NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Mudīte Luksa
LV portāls
16. decembrī, 2009
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Vide
1
9
1
9

Riņķadancis ap kultūras pieminekļiem

Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Juris Dambis: „Vienā Rīgas daudzstāvu namā varbūt ir 50 īpašnieku. Tātad kopumā mums ir jāsazinās nevis ar dažiem tūkstošiem, bet ar daudz lielāku īpašnieku skaitu.”

FOTO: Arnis Blumbergs

Cilvēkam, kuram dienu dienā nav jāsaskaras ar kultūras pieminekļu aizsardzības lietām, būs grūti iedomāties, cik daudzām ēkām mūsu valstī ir piešķirts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu statuss. Ne tikai muižām, pilīm, senām dzirnavām, īpaši vērtīgām jūgendstila vai koka ēkām, bet arī daudziem citiem, pēc ārējā veidola visai neciliem namiem.

Kā liecina Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) informācija, valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā Latvijā kopumā ir iekļauts 1401 īres nams/dzīvojamā ēka (ar šādu nosaukumu, nevis pēc objekta funkcionālās izmantošanas); no tiem valsts nozīmes – 274, vietējās nozīmes – 1127 objekti.

Vairāk nekā puse no pieminekļiem atrodas galvaspilsētā (772); no tiem valsts nozīmes pieminekļa statuss piešķirts 106, bet pārējie (666) ir vietējās nozīmes pieminekļi.

Kultūras pieminekļa īpašnieks, pašam nezinot

Cilvēks pēc sludinājuma nopērk dzīvokli nelielā, pavisam pieticīgā un gana noplukušā mājā Rīgā. Nokārto visas formalitātes pie notāra, Zemesgrāmatu nodaļā un, kā jau vecā mājā, ķeras pie remonta. Tā kā pārbūve nepieciešama diezgan pamatīga, profesionāla arhitekta izstrādātais projekts, kā pienākas, tiek saskaņots būvvaldē. Taču remonta pusceļā būvinspektors īpašniekam dara zināmu, ka ēka ir vietējas nozīmes kultūras piemineklis, plastmasas logus likt nedrīkst, ir jārestaurē vecie koka, nedrīkstēs darīt arī vēl šo to citu.

"Nevienā instancē neparādījās informācija, ka ēkai ir šāds īpašs statuss."

Remonta gaitu vairs apturēt nevar, bet īpašnieki nonākuši lielā stresā, cenšoties pēdējā brīdī iekļauties pieminekļu aizsardzības prasībās, norisinās sarakste ar VKPAI, un visu jaunās dzīves sākšanas prieku ir sagandējušas bažas saņemt sodu par kultūras pieminekļa apsaimniekošanas noteikumu pārkāpšanu, pašiem to nezinot. Jo – nevienā instancē neparādījās informācija, ka ēkai ir šāds īpašs statuss. Izrādās, to nezināja arī citi dzīvokļu īpašnieki, kuri namā dzīvo jau vairākus gadu desmitus. Tad, protams, rodas jautājums: kā var tā notikt, ka cilvēki dzīvo ēkā, to pat iegūst īpašumā, bet nezina par tās īpašo statusu?

VKPAI vadītājs Juris Dambis teic, ka šādu gadījumu varētu būt viens procents vai pat mazāk. Bet tomēr tie ir, un cilvēkiem sagādā nepatikšanas.

Kā kļūst par pieminekli

Objektu iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā pirmām kārtām nosaka likums „Par kultūras pieminekļu aizsardzību”.

1. pantā teikts, ka kultūras pieminekļi ir kultūrvēsturiskā mantojuma daļa – kultūrvēsturiskas ainavas un atsevišķas teritorijas (senkapi, kapsētas, parki, vēsturisko notikumu norises un ievērojamu personu darbības vietas), kā arī atsevišķi kapi, ēku grupas un atsevišķas ēkas, mākslas darbi, iekārtas un priekšmeti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība un kuru saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst Latvijas valsts un tautas, kā arī starptautiskajām interesēm.

Savukārt 14. pantā noteikts, ka atbilstoši vēsturiskajai, zinātniskajai, mākslinieciskajai vai citādai kultūras vērtībai pieminekļiem tiek piešķirts valsts un vietējās nozīmes kultūras pieminekļu statuss. Ja tā notiek, VKPAI rakstveidā informē objekta īpašnieku (valdītāju) par priekšlikumu noteikt attiecīgajam objektam valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu. Objekta īpašnieks (valdītājs) 30 dienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas rakstveidā informē VKPAI par savu attieksmi. Inspekcija, izvērtējusi objekta īpašnieka (valdītāja) attieksmi, iesniedz kultūras ministram priekšlikumu par kultūras pieminekļa statusa noteikšanu objektam un tā iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu un grozījumus tajā apstiprina kultūras ministrs. Saraksts, kā arī tajā izdarītie grozījumi publicējami laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Objekts valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu iegūst nākamajā dienā pēc attiecīgās informācijas publicēšanas laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Objekta iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā nav vajadzīga īpašnieka (valdītāja) piekrišana. Viņam tiek noteikti nodokļu atvieglojumi vai kompensēti zaudējumi, ja tādi radušies sakarā ar zemes vai objekta lietošanas ierobežojumiem. Kultūras pieminekļu un to teritoriju iezīmēšanu administratīvi teritoriālo vienību plānos un valsts kadastrālās uzmērīšanas dokumentos nodrošina Valsts zemes dienests par valsts budžeta līdzekļiem.

Sīkāk kārtību, kādā kultūras pieminekļi iekļaujami valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā vai izslēdzami no tā, nosaka Ministru kabineta 2003. gada 26. augusta noteikumi Nr. 473 „Kārtība, kādā kultūras pieminekļi iekļaujami valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un izslēdzami no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta” un Ministru kabineta 2003. gada 26. augusta noteikumi Nr. 474 „Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju, valsts pirmpirkuma tiesībām un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu”.

Pirmajos sarakstos – sociālisma laika „pabērni”

To, ka valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļuvušas dzīvojamās ēkas, kuras nespeciālistam šķiet ne ar ko neievērojamas, VKPAI Rīgas reģiona nodaļas vadītājs Jānis Asaris skaidro šādi: „Padomju periodā viss, kas bija tapis Latvijas Republikas laikā, netika uzlūkots par kultūrvēsturisku vērtību un iekļauts pieminekļu sarakstos. Varbūt tādēļ pēc neatkarības atgūšanas, sākot no jauna veidot pirmos pieminekļu sarakstus (arī Eiropā tolaik parādījās pastiprināta interese par kultūras mantojumu, kas tapis pirms Otrā pasaules kara), tajos diezgan plaši iekļāva pagājušā gadsimta 30.-40. gadu arhitektūru – gan atsevišķas savrupmājas, gan arī mazdzīvokļu ēkas.

VKPAI vadītāja vietnieces p.i. juridiskajā un uzraudzības darbā Līga Ābele norāda, ka 1998. gadā no pieminekļu aizsardzības viedokļa pastāvēja diezgan liels tukšums: bija tikai atsevišķi normatīvie akti, bet nebija citu instrumentu, ar kuriem saglabāt kultūras mantojumu, kas varbūt nebija tik izcils kā, piemēram, Rundāles pils, bet „tāpat uzskatāms par vērtību mūsu kultūras audumā”. Vienkārši sakot, tā kā nebija citas izvēles, kultūras pieminekļa statuss tika piešķirts visiem saudzējamiem objektiem.

"Pēc neatkarības atgūšanas, sākot no jauna veidot pirmos pieminekļu sarakstus, tajos diezgan plaši iekļāva pagājušā gadsimta 30.-40. gadu arhitektūru."

J. Asaris saka: „Bet ir jāsaprot šī vēlme saglābt, aizsargāt to, kas līdz tam nav bijis. Lai mums būtu pārstāvētas jebkura veida tipoloģiskās grupas un dažādi objekti. Varbūt vairāk, nekā mēs šobrīd izvērtētu. To varētu dēvēt arī par pēcatmodas entuziasmu. Tajā pašā laikā kaut kas ir paslīdējis garām, kaut kas nav apsekots. Tādēļ šis aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksts nav nemainīgs, katru gadu mēs tajā iekļaujam kaut ko jaunu, arī pēdējā laikā diezgan daudzus objektus.”

Tādējādi var nojaust, ka, iespējams, deviņdesmitajos gados kultūras pieminekļu godā tikušas arī ēkas, kuras varētu būt vienkārši vairāk saudzējamas un uzmanāmas, bet netika atrasts piemērots veids, kā to izdarīt.

Pieminekļi ir, īpašniekus atrast nevar

Kā jau citēts, likumā „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” ir noteikta kārtība, kā VKPAI pieminekļu īpašniekiem dara zināmu par statusa piešķiršanu, kā tie tiek iekļauti sarakstos un kā šim apgrūtinājumam būtu jānonāk nekustamā īpašuma lietā. Taču situācija ar kultūras pieminekļiem – dzīvojamām ēkām vai īres namiem – izvērtusies gana sarežģīta un juceklīga.

Pēc denacionalizācijas namu īpašnieki, kuri nereti Latvijā pat nedzīvoja, ēku domājamās daļas pārdeva atsevišķiem pircējiem, kas ar tiem veica darījumus tālāk. Savukārt valsts un pašvaldību īpašumā esošos dzīvokļus to īrnieki privatizēja, un arī tad ēka nokļuva daudzu vai vismaz dažu īpašnieku valdījumā.

„Vienā Rīgas daudzstāvu namā varbūt ir 50 īpašnieku, tātad mums ir jāsazinās nevis ar dažiem tūkstošiem, bet ar daudz lielāku īpašnieku skaitu. Mēs sūtām pieminekļu īpašniekiem norādījumus, bet tie ierakstītā vēstulē nereti atgriežas atpakaļ, jo īpašnieka tajā adresē nav. Kad būs vienotā informācijas sistēma, viss atrisināsies,” stāsta J. Dambis.

„Likumā par kultūras pieminekļu aizsardzību ir pateikts, ka mūsu pienākums ir nosūtīt zemesgrāmatu nodaļām valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstus. Mēs to esam izdarījuši. Likumā nav pateikts, ka mums katrā konkrētā gadījumā ir jāraksta nostiprinājuma lūgums. Līdz ar to neviens nekad nav paredzējis līdzekļus tieši šādam mērķim. Tas ir diezgan nopietns darbs, un arī kapacitāte mums nav bijusi tāda, lai mēs vienā brīdī mestu visus darbus pie malas un nodarbotos tikai ar to. Zemesgrāmata vadās no sava likuma, mēs no sava, un tā sazobe normatīvajos aktos nav atrisināta.”

VKPAI, piemēram, 2002. gadā nosūtījusi Rīgas pilsētas Zemesgrāmatu nodaļai oficiālu vēstuli ar kultūras pieminekļu sarakstu, atgādinot, ka tāds vienreiz jau nosūtīts 1998. gadā. Vēstulē rakstīts: „Saskaņā ar likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 7. pantu „Ja nekustamais īpašums ir kultūras piemineklis, tas ir pietiekams pamats atzīmes izdarīšanai zemesgrāmatā. Atzīme izdarāma 10 dienu laikā no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas iesnieguma saņemšanas dienas vai vienlaikus ar īpašuma tiesību reģistrāciju”.”

Pielikumā ir 146 lappušu garš Rīgas pilsētas teritorijā esošo valsts aizsargājamo pieminekļu saraksts. Skaidrs, ka zemesgrāmatu tiesnešiem apstākļos, kad aiz durvīm apmeklētāju drūzma, urbties vairāk nekā simt lappušu sarakstā vienkārši nebija iespējams. Tā arī caur šo birokrātiskās nesaprašanās sietu ir izbiris cauri ne viens vien kultūras piemineklis.

Ziņas jāmeklē pašam

„Ja iedziļināmies šajā problēmā, tad jāskatās droši vien citādāk. Zemesgrāmatās tik un tā nav iespējams uzlikt visus apgrūtinājumus. Manuprāt, tā sistēma, kas ir Latvijā, nav pietiekami pārdomāta. Man šķiet, ka šos apgrūtinājumus nemaz nevajag likt zemesgrāmatā. Pašlaik vispilnīgākā informācija atrodama pašvaldību teritorijas plānojumos. Mēs šim plānojumam dodam pilnu pieminekļu sarakstu, un tajā tiek uzlikti apgrūtinājumi. Visiem dienestiem šie plānojumi ir pieejami, un ar situāciju ir iespējams iepazīties, vien jautājums – cik liela ir vēlēšanās to darīt. Tur ielūkojoties, arī īpašnieks var noskaidrot, ko savā zemē ar savu īpašumu drīkst darīt. Teritorijas plānojumu apstiprina pašvaldība, un, nākot jaunai pašvaldībai, tas atkal var mainīties.

Tālākā nākotnē, iespējams, no apgrūtinājumiem zemesgrāmatās varbūt atteiksies vispār, jo tiks ieviesta vienota informācijas sistēma. Bet tā jau ir nākotne,” spriež J. Dambis.

Nākotnē, ap 2014. gadu, valstī vispār tiks ieviesta Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēma (ATIS). L. Ābele stāsta, ka „tajā būs reģistrēti visi apgrūtinājumi un būs iekļauti gan kultūras pieminekļi, gan to teritorijas, gan aizsardzības zonas. Tā būs valsts vienotā datubāze, kur būs ieslēgts arī mūsu pieminekļu reģistrs”.

"Tālākā nākotnē, iespējams, no apgrūtinājumiem zemesgrāmatās varbūt atteiksies vispār, jo tiks ieviesta vienota informācijas sistēma."

Bet pagaidām realitāte ir tāda – ja cilvēks gatavojas pirkt dzīvokli mājā, kas būvēta līdz 1940. gadam un vēlas būt drošs, ka ēka nav kultūras piemineklis un tai nav piemēroti apgrūtinājumi, viņam vai nu jāmeklē teritorijas plānojumā, vai jāšķir cauri bezgalīgais kultūras pieminekļu saraksts VKPAI vietnē. Jo apgrūtinājums zemesgrāmatas lietā var parādīties. Ja labticīgais īpašuma ieguvējs patiešām nav zinājis par tā pieminekļa statusu, no situācijas, šķiet, var izkļūt tikai ar izbīli. Kā informē L. Ābele: „Ja īpašnieks ar būvvaldi ir saskaņojis būvprojektu un tas ir akceptēts, ja viņš ir labticīgi izdarījis visu, kas būvniecības procesā ir paredzēts, tad jautājums par administratīvo atbildību, protams, tiks vērtēts.”

„Ja visu apstākļu kopums liecina: cilvēks ir rīkojies labā ticībā, nevarēja zināt un arī nezināja, ka ir kultūras pieminekļa īpašnieks, tad viņam nekas nedraud,” piebilst J. Dambis. „Ja mūsu inspektori nav apsekojuši šo objektu, nav laikus brīdinājuši, tad mēs šo jautājumu risinām starp institūcijām, runājam ar būvvaldi, bet konkrētajam cilvēkam nekādas sankcijas nedraud. Ir jāsavāc visi dokumenti un jātiek par visu skaidrībā.”

Bet dokumenti ir jāvāc, un skaidrošanās nebūs vienkārša. Kā iepriekš minētajā gadījumā aizrādījis inspektors – nezināšana neatbrīvo no atbildības... Bet skaidrs arī tas, ka kultūras pieminekļu saimniecībā ar informācijas apriti arī informācijas sistēmu laikmetā vajadzīgās sistēmas nav. Katra iestāde dara savu, bet normatīvajos dokumentos ir „spraugas”, kas to pieļauj.

Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU