„Ferma ir pie pašas robežas ar Izraēlu, un ironiskā kārtā mēs visu laiku bijām domājuši, ka mums briesmas draud nevis no Izraēlas armijas, bet gan raķetēm, kuras uz Izraēlas dienvidu pilsētām izšauj Hamas,” stāsta F. Akrams, piebilstot, ka viņa tēvs – bijušais tiesnesis – nebija kaujinieks, turklāt pilnībā distancējies no politikas, jo pēc Hamas nākšanas pie varas Gazā, bijis spiests pamest darbu, lai pilnībā nodotos lauksaimniecībai.
„Savās sērās es nejūtu alkas pēc atriebības, jo zinu, ka tā vienmēr būs bezjēdzīga,” raksta palestīnietis. „Tomēr kā sērojošs dēls es vaicāju – kāda ir atšķirība starp teroristiem un Izraēlas pilotiem, kuri uzspridzināja manu tēvu?”
The Independent publicētā vēstule ataino tikai vienu epizodi Gazas joslā un Izraēlas dienvidos notiekošajā karadarbībā, kas ir asiņainākā kopš 1967. gada Sešu dienu kara. Pēc Izraēlas militārās operācijas sākšanas pagājušā gada 27. decembrī medijus burtiski pārpludinājuši šādi stāsti par palestīniešu ciešanām Gazas joslā. Savā traģismā līdzīgi ir arī stāsti par pastāvīgām bailēm un nāvi, ko Izraēlas dienvidu pilsētām nes Hamas izšautās raķetes.
Kopumā Izraēlas aviouzlidojumos un sauszemes operācijās bojā gājuši jau gandrīz 900 palestīniešu, vairums Hamas kaujinieku, tomēr vismaz viena ceturtdaļa no nogalinātajiem bijuši bērni un sievietes. Izraēla zaudējusi četrpadsmit cilvēku.
Raķešu uzbrukumi Izraēlas dienvidu pilsētām līdzās pašnāvnieku-spridzinātāju operācijām Hamas islāmistu grupējuma arsenālā iekļauti jau kopš 2000. gada. Paštaisītās raķetes sākotnēji nebija precīzas un krita tuksnešainās teritorijās ārpus apdzīvotām vietām. Tomēr šodien ar uzlaboto raķešu Qassam palīdzību Hamas spēj sēt bailes un nedrošību Gazai tuvākajās Izraēlas pilsētās. Turklāt nesen grupējuma rīcībā nonākušas krievu ražojuma Grad raķetes, kuras spēj sasniegt mērķi jau 45 kilometru attālumā un nodarīt daudz lielākus postījumus.
Militārie analītiķi pieļauj, ka tieši Grad raķešu ievešana Gazā pa Ēģiptes robežu šķērsojošiem pazemes tuneļiem pagājušā gada novembrī ievadījusi notikumu ķēdi, kas noveduši pie šā brīža karadarbības. Vēl nesen - 2008. gada novembrī – bija spēkā abu pušu ievērotais gandrīz pusgadu ilgušais pamiers. Tomēr, iespējams, uzzinot tieši par jaudīgo raķešu Grad ievešanas uzsākšanu, Izraēla veica pāris uzlidojumus Gazu un Ēģipti savienojošiem tuneļiem.
Ēģiptes un Gazas robežu šķērso gandrīz tūkstotis šādu pazemes tuneļu, kas aktīvi tiek izmantoti gan pārtikas un citu preču, gan arī ieroču kontrabandai. Uz Izraēlas aviotriecienu palestīniešu kaujinieki atbildēja ar pirmajām raķetēm, bet no 19. decembra, kad Hamas oficiāli atteicās pagarināt sešu mēnešu pamieru, līdz Izraēlas ofensīvas sākumam uz ebreju valsti bija izšāvuši jau 300 raķetes.
Karadarbības iemesli
Liela daļa starptautiskās sabiedrības un mediju, atzīstot Izraēlas tiesības uz pašaizsardzību pret Hamas raķešu uzbrukumiem, tomēr pārmet ebreju valstij neproporcionalitāti spēka samēros. Nelielajā Gazas joslā dzīvo pusotrs miljons palestīniešu, un tā ir viena no visblīvāk apdzīvotajām teritorijām pasaulē. Ņemot vērā, ka Hamas militārā infrastruktūra, ēkas, ieroču noliktavas un raķešu palaišanas iekārtas izvietotas cieši līdzās dzīvojamām ēkām, civiliedzīvotāju upuri Izraēlas uzbrukumos ir nesamērīgi lieli.
Izraēla atbild, ka tā uzbrūk tikai Hamas militārajiem mērķiem un tai nebija citas izvēles kā vien sākt bezkompromisa cīņu ar Hamas teroristiem. „Ja Izraēlas armija nebūtu izlēmusi sākt šo ofensīvu, kādu dienu trauksmes sirēnas skanētu jau Telavivā,” savā ievadrakstā norāda Izraēlas laikraksts Haaretz, paužot pārliecību, ka militārajai operācijai jāsalauž Hamas spēja raidīt raķetes uz Izraēlas pilsētām.
Vēlme pasargāt Izraēlas dienvidus no nepārtrauktiem raķešu uzbrukumiem bija galvenais iemesls, kādēļ Izraēlas valdība izšķīrās ar militāru spēku atgriezties Gazā, ko bijušā premjerministra Ariela Šarona vadībā 2005. gadā bija atstājusi. Tomēr, visticamākais, tas nebija vienīgais karadarbības sākšanas iemesls. Jāņem vērā arī Izraēlas armijas īpašā vēlme revanšēties un parādīt sevi no vislabākās puses pēc slikti organizētā un neveiksmīgā kara pret Libānas šiītu grupējumu Hezbollah.
"Kopumā Izraēlas aviouzlidojumos un sauszemes operācijās bojā gājuši jau gandrīz 900 palestīniešu, vairums Hamas kaujinieku, tomēr vismaz viena ceturtdaļa no nogalinātajiem bijuši bērni un sievietes. Izraēla zaudējusi četrpadsmit cilvēku."
Turklāt pēc nepilna mēneša – 10. februārī – Izraēlā būs parlamenta vēlēšanas un iebrukums Gazā apzināti vai neapzināti kļuvis par priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļu. Militārajai operācijai ir ļoti liels atbalsts Izraēlas pilsoņu vidū, un līdz ar to tās sekmīga realizācija var nodrošināt papildu balsis valdošajai koalīcijai.
Teorētiski vislielākie ieguvēji varētu būt aizsardzības ministrs Ehuds Baraks un ārlietu ministre Cipi Livni. Bijušais premjerministrs Baraks ir Darba partijas saraksta līderis, savukārt Livni – centriskās Kadima partijas lielākā cerība pēc pašreizējā premjerministra Ehuda Olmerta nesekmīgās darbības. Gan Baraks, gan Livni līdzās Olmertam ir galvenās darbojošās personas Gazas operācijā.
Vēlēšanas tuvojas arī de facto sadalītajā Palestīnas Pašpārvaldē, un Izraēla varētu gribēt pirms tām būtiski vājināt Gazā varu pārņēmušo Hamas, kas joprojām par savu mērķi uzskata Izraēlas Valsts fizisku iznīcināšanu. Šeit gan nav iespējams prognozēt tālāko notikumu attīstību, jo, iespējams, ka karadarbība tieši vēl vairāk nostiprinās Hamas autoritāti palestīniešu acīs.
Franču žurnāls Le Nouvel Observateur norāda, ka Gazas karadarbības rezultātā varētu notikt vēl lielāka Hamas radikalizācija, kad savu ietekmi zaudētu organizācijas mērenā politiskā spārna pārstāvji. Žurnāls apgalvo, ka jau tagad esot vērojama jaunu, daudz radikālāku Afganistānā un Pakistānā apmācītu islāmistu iekļaušanās Hamas rindās.
Kaut arī Hamas cēlies no Ēģiptes Musulmaņu brālības un parasti tiek vērtēts kā daļa no radikālā sunnītu salafi islāma virziena, Hamas realizētais džihāds jeb svētais karš tomēr primāri orientēts uz Palestīnu. Tas Hamas radījis ne vienu vien ideoloģisku saķeršanos ar citiem salafītiem, kam cīņa par Palestīnu ir tikai viena epizode, nevis galvenais uzdevums, jo, viņuprāt, militārā džihāda mērķim jābūt visas musulmaņu zemes aptveroša kalifāta izveidei. Turklāt radikālākie salafīti arī pārmet Hamas, ka tas pēc Gazas pārņemšanas šo teritoriju tomēr neesot šariāta likumam pakļāvis pilnībā.
Spēks kā miera garants
Izraēlas izpratnē, vienīgais garants ilgstoša miera nodrošināšanai Tuvo Austrumu reģionā ir tās militārā pārspēka saglabāšana. Jau kopš 1948. gada, 1967. gada un 1973. gada kariem, Izraēlas militārās stratēģijas centrā ir daudzskaitlīgo arābu pretinieku zibenīga sakaušana, pirms vēl tie spējuši mobilizēties, kā arī atbildēšana uz katru provokāciju ar divreiz lielāku spēku. Izraēla uzskata, ka tikai tās militārā pārākuma demonstrēšana ļāvusi noslēgt miera līgumus ar agrākajiem ienaidniekiem Ēģipti un Jordāniju.
Izraēlas cīņa ar Hamas veidota tieši tāpat – uzbrukt un novājināt Hamas tik ļoti, lai tas tuvākajā nākotnē nebūtu spējīgs veikt jau jaudīgāku raķešu uzbrukumus pilsētām vēl dziļāk Izraēlā.
Hamas militārās organizētības un kaujasspēju ziņā atpaliek no Irānas un Sīrijas dāsni apbruņotās Hezbollah armijas. Tomēr abām organizācijām ir daudz kā kopēja, kas liek apšaubīt Izraēlas spēju ļoti būtiski novājināt Hamas. Kaut arī abas organizācijas ar savu varas struktūru palīdzību kontrolē noteiktu teritoriju, tās tomēr nav valstis un „nespēlē” pēc tādiem pašiem noteikumiem kā agrākie Izraēlas karu pretinieki Ēģipte, Sīrija, Jordānija.
Līdz ar to pret Hamas un Hezbollah tik labi nedarbojas ierastie konvencionālie karadarbības vai potenciālā ienaidnieka atturēšanas paņēmieni. Radusies jauna situācija, kurā Izraēlas bruņoto spēku milzīgajam pārsvaram vairs nav tik izšķirīgas nozīmes. Var pat teikt, ka Hezbollah 2006. gadā Libānā un Hamas šobrīdGazā iedzīvina jauna veida militāro doktrīnu, kuras mērķis ir sasaistīt pretinieku ar nepārtrauktu zema profila karadarbību, pretuzbrukuma gadījumā pazūdot civiliedzīvotāju vidū.
