Regulējums likumdošanā
Epidemioloģiskās drošības likums Latvijas Republikā reglamentē epidemioloģisko drošību un nosaka valsts institūciju un personu tiesības, pienākumus un atbildību šajā jomā.
Atbilstoši likumam epidēmija ir infekcijas slimību izplatīšanās tādos apmēros, kas pārsniedz konkrētai teritorijai raksturīgu saslimstības līmeni, vai arī – slimības parādīšanās un intensīva izplatīšanās teritorijā, kurā iepriekš tā nav reģistrēta.
Svešvārda „epidēmija” vietā varētu lietot latvisko vārdu „uzliesmojums” – skaidro Latvijas Infektoloģijas centra Infekcijas slimību epidemioloģiskās uzraudzības un imunizācijas nodaļas vadītājs Jurijs Perevoščikovs.
Uzliesmojums gan vairāk nozīmē slimības pēkšņu parādīšanos kādā noteiktā teritorijā, piemēram, vienā bērnudārzā. Ja slimības izplatība ir plašāka – dažādās pilsētās vai reģionā -, tad var lietot terminu „epidēmija”, taču tas nav strikti noteikts, un pareizi ir abi apzīmējumi. Ja slimība skar plašas ģeogrāfiskas teritorijas vai kontinentus, tā jau ir pandēmija.
Apkopojot un analizējot informāciju un datus, ir noteikts prognozējams saslimstības līmenis ar infekcijas slimībām – tas tiek vērtēts kā normāls jeb fona līmenis. Ja tas tiek pārsniegts, epidemiologi nosaka, vai konkrētajā gadījumā vidējais saslimstības rādītājs tiek pārsniegts tik būtiski, lai būtu pamats runāt par epidēmiju. Piemēram, gripas epidēmija būs situācijā, ja ar gripas simptomiem līdzīgām pazīmēm pēc medicīniskās palīdzības būs vērsušies 100 cilvēku no 100 tūkstoš iedzīvotājiem.
Par uzliesmojumu vai epidēmiju var runāt tad, ja:
- konstatēta grupveida saslimšana (piem., vienas firmas darbinieki vai bērnudārza grupiņas bērni);
- kādā teritorijā konstatēts plaša mēroga slimības uzliesmojums, kura cēlonis ir kāds kopējs faktors (piem., dzeramais ūdens, pārtika);
- konstatēts viens bīstamas vai retas infekcijas slimības gadījums (mēris, poliomielīts, bakas, tīfs u.c.).
Lai gan daudziem cilvēkiem vārds „epidēmija” saistās ar krīzes situāciju, tā nebūt nav. Profesionāļi uzsver, ka epidēmija ļoti reti pāraug krīzes jeb ārkārtas epidemioloģiskās situācijās. „Krīze ir stāvoklis, kad akūti trūkst resursu – gan materiālo, gan finansiālo, gan cilvēku spēku, lai situāciju kontrolētu. Pat ja saslimušo skaits ir liels, vienmēr iespējami risinājumi, piemēram, slimnīcu nodaļu īslaicīga pārprofilēšana vai papildu medicīniskā personāla iesaiste,” norāda J.Perevoščikovs.
Epidēmijas Latvijā ir ik gadu
Epidemioloģiskie dati liecina, ka gripas epidēmijas Latvijā bijušas katru gadu; deviņdesmito gadu vidū sākusies difterijas epidēmija, 2000.-2002. gadā bijis pamats runāt par B un C hepatīta epidēmiju; savukārt 2008.-2009. gadā Latviju skārusi A hepatīta epidēmija.
Lai novērstu kļūdaino priekšstatu par krīzes situāciju, nereti lieto terminu „saslimstības epidēmiskais pacēlums”. Daudzām infekcijām raksturīgs cikliskums, un šādi epidēmiskie pacēlumi, t.sk. sezonālie, ir neizbēgami.
1999. gadā Ministru kabinets pieņēma noteikumus Nr. 7, kas nosaka, kā reģistrējami gadījumi, kad konstatētas cilvēku infekcijas slimības un inficēšanās ar tām, un gadījumi, kad konstatēti infekcijas slimību izraisītāji. Noteikumi paredz, ka ārstniecības iestāžu personālam par atklātu infekcijas slimību vai pamatotām aizdomām par iespējamu inficēšanos jāziņo Latvijas Infektoloģijas centram vai centra reģionālajiem epidemiologiem (tādi strādā Rīgā, Valmierā, Gulbenē, Rēzeknē, Daugavpilī, Jelgavā, Liepājā un Ventspilī).
Tas nepieciešams attiecīgās informācijas reģistrēšanai, apkopošanai, izpētei un atbilstošu neatliekamu un ilglaicīgu aizsardzības pasākumu veikšanai.
"Epidemioloģiskās uzraudzības speciālisti veic tikai tādas informācijas apkopošanu, ko var izmantot praktiskai rīcībai."
J.Perevoščikovs stāsta, ka šādi iegūtie dati tiek uzglabāti elektroniskajā Valsts infekciju slimību uzraudzības un monitoringa sistēmā un tie pieejami tikai epidemiologiem. Šī uzskaites sistēma palīdz sistematizēt un analizēt informāciju, atklājot konkrētu slimību izplatības dinamiku un to uzliesmojumus, kā arī novēršot iespējamo datu dublēšanos.
Saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas lēmumiem par epidemioloģiskās uzraudzības un infekcijas kontroles tīkla izveidošanu Latvijas epidemiologi iegūtos datus ievada Eiropas Slimību kontroles un profilakses centra datubāzē, kā arī nosūta tos Pasaules Veselības organizācijas speciālistiem.
Šādi dati ļauj novērot tendences Eiropas un pasaules mērogā, atklāt starptautiska mēroga uzliesmojumus, kā arī operatīvi reaģēt gadījumos, kad kādas infekcijas slimības uzliesmojums rada draudus tūristu veselībai vai liek ierobežot starpvalstu tirdzniecību.
Epidemiologi darbībā
Konstatējot kādas infekcijas slimības uzliesmojumu, epidemiologi pēta tās iespējamo izcelšanās avotu un cēloņus. Dažkārt saslimstību izraisa nekvalitatīvi pārtikas produkti, citreiz – higiēnas normu neievērošana, kā arī citi riska faktori, piem., intravenozo narkotiku lietošana, kontakts ar dzīvniekiem, ceļojums u.c.
J.Perevoščikovs rāda diagrammu, kurā attēlota B hepatīta izplatības dinamika Rīgā un Latvijā no 1991. gada. Līdz 2000. gadam izplatības līmenis bija ap 20 saslimšanas gadījumu uz 100 tūkstoš iedzīvotājiem; pēc tam rādītāji strauji palielinājušies trīs reizes, pārsniedzot 60 saslimšanas gadījumu uz tādu pašu iedzīvotāju skaitu.
Veicot rūpīgu informācijas apkopošanu un analīzi, runājot arī ar saslimušajiem, epidemiologi pierādīja, ka B hepatīta uzliesmojums nepārprotami saistīts ar intravenozo narkotiku lietotāju, kas vairākkārt izmanto vienu un to pašu šļirci, skaita pieaugumu.
Infekcijas slimības ietekmē ne tikai saslimušos
Sākotnēji varētu šķist, ka infekcijas slimības ietekmē tikai konkrētus saslimušos. Taču, izvērtējot to iespaidu uz sociāli ekonomisko jomu, jāsecina, ka sekas ir daudz plašākas un dziļākas.
Pirmkārt, tās ir izmaksas, kas stacionārajā un ambulatorajā aprūpē rodas gan pacientiem, gan mediķiem. Otrkārt, vajadzīgi līdzekļi pretepidēmijas pasākumu īstenošanai – pārbaudes, karantīna izglītības iestādēs, kontaktpersonu medicīniska novērošana, dažādi ierobežojumi, medicīnas darbinieku un sabiedrības informēšana, vakcinācija un citi kontroles pasākumi infekcijas slimību izplatības vietā.
Treškārt, tie ir ekonomiskie zaudējumi, ko rada darba un mācību kavējumi. Bērna saslimšanas gadījumā darbu nākas kavēt arī kādam no vecākiem, kas savukārt iespaido ģimenes ienākumus un valsts ekonomiku kopumā. Ceturtkārt, tās var būt individuālas sekas – ilgstoša slimība, iespējamā invaliditāte vai pat nāve. Visbeidzot – epidēmijas valsti ietekmē tautsaimniecības līmenī, radot iespējamus ierobežojumus tirdzniecībā un tūrismā.
"Par gripas epidēmiju var runāt, ja pēc medicīniskās palīdzības būs vērsušies 100 cilvēku no 100 tūkstoš iedzīvotājiem. "
Starptautiskajos veselības aizsardzības noteikumos ir norādīts, ka katrā valstī jābūt efektīvai epidemioloģiskās uzraudzības sistēmai, lai iespējams laikus atklāt un izmeklēt uzliesmojumus un citus sabiedrības veselības apdraudējumus, operatīvi veikt pasākumus slimības izplatības ierobežošanai, kā arī ziņot Pasaules Veselības organizācijai par situācijām, kad apdraudēta citu valstu iedzīvotāju veselība.
Lai laikus konstatētu infekcijas slimību uzliesmojumu sākumfāzē, tiek realizēta epidemioloģiskā uzraudzība. „Tā nav ne kontrole vai sankcijas, ne arī pretepidēmijas pasākumi vai darbs infekcijas slimību uzliesmojuma vietās. Epidemioloģiskā uzraudzība ir nepārtraukta un kompleksa infekcijas slimību izplatīšanās novērošana. Tās mērķis – sistemātiska epidemioloģisko datu vākšana, analīze, skaidrojumi, arī epidemioloģisko pētījumu veikšana,” skaidro J.Perevoščikovs.
Iegūtie secinājumi palīdz pieņemt noteiktus lēmumus, radot atgriezenisko saiti gan medicīnas darbiniekiem, gan sabiedrībai kopumā.
Svarīgi uzsvērt, ka lēmumu pieņemšana skar visplašāko iespējamo auditoriju, jo tos pieņem gan katrs individuāli, gan iestāžu vadītāji (par karantīnas noteikšanu infekcijas skartajās grupās), gan pašvaldības (slēgt vai neslēgt kādu no mācību iestādēm vai ierobežot sabiedriskos pasākumus), gan valdība un parlaments (pieņemot izmaiņas normatīvajos aktos, kas uzlabo infekcijas slimību uzraudzību un profilaktisko pasākumu īstenošanu).
„Epidemioloģiskās uzraudzības speciālisti nenodarbojas ar tādas informācijas apkopošanu, ko nevar izmantot praktiskai rīcībai. Šo datu analīze domāta tikai reālai darbībai, ne zinātniskiem pētījumiem vai teoriju pārbaudei,” akcentē J.Perevoščikovs.
