Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
PVD visvairāk uztrauc nevis tirgi, bet tirdzniecība pagalmos, vārtu velvēs, uz ielām, tiešās piegādes dzīvokļos, ko nav iespējams izkontrolēt.
FOTO: Ansis Starks, A.F.I.
Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) uztraucas, kā vasarā, lejot pienu pudelēs, būs iespējams ievērot sanitārās un higiēnas normas, ja dažbrīd jau tagad rodas pretenzijas. Savukārt paši lauksaimnieki nobažījušies, ka, izmantojot situāciju, parādās arvien vairāk uzpircēju, kas, tirgojot pienu viņu vārdā, diskreditē un apdraud tiešo tirdzniecību.
Novecojušie likumi un mūžsenā ielu tirdzniecība
Pēc PVD datiem, 2008. gada beigās Latvijā bija reģistrēti 74 tirgi. Rīgā un Jūrmalā – 29 no tiem. Kopumā pērn tirgos sastādīti 43 administratīvie protokoli, 41 gadījumā uzlikta soda nauda par higiēnas prasību pārkāpumiem. Kopējā soda naudas summa – 3395 latu. Tomēr, kā uzver PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Tatjana Marčenkova, sodīšana nav nedz mērķis, nedz pašmērķis un PVD lieliski saprot zemniekus.
Mērķis ir sabiedrības veselība un drošība, ko garantē sanitāro normu ievērošana un pārtikas kvalitāte, bet reglamentē virkne likumu un noteikumu. Diemžēl tūlīt pat T. Marčenkova spiesta atzīt, ka MK noteikumi Nr. 388 „Noteikumi par tirdzniecības kārtību tirgos, gadatirgos, ielu tirdzniecības vietās un izbraukumos”, kas pieņemti 1998. gadā un pēc kuriem attiecībā uz piena mazumtirdzniecību vajadzētu vadīties arī tagad, ir morāli novecojuši. Pēdējie grozījumi tajos izdarīti 2002. gadā. Turpmākie mēģinājumi koriģēt noteikumus beigušies nesekmīgi, kaut gan Ekonomikas ministrijā tikusi izveidota speciāla darba grupa.
"Paši lauksaimnieki nobažījušies, ka parādās arvien vairāk uzpircēju, kas, tirgojot pienu viņu vārdā, diskreditē un apdraud tiešo tirdzniecību."
Tomēr ir lietas, kas šajos noteikumos nav ne novecojušas, ne apšaubāmas. Piemēram, ka ielu tirdzniecība var notikt tikai vietējo pašvaldību noteiktajās vietās. Pašlaik sabiedrība, it kā nākdama pretī zemniekiem un vienlaikus mēģinot iegādāties pēc iespējas lētākus produktus, pati veicina to noteikumu pārkāpšanu, kam jāgarantē drošība. Tāpēc PVD visvairāk uztrauc nevis tirgi, bet tirdzniecība pagalmos, vārtu velvēs, uz ielām, tiešās piegādes dzīvokļos, ko nav iespējams izkontrolēt.
Likumdošana, kas vairo birokrātiju
Līdz ar to jēgu zaudē arī MK 18.12.2007. noteikumi Nr. 875 „Higiēnas un obligātās nekaitīguma prasības govs svaigpiena apritei nelielā apjomā”. Jo krīzes apstākļos ir ne tikai visi nosacījumi, lai šos noteikumus viegli apietu (naudas trūkums, sabiedrības negatīvā attieksme pret birokrātiskajiem noteikumiem un labvēlība pret zemniekiem), bet arī paši noteikumi ir vispārīgi un virspusēji. Turklāt gandrīz identiski noteikumi ir gaļas, zivju, olu, putnu gaļas un citu pārtikas produktu apritei nelielā daudzumā. Tātad normu ir, cik uziet, bet kārtību tās negarantē.
T. Marčenkova uzskata: ja reiz ES regulas paredz, ka mājās ražotiem produktiem, kurus gatavo un tirgo nelielā daudzumā, nepieciešami nacionālie noteikumi, tad vajadzētu šo iespēju izmantot pēc būtības, nevis formāli, radot katrai produktu grupai savus noteikumus, kuros atkārtojas vienas un tās pašas prasības. Turklāt nevis konkretizētas, bet gandrīz tikpat vispārīgas, kā jau pieminētajās ES regulās. Mums trūkst unificētu, vietējam tirgum un Latvijas apstākļiem atbilstošu konkretizētu normatīvo dokumentu.
ES regulācijas pieļauj ievērojamu elastību nacionālajā likumdošanā, bet mūsu likumi un noteikumi, kas paredzēti zemniekiem, „slimo” ar vispārību un sarežģītību. Tos varbūt saprot inspektors, bet grūti prasīt, lai saprastu arī zemnieks. Tomēr likumu nezināšana vai nespēja tajos orientēties nevienu no atbildības neatbrīvo. Un tas tikai vairo birokrātisku attieksmi pret lauksaimniecības produkcijas ražotāju un lauksaimniecību kopumā.
Te gan jāatceras, ka PVD likumus neizdod - tikai uzrauga to izpildi. Savukārt jo lietišķāki, saprotamāki un konkrētai situācijai atbilstošāki likumi, jo vieglāk būtu tos gan pildīt, gan izpildi kontrolēt. T. Marčenkova sarunas laikā nepārtraukti uzsver, ka saprot un atbalsta zemniekus, tomēr kāds var būt reāls atbalsts tagadējā situācijā, ja pamatprasības balstītas uz situāciju 2002. gadā. Kāds tur brīnums, ja arī sabiedrības reakcija uz notiekošo piena tirdzniecībā ir emociju, nevis tiesiskā līmenī, kā tas pienāktos demokrātiskā valstī?
Ko iespējams un ko nav iespējams kontrolēt
Stāvokli vēl vairāk sarežģī tas, ka daļa zemnieku, uzskatīdami atļauju tirgot pienu par vispārīgu tirgus liberalizāciju, kopā ar pienu tirgo arī dažādus piena izstrādājumus (biezpienu, krējumu, sviestu), kas bez attiecīgas uzņēmējdarbības reģistrācijas vispār ir aizliegts. To nosaka citi normatīvie akti. Tādēļ, pēc T. Marčenkovas domām, pašlaik, diezgan brīvi un populistiski traktējot likumus, situācija kļūst absurda. Patērētāji paši, riskējot ar savu veselību, gatavi atbalstīt noteikumu pārkāpumus.
Tomēr, ja tirgos obligāti nepieciešami dokumenti, kas apliecina produkta izcelsmi, un tiek kontrolēta gan piena kvalitāte, gan, iespēju robežās (jo visiem klāt izstāvēt nevar) arī sanitāro normu ievērošana, bet tirdzniecība neatļautās vietās ir pašvaldību policijas, nevis PVD kompetencē (PVD šajā procesā kopā ar citām struktūrām var iesaistīties tikai tad, ja saņemtas konkrētas sūdzības), tad tirdzniecība tieši zemnieku saimniecībā, ko šobrīd atļauj jau minētie MK noteikumi Nr. 875 ir gan likumīga, gan daļēji ārpus PVD kontroles.
"ES regulācijas pieļauj ievērojamu elastību nacionālajā likumdošanā, bet mūsu likumi un noteikumi, kas paredzēti zemniekiem, „slimo” ar vispārību un sarežģītību."
Protams, ja saimniecība pienu realizē arī pārstrādei, tam tiek veiktas nepieciešamās analīzes un produkts ir lietojams uzturā. Savukārt kā pašsaprotama lieta jāpieņem, ka zemnieki paši ir ieinteresēti ievērot higiēnas normas. Bet... Pietiek ar vienu, lai ciestu visi. T. Marčenkova atceras gadījumu pirms gadiem, kad no kādas Zemgales saimniecības piens piegādāts veco ļaužu pansionātam un pasākums beidzies ar dizentērijas uzliesmojumu.
„Svaigais piens vienmēr ir bijis un būs epidemioloģiski nedrošs,” saka T. Marčenkova. „Tāpēc viens no pirmajiem nosacījumiem – patērētājam ir jāzina piena izcelsme.” Jo, pēc viņas teiktā, problēmas var radīt ne tikai piena mikrobioloģiskais piesārņojums, bet arī piena taukvielu nepanesamība vai dažādas alerģijas. Latvijai ar pienu jau bijusi bēdīga pieredze. Kaut vai deviņdesmito gadu vidū, kad tika reģistrēti vairāk nekā 10 000 saslimušo saistībā ar Jelgavas piena ražošanas uzņēmumu. Pēc tam sekoja līdzīgi „piena uzliesmojumi”, saistīti ar Tukuma, Rīgas un vēl dažiem citiem piena kombinātiem. Tomēr pats galvenais – kopš pagājušā gada mūsu valsts nav epidemioloģiski droša pret vīrusa hepatītu A, salmonelozi un citām infekcijas slimībām. To ierosinātāji var izdzīvot nepasterizētā pienā, jo īpaši, ja tas netiek pareizi iegūts, uzglabāts vai realizēts.
Tāpēc T. Marčenkova ar bažām gaida vasaru un siltāku laiku. „Arī labām lietām jānotiek atbilstoši loģikai un elementārām higiēnas prasībām. Bet, ja pārdevējs, smeļot pienu, patiesībā tajā nepārtraukti mazgā rokas – tas vairs nav ne normāli, ne loģiski. Tas ir mūsdienās nepieļaujams barbarisms,” saka PVD speciāliste, cerot, ka līdz vasarai izdosies izglītot gan pircējus, gan pārdevējus.
Viens no reālākajiem draudiem - pārpircēji
Ar bažām vasaru gaida arī kooperatīvās sabiedrības „Piena ceļš” valdes priekšsēdētāja Ilze Aizsilniece, kura PVD prasības piensaimniekiem un piena tirgotājiem uzskata par pilnīgi pamatotām un obligāti respektējamām, jo tās lielā mērā saistītas ar nozares konkurētspēju eksporta tirgos.
„Nedod Dievs, ja kaut kas notiek,” viņa neslēpj satraukumu. „Pašreizējā situācijā tam varētu būt tālejošas sekas, kas iedragātu ne tikai atsevišķas saimniecības vai uzņēmumus, bet apdraudētu produkcijas eksporta iespējas un līdz ar to arī visu nozari.” Tieši tāpēc arī kooperatīvā tik liela uzmanība tiekot pievērsta piena kvalitātei un analīzēm, kuras veic pašu laboratorijā. Vēl lielāks pamats satraukumam ir tāpēc, ka līdz ar iespēju zemniekiem tirgot pienu, parādījušies pārpircēji, kas gatavi maksāt 20 santīmus par litru. I. Aizsilniece min konkrētus piemērus, kas liecina, ka šī parādība jau kļūst masveidīga, un neizslēdz varbūtību, ka tieši pārpircēji jeb starpnieki ir tie, kas tirgojas pagalmos un uz ielām. Jo zemniekiem pašlaik nav reālas nepieciešamības to darīt.
„Cik esmu novērojusi, tad šiem pārpircējiem nav nekādas nojēgas par pienu, par to, kas tas par produktu un kā ar to apieties,” savās pārdomās dalās kooperatīva valdes priekšsēdētāja, „Tāpēc pircējiem tamlīdzīgos gadījumos vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem.”
Kā jaunas iespējas I. Aizsilniece min lejamā piena tirdzniecību veikalos. Vai nu pildītu pudelēs, vai lejot tieši no kannām. Ar norādi uz saimniecību, tās adresi. Tas dotu pircējiem lielākas izvēles iespējas un garantētu kvalitāti. Vēl viens no variantiem - Eiropā tik populārie piena automāti. Jo tiešā tirdzniecība, kad ar to nodarbojas pats zemnieks, nevar būt ilglaicīga. Jā, daudzām saimniecībām tā pašlaik ir vienīgā izeja, jo piena cenas ir neadekvāti zemas un nauda piedevām vēl kavējas. Dabūt bankās apgrozāmos līdzekļus ir gandrīz nereāli. Tomēr tiešā tirdzniecība nav risinājums ilgtermiņā lielām, uz biznesu vērstām saimniecībām. Toties tā var būt iespēja saimniecībām ar 5–10 govīm.
"Tiešās tirdzniecības viens no pirmajiem nosacījumiem – patērētājam ir jāzina piena izcelsme."
Kooperatīvās savienības „Trikāta KS” valdes loceklis Uldis Krievārs saka: „Lielbritānijā ap pieciem miljoniem mājsaimniecību katru dienu saņem pienu tiešajā piegādē. Varbūt arī mums vajadzētu paskatīties, kā sakārtot likumdošanu nevis kaut ko aizliedzot, bet gan atļaujot un vienlaikus nodrošinot produkta izsekojamību, lai garantētu patērētāju drošību? Protams, mēs nevaram mētāties no vienas galējības otrā. Ja pirms brīža vēl viss bija aizliegts, tad tagad - viss ir atļauts. Šīs attiecības nepieciešams elementāri sakārtot. Lai sakārtotu, vajag gribēt to darīt visaugstākajā līmenī. Pēc zemnieku akcijām, kad konstatēja, ka pienu Latvijā nav kur likt, tirgu palaida vaļā. Nu ejiet ielās un tirgojiet! Bet jautājums: kāpēc to nevarēja izdarīt jau sen? Šī pieredze Eiropā taču ir! Kaut arī pie mums lauksaimnieciskā ražošana tika atbalstīta, mazā un vidējā uzņēmējdarbība laukos vienlaikus ar dažādiem aizliegumiem nīcināta.”
Arī zemnieki, ar kuriem runāju pirms tam, neslēpa savu satraukumu par jaunās situācijas noturību. Daudzi no viņiem uzskata, ka pašlaik jebkurš, pat vissīkākais, incidents – pat ja zemnieki nebūs vainīgi – var mainīt sabiedrības viedokli un pavērsties pret lauksaimniekiem. Sabiedrības atbalsts un patērētāju interese, tikpat ātri kā radusies, var pārtapt neuzticībā un noliegumā. Tad lielveikalu ķēdes un lielie pārstrādes uzņēmēji atkal varēs triumfēt. Vārdu sakot - saimnieki vairs īsti netic paši sev, jo pieraduši pie dažādām problēmām un šķēršļiem. Un arī tās ir līdzšinējās, pārsvarā uz aizliegumiem un ierobežojumiem balstītās uzņēmējdarbības vides sekas.
