Līdztekus šiem viedokļiem diskusijā uzplaiksnīja arī citi sabiedrību saviļņojuši jautājumi, kas saistīti ar bērnu pabalstiem, piemēram, par ģimeņu godprātību, nokārtojot bērnu pabalstu no tēva izpeļņas.
Aizvietojot darba algu
Pirms četriem gadiem notika pāreja no konstantas bērna kopšanas pabalsta summas izmaksas uz tādu, kas atkarīga no vecāku ienākumiem. Labklājības ministrijas (LM) speciālisti skaidro, ka tās mērķis bija dzimstības veicināšana un iepriekšējā līmeņa ienākumu nodrošināšana personai, kura kopj bērnu.
Pērn 1. janvārī tika ieviests jauns pabalsta veids – vecāku pabalsts, ko piešķir strādājošiem vecākiem – darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem – un kas tiek maksāts no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta. LM Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Jana Muižniece stāsta, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur šos pabalstus var saņemt 100% apmērā, arī strādājot pilnu darba laiku.
Diskusijā izskanēja pat radikāls viedoklis, ka tas rosina uztvert bērnu kā biznesa projektu. Tam iebilda jaunie vecāki un citi klātesošie, norādot, ka ģimenes plānošanas pamatā nav tikai valsts pabalsti, bet arī vispārējā ekonomiskā situācija, drošība par nākotni un citi apstākļi. Tomēr viņi atzina, ka ir arī ģimenes, kas šo vecāku pabalstu izmanto tam neparedzētiem mērķiem. Proti, labklājības ministre Iveta Purne atgādina, ka sociālā apdrošināšanas sistēma ir “būvēta kā garants, buferis cilvēkiem, kas nonāk sociālā riska situācijā”. “Valsts sociālā apdrošināšana garantē noteiktu ienākumu līmeni, ja tiek zaudēti darba ienākumi,” skaidro I. Purne. Tā ir, piemēram, pensija, invaliditātes, bezdarbnieka, bērna kopšanas pabalsti un citi. Patlaban, „jostas savilkšanas” laikā, LM raisījušās diskusijas, cik pērn ieviestais vecāku pabalsts ir pamatots un atbilstošs sociālās apdrošināšanas sistēmas būtībai. Varbūt tas ir tikai papildu slogs?
Diskutējot par vecāku pabalsta iespējamu samazinājumu, speciālisti uzsvēra, ka tas neskars citus (ģimenes, maternitātes) pabalstus. Turklāt iespējamais samazinājums attieksies tikai uz pabalsta saņēmējiem nākotnē, nevis tiem, kas to jau saņem.
Pabalsti tagad ir lielāki
Kas ir ģimenes plānošanas pamatā un veicina dzimstību – demogrāfija, ekonomiskā situācija vai tomēr valsts pabalstu politika? J. Muižniece skaidro, ka, atskatoties pagātnē, 20. gadsimta 80. gadu beigās demogrāfiskie rādītāji bija uzlabojušies, jo bija daudz sieviešu reproduktīvajā vecumā. Summārais dzimstības koeficients (vidējais dzimušo bērnu skaits sievietes dzīves laikā) šai laika posmā bija 2,2. Pirms diviem gadiem – vairs tikai 1,4.
"Pilnīgi noteikti nevar uzskatīt, ka bērna piedzimšanu ģimene var plānot kā biznesa projektu – ienākumi ģimenē bērna pirmajā dzīves gadā nekādi neatsver izdevumus, kas rodas, to audzinot līdz 18 gadu vecumam."
Zemāks tas varētu būt gados, kad reproduktīvais vecums pienāks 1993., 1995. gadā dzimušām sievietēm, kuru ir salīdzinoši nedaudz. “Turklāt, ja sabiedrībā tiek raidīts signāls, ka vēl kaut kas tiks mainīts sociālo garantiju sistēmā... Pēc tam no tā atgūties atkal būs ļoti grūti. Par jautājumu, kas mums pelnīs pensiju, jādomā ilgtermiņā,” atgādina bijušā Ministru prezidenta padomnieks sociālajos jautājumos Pēteris Leiškalns.
Savukārt salīdzinot pabalstu apjomu procentuāli pret vidējiem ģimenes ienākumiem, tagadējie apstākļi, vismaz pabalstu ziņā, ir vēlamāki bērnu dzimstībai nekā pirms 20 gadiem. Piemēram, tipiskā ģimenē, kurā vecāki strādā un saņem vidējus ienākumus un kurā viens bērns ir līdz gada vecumam, otrs – līdz astoņu gadu vecumam, pagājušā gadsimta 80. gados pabalsti veidoja 35,4%, tagad – 52,4% no šādas ģimenes vidējiem ienākumiem.
Savienot darba un ģimenes dzīvi
Bērnu un ģimenes lietu ministra biroja vadītājs Viesturs Kleinbergs: „Pilnīgi noteikti nevar uzskatīt, ka bērna piedzimšanu ģimene var plānot kā biznesa projektu – ienākumi ģimenē bērna pirmajā dzīves gadā nekādi neatsver izdevumus, kas rodas, to audzinot līdz 18 gadu vecumam. Statistika rāda, ka 75% cilvēku, kam dzimst bērni, ir ekonomiski aktīvi un nedzīvo tikai un vienīgi no pabalstiem. To ir veicinājusi iespēja apvienot darbu ar ģimeni.”
Arī “Swedbank” vadošais sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš atsaucas uz kādu Eiropā veiktu pētījumu, kas apliecina: efektīvākais veids, kā veicināt dzimstību, ir pasākumi, kas palīdz savienot bērnu audzināšanu ar darbu. Šajā ziņā labākais piemērs ir Francija. Viņaprāt, pabalsti, kas tiek izmaksāti Latvijā, nav pārdomāta sociālā politika, bet drīzāk „vecāku uzpirkšana, lai radītu bērnus”: „Tika maksāti lieli pabalsti cilvēkiem, kas bez tiem var ļoti labi iztikt.”
Latvijas Universitātes Socioloģijas nodaļas docente Aivita Putniņa, tāpat kā klātesošie vecāki, uzskata, ka būtiska ir ne tikai pabalstu izmaksa, bet arī infrastruktūras un bērna turpmākas aprūpes nodrošināšana, kas palīdzētu vecākiem atvieglot bērnu audzināšanu ne tikai vienu gadu. „Pabalsti ir tikai daļa no demogrāfiskās politikas,” norāda arī Latvijas Universitātes Statistikas un demogrāfijas katedras profesors Juris Krūmiņš. Tikpat būtiski valstī ir sekmēt daļēju nodarbinātību, nodrošināt pietiekamu skaitu pirmsskolas iestāžu vai meklēt tām alternatīvas, piemēram, uzņēmumos un izglītības iestādēs – rotaļu istabas.
A. Putniņa atzīst, ka patlaban politiķi par pabalsta saņemšanas mērķi ir izvēlējušies tradicionālo ģimeni, kurā māte mājās audzina bērnu un vīrs ir apgādnieks. Taču uz šo modeli Latvijā balstīties vairs nevar. „Reiz 10% bezdarbnieku bija māmiņas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Ja mēs maksājam vienam nestrādājošam vecākam, atbalstām tradicionālo ģimenes modeli. Kur tad paliek darba un ģimenes dzīves apvienošana, kas ierakstīta ministriju stratēģiskajos plānos? Loģiski būtu, ja abi vecāki vienādi iesaistītos bērna kopšanā un audzināšanā – abiem saglabātos kontakts ar bērnu un abi strādātu pusslodzi – tas ilgtermiņā pozitīvi ietekmētu ģimeni. Valsts darbā strādājošajiem varbūt ir izdevīgāk saņemt bērnu pabalstu un nestrādāt, bet jādomā arī par citiem darba sektoriem,” ir pārliecināta A. Putniņa. Par bērnu pabalstu tematiku ir nolasīti arī vairāki Satversmes tiesas spriedumi. Viņa atklāj, ka tolaik diskusijās advokāti iebilduši, ka mātes darbs uz pusslodzi negatīvi ietekmē bērna attīstību. “Bet vai bērna attīstību neietekmē tas, ka mātei jāiztiek ar 56 latiem mēnesī?” ir neizpratnē A. Putniņa.
Arī P. Leiškalns atbalsta vecāku pabalsta izmaksu strādājošam vecākam – tad persona ir nodokļu maksātājs un pabalsta saņēmējs reizē: „Persona, kas turpina strādāt pabalsta saņemšanas laikā, un tāpēc viņai tas it kā nepienākas, tiek diskriminēta dubultā, jo viņa vēl vienu gadu, kad strādā, maksā nodokļus, un atšķirībā no personas, kas nestrādā un to nedara, nesaņem sociālās garantijas.” Viņaprāt, īpaši šā brīža ekonomiskajā situācijā ģimenēm ir vajadzīga sajūta par nodrošinātu rītdienu, tāpēc ir svarīgi saglabāt darbu un turpināt strādāt arī pēc bērniņa piedzimšanas.
"Kāpēc man jāmaksā nodokļi no visas algas, ja valsts pēc tam manu uzticību attaisno par 50%? Tāda aplama sistēma: tu man visu, bet es tev pretī - tādu nieku."
„Tāpēc likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” ir dota iespēja strādāt un saņemt vecāku pabalstu jeb „māmiņu” algu. Tomēr bieži vien ir situācijas, kad māmiņa paliek bez sociālajām garantijām, kamēr tēti saņem divas algas. Un ne vienmēr pabalsts tiek izmantots paredzētajiem mērķiem. Mēs nedrīkstam būt vienīgā valsts, kur bērns ir biznesa projekts,” diskusijā uzsver Bērnu un ģimenes lietu ministrijas valsts sekretāre Iveta Zalpētere. Pirms 10-15 gadiem ģimenēs, kurās vecāki strādāja, bērni nedzima, jo vecāki baidījās zaudēt ienākumu līmeni. „Tāpēc pabalsts tika radīts, lai radītu sociālu drošību ģimenei situācijā, kad piedzimst bērns,” skaidro ministrijas pārstāve. Tomēr viņa atzīst, ka pabalsta mērķis nav sasniegts.
Daži bērni ir „vienlīdzīgāki”
Diskusijā tika aplūkota ne tikai vecāku pabalsta lietderība, bet izskanēja arī ierosinājumi atjaunot visiem vienādu pabalsta summu.
„Tā ir ļoti pareiza nostāja, ka mātei ir jānodrošina iespēja strādāt tad, kad viņa vēlas to atsākt,” uzskata demogrāfe Pārsla Eglīte. Viņa paredz: ja strādājošajām māmiņām šis pabalsts tiks noņemts, privātajā sfērā vairāk parādīsies „aplokšņu algas”. Reizē viņa norāda, ka būtu svarīgi panākt, lai bērni, kam vecāki labi pelna, nebūtu „vienlīdzīgāki” par citiem: „Labi zinām, ka ir cilvēki, kas saņem vairākus tūkstošus, un ir tādi, kas saņem minimālo algu, – un te mēs vēl runājam par sociālo taisnīgumu!” Piemēram, studentu ģimenes ir visneizdevīgākajā pozīcijā, jo vecāki vēl nav strādājuši.
Kompensācijas spilvens ģimenēm
„Jāvirzās darba un ģimenes dzīves savienošanas virzienā. Ne tikai ar pabalstu nodrošināsim dzimstību un ģimenes nākotni kopumā. To veido apstākļu kopums – darbs, infrastruktūra, neapšaubāmi – arī mīlestība,” diskusijas noslēgumā pauda I. Purne.
„Plānotais samazinājums it kā nav netaisns, bet, no otras puses, tas ir kompensācijas spilvens nenodrošinātajām lietām visās citās sfērās,” rezumēja diskusijas vadītāja žurnāliste Daina Jāņkalne. Piemēram, saņemot „māmiņu algu” un turpinot strādāt, ir iespējams iekrāt naudu bērna sūtīšanai privātajā bērnudārzā, ja valsts iestādē vieta neatrodas.
Jauno vecāku viedoklis
Aktualizējoties jautājumam par vecāku pabalsta samazināšanu, redakcija saņēma jaunās māmiņas Lilitas vēstuli, kas ļauj uz konkrēto situāciju paraudzīties no ģimenes, nevis valsts politikas skatpunkta:
“Pagājušā gada janvārī man piedzima puika, es dzīvoju ar viņu mājās, bet vecāku pabalstu bijām nokārtojuši no tēta algas. Viņš šo gadu, protams, strādāja. Esmu dzirdējusi un lasījusi dažādus komentārus: “O, kādi gudrinieki! Vai tad tā drīkst?”, “Ko tik neizdomā, lai šmauktu valsti...” Un tad man gribas teikt: „Stop! Neko mēs neizgudrojām un valsti apkrāpuši neesam.”
Valsts nemitīgi mudina maksāt nodokļus un nesaņemt algu „aploksnē”. Šī bija reize, kad mēs gan sev, gan citiem skaļi atzinām, ka maksāt nodokļus ir ļoti labi. Tā kā arī es biju godprātīgi maksājusi nodokļus, saņēmu maternitātes pabalstu, kas man materiālā ziņā aizvietoja laiku, kamēr biju pirmsdzemdību atvaļinājumā. Savukārt vīrs bija tikpat godprātīgi maksājis nodokļus, un varējām izvēlēties, no kura algas aprēķināt vecāku pabalstu. Vīra alga bija lielāka, no tās arī izvēlējāmies. Vai valsts mums ir kaut ko maksājusi avansā? Nedomāju gan. Šī bija nauda, kuru mēs bijām nopelnījuši ar savu uzticību valstij.
Kas notiek, ja strādājošajiem vecākiem šo pabalstu samazina? Valsts mani, atvainojos, piečakarē. Kāpēc man jāmaksā nodokļi par visu algu, ja valsts pēc tam manu uzticību attaisno par 50%? Tāda aplama sistēma: tu man visu, bet es tev pretī tādu nieku.
Jā, esmu dzirdējusi viedokli: bet tad jau cilvēks saņem divas algas! Vai tad kāds zog? Nē, turpina strādāt un atkal maksā nodokļus valstij! Arī es, dzīvojot mājās ar mazo, cik nu atliek laiks, piestrādāju, atkal maksājot nodokļus. Ja kādam šķiet, ka tāpēc mans bērns nav pieskatīts vai esmu nopelnījusi miljonus, lai atnāk un pārbauda.
Lai nu kam varēja ķerties šobrīd klāt, bet ne bērniem un vecākiem. Vienā balsī skan: mums dzimst maz bērnu... Nē, es nedzemdēju bērnus valstij, bet, kamēr es un mani bērni te dzīvojam un maksājam nodokļus, man negribētos sajusties kā vergam, kam kāda daļa savas nopelnītās naudas jāatdod tikai tāpēc, ka pa šo zemi staigāju. Starp valsti un tās pilsoņiem tomēr ir abpusējs darījums. Es gribu būt droša, ka tad, kad man būs vajadzīga valsts palīdzība, es to arī saņemšu, nedzirdot pārmetumus, vai tik tev nav jau par daudz naudas.”
