meklēt e-tekstus; ja tie atrasti, kādu formātu izvēlēties – vai šis formāts būs piemērots attiecīgajam e-lasītājam un, ja ne, tad kā to konvertēt citā formātā, kas bieži mēdz būt ļoti ķēpīga procedūra. Tas nozīmē, ka viņam jāorientējas interneta grāmatu krātuvēs, e-grāmatu formātos, kuru skaits rēķināms desmitos, jāprot tos savā starpā konvertēt, jo var gadīties, ka gribētā grāmata nav atrodama tādā formātā, ko saprot attiecīgais e-lasītājs, kas savukārt nozīmē, ka puslīdz jāpārzina arī daudzās un dažādās programmas, kas paredzētas e-tekstu apstrādei (manā datorā ir vairāk nekā 40 programmu, kas saistītas ar e-grāmatu lasīšanu, formātu savstarpējo konvertēšanu, e-grāmatu radīšanu un rediģēšanu, kataloģizāciju un tamlīdzīgām būšanām). Vārdu sakot, ķibele ķibeles galā, un reāli tas nozīmē, ka krasi sašaurinās e-lasītāju lietotāju un līdz ar to potenciālo e-grāmatu pircēju loks.
No šādām problēmām atbrīvo otrs e-lasītāju paveids, kas faktiski ir grāmatu tirgošanas termināls – kā Kindle, Sony un Nook. Tas nozīmē, ka šie lasītāji ar Wi-Fi vai mobilā tīkla starpniecību saistās ar interneta grāmatnīcu (attiecīgi – Amazon.com, Sony Connect un Barnes&Noble), e-lasītājā iespējams caurlūkot e-grāmatu katalogu, nepieciešamo grāmatu nopirkt un jau pēc dažām sekundēm lejuplādēt un lasīt. No lasītāja netiek prasītas nedz visai specifiskās iemaņas e-tekstu jomā, nedz smadzeņu piepūlēšana – pie grāmatas var tikt, pāris reizes nospiežot taustiņu. Bet te jauna problēma: katrs šādu e-lasītāju ražotājs vēlas, lai e-tekstus pirktu viņa un tikai viņa e-grāmatbodē, kas savukārt nozīmē, ka viņš darīs visu, lai ar, piemēram, Amazon Kindle nevarētu lasīt Sony PRS paredzētās grāmatas un otrādi. (Gluži vai nostalģija pārņem pēc tiem laikiem, kad Maikls Hārts, Gūtenberga e-bibliotēkas radītājs, tālajā 1971. gadā formulēja vienu no nepieciešamākajām e-tekstu īpašībām: e-grāmatām jābūt “lasītājam draudzīgām", t.i., lasāmām jebkurā datorā jebkuram cilvēkam. Diemžēl realitāte izrādījusies krietni skarbāka.) Un ne tikai tas – jau par anekdoti kļuvis atgadījums, kurā Amazon pagājušogad nospēlēja orveliskā Lielā brāļa lomu, pēkšņi atklājušos autortiesību problēmu dēļ no lietotāju e-lasītājiem izdzēšot godīgi lejuplādēto Orvela antiutopiju 1984.
Kuru no šiem e-lasītāju veidiem katram izvēlēties – tā, protams, ir gaumes un iemaņu lieta. Man tīri subjektīvi pieņemamāki šķiet pirmā veida e-lasītāji, vismaz – tos lietojot, nerodas sajūta, ka kāds cits nosaka, ko un kā lasīt.
E-teksti un e-lasītāji Latvijā
Te jāliek daudzpunkts, jo Latvijā šī joma vēl nav iztīstījusies no bērnu autiņiem. Tiesa, e-lasītājus var nopirkt – gan internetā, gan, kopš pagājušā gada beigām, arī Valtera un Rapas grāmatnīcā, taču problēma ir kur citur – latviešu valodā nav e-tekstu, ko lasīt. Jau vairākus gadus pastāv Delfu e-grāmatnīca, ko stutē tās izveidotāja Aināra Zelča entuziasms, nelaime vien tā, ka tur e-grāmatas nopērkamas vien pdf formātā, ko nepavisam nevarētu uzskatīt par lasīšanai ērtu un piemērotu. Ir Ideju Foruma e-bibliotēka, taču tā, būdama bibliotēka, darbojas pēc citiem principiem – Ideju Foruma e-bibliotēkas grāmatas nav lejuplādējamas un tās var lasīt tikai tiešsaistē datora ekrānā. Taču, jāpiebilst, paralēli e-bibliotēkai Ideju Forums veido arī e-grāmatnīcu, kurā e-teksti būs nopērkami un lejuplādējami – un, cik zinu, lai arī Latvijas izdevēju attieksme pret e-grāmatām ir visai skeptiska, vismaz daži no viņiem itin nopietni apsver iespēju grāmatas publicēt arī elektroniskā formātā.
Lielākie interneta resursi par e-lasītājiem un e-lasīšanu:
MobileRead (angliski): http://www.Mobileread.com/
The eBook (krieviski): http://www.the-ebook.org/
