Taču, iedziļinoties laivošanas lietās, iznirst arī ēnas puses. Upes un to krasti aizaug un pārpurvojas. Kas rūpēsies ne tikai par ainavu, bet ekosistēmas saglābšanu? Tūristi aiz sevis joprojām atstāj atkritumu kalnus. Kam īsti jāgādā par tūristu apmetņu ierīkošanu un teritorijas sakopšanu?
Kā dabu padarīt saprotamāku tūristiem
Ceļvedis ūdenstūristiem ir izstrādāts Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas finanšu instrumenta granta palīdzību projekta „Dabas resursu izmantošana Natura 2000 teritorijās – tūrisma galamērķis” ietvaros.
„Lauku ceļotāja” (LC) vadītāja Asnāte Ziemele projektu raksturo šādi: „Tas ir gana ambiciozs un diemžēl Latvijā grūti ieviešams ļoti smagā birokrātiskā mehānisma dēļ. Visiem, kas to ir noveduši līdz apstiprināšanai, izsaku līdzjūtību. Bija vajadzīgi septiņi mēneši, līdz mūsu ziņojums Finanšu ministrijā tika apstiprināts, un ir nepieciešamas izmaiņas sistēmā, kurā ierēdņiem nav par grūtu septiņus mēnešus caurskatīt vienu nelielu projekta atskaiti. Bet projekts ļoti silda sirdi ar interesanto darbu, ko esam ieplānojuši darīt. Mūsu mērķis ir dabu padarīt saprotamāku tūristiem. Ja tā ir saprotama, tad viņi izturēsies pret to draudzīgāk, apdomīgāk, ar ilglaicīgāku attieksmi. Divām teritorijām - Abavas senlejai un Rāznas nacionālajam parkam - melnraksta stadijā jau ir izstrādāti tūrisma attīstības plāni. Jūnijā sākam veidot plānus Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātam un Dvietes palienei. Tie būs reāli izmantojami, jo izstrādē tiek iesaistīti vietējie iedzīvotāji, uzņēmēji. Šis darbs vairāk ir mūsu projekta partnera Dabas fonda ziņā, mēs piedalāmies ar savām tūrisma zināšanām un ieteikumiem.
"Bija vajadzīgi septiņi mēneši, līdz mūsu ziņojums Finanšu ministrijā tika apstiprināts."
Projekta ietvaros veidojam vadlīnijas dabas objektu apsaimniekošanā, kopumā minēsim 100 pozitīvu un tikpat daudz negatīvu piemēru; pašlaik jau ir savākta ceturtā daļa. Nākamā gada beigās vadlīnijas būs pieejamas vismaz elektroniskā veidā, un sekos vēl četri aktīvā tūrisma ceļveži. Esam 115 teritorijas aprakstījuši tūristiem saprotamā valodā, tās var tikt grupētas pēc nosaukuma, pēc ģeogrāfiskās atrašanās vietas, pēc aizsardzības veidiem. Esam atzīmējuši, kuras lauku tūrisma mītnes atrodas Natura teritorijā, un arī informatīvi sasaistījuši tās ar attiecīgo teritoriju. Piemēram, plānojot ceļojumu ar divriteni no viena punkta uz otru, cilvēki var uzzināt, kādas teritorijas viņi šķērsos. Ūdenstūrisma ceļvedī, ja upe plūst pa Natura teritoriju vai atrodas tās tuvumā, izlasāmi apraksti par šīm vietām. Ar to LC vietnē var iepazīties jebkurš interesents, jo 5000 eksemplāru ir pārāk maza tirāža, lai pietiktu visiem.”
Nesot laivas uz pleciem
Ūdenstūrisma ceļveža veidotājs, vides eksperts Juris Smaļinskis stāsta, ka, apsekojot iespējamos maršrutus, kopā ar kolēģiem veikts tāds attālums kā no Rīgas līdz Romai. Bukletā ievietota strukturēta informācija – kur maršrutus sākt, kur beigt, kur piestāt krastā, ar kādām laivām un kurā laikā ceļojumā ieteicams doties, un daudz kas cits. Taču paši izmēģinājuma braucieni bijuši grūtību pilni, nereti laivas nācies pa krastu nest kilometriem tālu, un tādēļ J. Smaļinskis apkopojis vairākus secinājumus:
- upju krastos izzūd ainava;
- pazūd arī pašas upes;
- bieži sastopami ļoti lieli upju aizgāzumi (Roja, Rauna, pat 15 kilometru posmā);
- upju krastos vāji attīstīta tūrisma infrastruktūra, nav informācijas norāžu.
Saistībā ar šiem vērojumiem J. Smaļinskis vaicāja – vai tā vairs ir ekosistēma? Juris rāda senas fotogrāfijas, salīdzinot tagadējās biežņas un brikšņus ar gleznainajām ainavām pirms gadiem piecdesmit.
Viņam piekrīt arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta direktora vietnieks hidrobiologs Andris Urtāns: „Kāds teiks – ļoti labi, daba atpūšas, cilvēks tur nebradā. Bet, piemēram, ozols ir ļoti gaismas jutīgs koks, kā zinām, tas 200 gadus aug, 200 briest un tikpat ilgi mirst. Jautājums – ar kādām tiesībām mēs dažos desmitos gadu šos ainavas dominējošos elementus ļaujam iežņaugt baltalkšņos, kas tos iznīcina? Bet – mēs esam likumpaklausīgi, jo – aizsargjosla... Jā, pēc likuma šīs joslas uzdevums ir pasargāt ūdenstilpes no kaitīgā piesārņojuma ietekmes un nodrošināt bioloģisko daudzveidību tajās. Bet kā notiek šī nodrošināšana?”
Baltie oļi smiltīs un sanesās
„Ja baltalksnim uz celma caurmērs ir lielāks par 12 centimetriem, tas jau skaitās koks, ja teritorija lielāka par 0,1 hektāru, tas skaitās mežs, kuru Aizsargjoslu likums mums aizliedz iznīcināt vai transformēt. Bet baltalkšņiem ir cieša lapotne, kas noēno, un zem tiem ir sastopami labi ja 10 augi, kuru sakņu sistēma nesakļaujas, veido atsevišķas saliņas, un, sniegam kūstot vai lielākās lietavās no augšpuses, no tīrumiem viss nonāk upē. Baltalkšņiem ir ļoti sekla sakņu sistēma, apkārt nav lakstaugu, kas piesārņojumu aizturētu, tas nogulstas gultnē, un upe tiek smacēta. Trīsdesmit gadu vecumā alkšņi krīt, un kā Vitrupē, Eiropas nozīmes aizsargājamā teritorijā, paši kļūst par ķērājiem – sagāžņos krāj migrējošās plastmasas pudeles, kas nāk pa straumi uz leju. Nopietni tiek apdraudēta zivju migrācija,” brīdina A. Urtāns. „Jaunsudrabiņa savulaik aprakstītie baltie oļi un krācītes ir nogrimuši smiltīs un sanesās. Turklāt laukus mēslo, un viens grams fosfora dod tūkstoškārtīgu zaļās masas pieaugumu. Tā ar fosforu no lauksaimniecības ir „sabarota”, piemēram, lašupe Salaca. Mēs nevaram noliegt aizsargjoslu nozīmi, bet tām ir jābūt prātīgi veidotām. Ja cilvēks ir aizsargjoslas definējis, viņam tās ir arī jākopj. Kā to darīt? Uzreiz būs iebildums – jā, nauda... manuprāt, der izmantot Toma Sojera sētas krāsošanas principu: atrast domubiedrus un smagu kļūmi padarīt par interesantu pasākumu, kurā labumu gūst visas puses. Ūdenstūristiem domubiedri ir makšķernieki, un gan vieniem, gan otriem piesārņotās, kritalu un bebru dambju aizsprostotās upes kļūst par grūti pārvaramu šķērsli, un vajadzētu plecu pie pleca ar sakopšanas lietām nodarboties. Ja upes kaut nedaudz patīra no aizaugumiem, tad straume nekavējoties parāda savas tiesības, izbrīvējot atlikušo daļu, un pēc neilga laika šajā posmā atgriežas arī bijušie iemītnieki, dzīvotnes. Kritušie koki arī vajadzīgi, bet var izzāģēt to tā, lai centrālajai straumei ir ceļš, paliek arī vieta, kur ūdens iemītniekiem paslēpties. Ja ir nelielas platības, var izmantot skolēnu darbu, draugu darbu, ja tās ir plašākas, „Amazones tipa”, tad ūdensaugus var izpļaut, veidojot tā dēvētās kabatas, un to var izdarīt pāris stundās. Der iegaumēt: ja upe ir dzīva, tā ir sadzirdama.”
"Der izmantot Toma Sojera sētas krāsošanas principu: atrast domubiedrus un smagu kļūmi padarīt par interesantu pasākumu, kurā labumu gūst visas puses."
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā šādi ir sakoptas diezgan lielas platības. Arī sadarbojoties to zemju saimniekiem, kuru īpašumi atrodas upju krastos. Taču, būsim atklāti, šāda prakse nav Latvijā izplatīta. Zemes īpašniekiem lielākoties pietiek ar īpašuma apziņu, un šī varenība gan ļauj tauvas joslā pie upes svešiniekiem rīdīt virsū suņus, bet reti būs rosinātājs sakopt upes krastus un izveidot tur apmetnes vietu laivotājiem, uzstādīt atkritumu tvertni, nemaz nerunājot par upes krastu un gultnes tīrīšanu.
Atkritumi un vēlreiz atkritumi
SIA „Jūras laivas” īpašniece Mirta Jansone pauž šādu viedokli: „Esam uzņēmēji, kas dzīvo pie upes, nodarbojamies ar ūdenstūrisma pasākumu organizēšanu un inventāra nomu, un mūsu inventāra nomas punktu saimnieki arī lielākoties mīt pie upēm. Paldies Dievam, ka mums ir stipri vēji un dažkārt arī dziļi sniegi, kas nolauž tos alkšņus. Tādējādi varam attīrīt tās vietas, kas ir pārlieku aizaugušas. Tad tur parādās kastaņi, liepas, eglītes un ozoli. Ir viens lielisks posms no Rendas uz leju, kur mēs Abavas krastos redzam gan milzu ozolus, gan kļavas un bērzu birzis. Bet mūsu lielākais pienesums ir tas, ka tur, kur mēs darbojamies, savācam atkritumus un veidojam ūdenstūrisma apmetnes, palīdzam arī izvairīties no situācijas, ka, tiklīdz tūristi tauvas joslā kādā vietā mēģina iziet krastā, tā tūliņ ir klāt saimnieks ar lielu suni un dažkārt pat bisi pār plecu.”
Ūdenstūrisma uzņēmējs Jānis Makaris no Siguldas domā līdzīgi: „Gaujas nacionālajā parkā darbojos jau kopš 1975. gada. Apsaimniekoju arī Siguldas peldvietas un arī kempingu Gaujas krastā Siguldā, tagad būs vēl viens kempings Līgatnē pie pārceltuves. Nodarbojos ar laivu un plostu iznomāšanu, mūsu darbība notiek tikai pa Gauju, bet, atklāti sakot, par svarīgāko darbības lauku izvēršas atkritumu savākšana. Arī pats dzīvoju pie Gaujas. Upes krastā vērojami divu veidu īpašnieki: pirmie savā teritorijā tūristus ielaist nevēlas un arī palaiž suņus, bet otrie iekārto apmetņu vietas, vāc atkritumus, cenšas ceļotājiem piedāvāt kādus servisa pakalpojumus. Manuprāt, gan Gaujas nacionālā parka, gan citu aizsargājamo dabas objektu administrācijai būtu svarīgi padomāt, kā organizēt ūdenstūrisma apmetņu apsaimniekošanu. Lai nav daudzi sīki, tostarp arī gadījuma apsaimniekotāji, bet, teiksim, viens uzņēmējs, kam tas ir bizness. Protams, tūdaļ rodas jautājums – kas par to maksās?”
"Ir jāmaina sabiedrības domāšana, bet – kā? Ar reklāmas kampaņām, audzināšanu bērnudārzos, skolā, ģimenē?"
Tā nu parādās mūžvecā problēma - ļoti lielais „robs” mūsu kultūrā un izglītībā: uzturoties brīvā dabā, neprotam to nepiegružot. Ir jāmaina sabiedrības domāšana, bet – kā? Ar reklāmas kampaņām, audzināšanu bērnudārzos, skolā, ģimenē? Bet, kā novērojis J. Smaļinskis, mūsdienu apstākļos ūdenstūrists dienā „saražo” aptuveni kilogramu atkritumu PET pudeļu un iesaiņojuma veidā, un kaut kur tas ir jāliek. Pašlaik viss notiek uz brīvprātības pamatiem: ar to nodarbojas laivu braucienu organizētāji kaut vai tādēļ, lai izmētātie atkritumi viņu klientiem netraucētu baudīt pasākuma estētiku. Zemes īpašnieki ūdeņu aizsargjoslās, kā jau minēts, arī katrs rīkojas (vai nerīkojas) pēc saviem ieskatiem.
Aizsargjoslu likuma 37. pantā „Aprobežojumi virszemes ūdensobjektu aizsargjoslās” teikts: „Aizliegts veikt 50 metrus platā joslā kailcirtes, izņemot koku ciršanu ārkārtas situāciju seku likvidēšanai un vējgāžu, vējlaužu un snieglaužu seku likvidēšanai, kā arī palieņu pļavu atjaunošanai un apsaimniekošanai. Ja aizsargjosla ir šaurāka par 50 metriem, kailcirte aizliegta visā aizsargjoslas platumā.”
Taisnība M. Jansonei, kas saka: likumā un normatīvajos aktos viss ir precīzi pateikts, un būtībā nekas netraucē rīkoties. Piemēram, ja ir aizliegta kailcirte, tas nenozīmē, ka nedrīkst būt kopšanas cirte. Tikai jābūt gribai rīkoties, prasmei organizēties. Jo tas nu ir skaidrs, ka upju glābšana ir pašu rokās. Starp citu, ja labi padomā, iespējams atrast arī pa kādai Eiropas fondu programmai, kura atmaksātu vismaz vides kopšanas darbu tēriņus.
