Divu nelielu tautu – hutu un tutsi – savstarpējais naids, kā arī cīņa par varu un kontroli pār reģiona bagātīgajām derīgo izrakteņu atradnēm jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem Kongo Demokrātisko Republiku (bijusī Zaira), Ruandu un Burundi ierāvis nebeidzamā karu un genocīdu virpulī.
Arī šobrīd pasaules plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā ir ziņas par Kongo austrumos briestošo humanitāro krīzi. Bēgot no karadarbības, bēgļu gaitās atkal devušies gandrīz miljons cilvēku. Laužot gada sākumā panākto miera līgumu, bijušā Kongo armijas ģenerāļa Lorāna Nkundas militārais grupējums savu uzbrukumu Kongo valdības spēkiem uzsāka šā gada 28.augustā.
Šobrīd Nkundas vadītā Nacionālā tautas aizsardzības kongresa (Congrès national pour la défense du peuple (CNDP)) kaujinieki kontrolē jau samērā plašas teritorijas Kongo, Ugandas un Ruandas pierobežā. Valdības spēki steigā atkāpjas, un nemiernieki atrodas vairs tikai desmit, piecpadsmit kilometru attālumā no Ziemeļu Kivu provinces reģionālā centra Gomas.
Saknes – Ruandas un Burundi genocīdos
Kaut arī karadarbība norisinās Āfrikas lielākajā valstī Kongo Demokrātiskajā Republikā, konflikta cēloņi meklējami divu tās mazo kaimiņvalstu – Ruandas un Burundi – asiņainajā vēsturiskajā mantojumā. Nemiernieku līderis ģenerālis Nkunda pēc izcelsmes ir tutsi, un saskaņā ar viņa teikto viņa vadīto tutsi kaujinieku galvenais mērķis esot aizstāvēt Kongo tutsi minoritāti un nepieļaut 1994.gada Ruandas genocīda atkārtošanos. Toreiz hutu ekstrēmistu organizētos slaktiņos trīs mēnešu laikā tika noslepkavoti no 700 000 līdz pat miljonam tutsi un mēreno hutu – tie bija vīrieši un sievietes, sirmgalvji un bērni.
Abu tautu naidam ir sena un sarežģīta priekšvēsture. Hutu un tutsi ir lielākās etniskās grupas Ruandā un Burundi. Šobrīd hutu ir 11 miljoni un tie veido aptuveni 85% no Ruandas un Burundi iedzīvotājiem. Savukārt tutsi kopējais skaits Ruandā un Burundi ir 2,5 miljoni jeb 14% no Ruandas un 15% no Burundi iedzīvotājiem. Trešā Burundi un Ruandas iedzīvotāju grupa – tva – ir skaitliski ļoti neliela un nepārsniedz divus procentus no abu valstu iedzīvotājiem.
"Tutsi-hutu konflikts ir pamatā šā brīža karadarbībai Kongo austrumos. Nenoliedzami liela nozīme konfliktā ir arī milzīgajiem Kongo derīgo izrakteņu krājumiem. Kongo atrodas pasaulē sestās lielākās vara rezerves, puse no pasaulē pieejamā kobalta, alvas, urāna, kā arī daudzi citi derīgie izrakteņi."
Lai arī par hutu un tutsi pieņemts runāt kā par divām atsevišķām tautām, viss nav tik vienkārši. Gan tutsi, gan hutu runā vienā valodā, to kultūra ir gandrīz identiska. Lielākie pretstati ir tikai atsevišķās ārējā izskata atšķirībās un abu grupu sociāli ekonomiskajā stāvoklī. Tutsi vairumā gadījumu ir garāki par hutu, vidējai augumu starpībai sasniedzot pat desmit centimetrus. Atšķirībā no hutu tutsi pārsvarā ir arī taisni, tā sauktie „eiropiešu deguni”. Šīs fiziskās atšķirības līdz pat šīm brīdim ir mīkla etnologiem un antropologiem. Tutsi neparastais izskats licis izteikt minējumus par to varbūtējo ieceļošanu no Etiopijas puses, tomēr jaunākie DNS pētījumu rezultāti šo pieņēmumu apšaubījuši, jo atklāj, ka tutsi ģenētiski tuvākie radinieki meklējami tieši hutu vidū.
Tomēr būtiskākā atšķirība ir abu grupu sociālajā statusā, jo tutsi tradicionāli veidojuši Ruandas un Burundi aristokrātiju. Kad reģionā 19.gadsimtā ieradās vācu un vēlāk beļģu kolonizatori, tie atklāja, ka tutsi ir lielākie zemes un lopu īpašnieki un arī vietējie karaļi tiek izraudzīti no tutsi aristokrātijas vidus. Vācu un beļģu kolonizatori šo sociālo dalījumu saglabāja, pašpārvaldes jautājumos iesaistot tikai tutsi aristokrātiju.
Daudzi vēsturnieki un etnologi uzskata, ka tutsi un hutu gadījumā nevar runāt par divām atsevišķām tautībām, bet gan par viena etnosa dažādām sociālajām grupām. To apliecina arī informācija par šā sociālā statusa maiņas gadījumiem pirmskoloniālā perioda laikā, kad ganāmpulkus zaudējošie tutsi varēja tikt iekļauti hutu grupā un otrādi – pie bagātības ticis hutu tika uztverts par tutsi.
Pastāv uzskats, ka tieši eiropiešu kolonizatoru ierašanās sagrāvusi šādu ilgi funkcionējošu sociālo sistēmu. Jo, vēloties kārtību, 20.gadsimta sākumā beļģi pilnībā definēja tutsi un hutu kā atsevišķas tautības – katrs ar vairāk nekā desmit liellopiem un taisnu degunu dokumentos tika reģistrēts kā tutsi un otrādi.
Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados, vienlaikus ar pan-afrikānisma mudināto neatkarības cīņu, vairojās arī hutu vairākuma vēlme atbrīvoties no tutsi aristokrātijas ekonomiskās kontroles. Ruandu un Burundi pārņēmusī asiņainā cīņa savu apogeju sasniedza tieši 1994.gada pret tutsi vērstā Ruandas genocīda laikā.
"Kongo armijas mērķis ir nosargāt valsts vienotību un cīnīties ar tutsi nemierniekiem."
Lai arī šī ir pasaulē vislabāk zināmā tutsi-hutu naida epizode, tā nebūt nav vienīgā. Asinis ir uz abu grupu pārstāvju rokām, jo arī tutsi pirms tam organizējuši hutu masveida slepkavības. 1972.gadā, kad Burundi hutu sacelšanās laikā tika nogalināts aptuveni tūkstotis tutsi pārstāvju, tutsi kontrolētā armija uzsāka hutu elites – labu izglītību ieguvušo un militārpersonu – mērķtiecīgu nogalināšanu.
Tiek uzskatīts, ka tieši šis 1972.gada genocīds, kurā dzīvību zaudēja no 100 līdz 200 tūkstošiem hutu, kļuva par pamatu šīs tautas intelektuāļu radītajam pilnīgas tutsi iznīcināšanas plānam. Pasaulē mazāk zināma ir arī 1993.gadā notikusī pirmā pret tutsi vērstā genocīda epizode. Toreiz Burundi hutu paramilitārie grupējumi nogalināja tuvu 400 tūkstošiem šo cilvēku.
Kongo konfliktā iesaistītās puses
Neskatoties uz 1994.gada Ruandas pret tutsi vērstā genocīda apmēriem, to militārajiem grupējumiem toreiz izdevās sakaut genocīdu veikušos Ruandas hutu militāristus un paramilitāros grupējumus, kuri atkāpās uz kaimiņu Kongo austrumu rajoniem un tur atrodas joprojām.
Hutu militārā grupējuma Ruandas Demokrātiskie atbrīvošanas spēki (Forces Démocratiques de la Libération du Rwanda (FDLR)) atrašanās Kongo austrumu rajonos tad arī ir viens no galvenajiem reģiona nestabilitātes cēloņiem. Tutsi kontrolētās Ruandas valdība nevēlas pieļaut hutu FDLR grupējuma nostiprināšanos abu valstu pierobežā, kā dēļ Kongo tikusi ierauta jau divos karos.
Pirmā Kongo kara laikā (1996.-1997.gads) Ruandas prezidenta Pola Kagame vadītie bruņotie spēki iebruka Kongo austrumu daļā, lai cīnītos ar hutu nemierniekiem. Drīz vien mērķi tika mainīti un pieredzējušie tutsi kaujinieki sniedza atbalstu Kongo marksistu vadoņa Lorāna Kabilas cīņai ar tās centrālo varu. Nemiernieku armija šķērsoja visu milzīgo valsts (toreiz Zairas) teritoriju un, sasnieguši galvaspilsētu Kinšasu, gāza Mobutu Sese Seko režīmu.
Savukārt Otrais Kongo karš (1998.-2003.gads) sākās ar jaunā prezidenta Lorāna Kabila mēģinājumu atbrīvoties no saviem agrākajiem sabiedrotajiem – Ruandas tutsi militāristiem, kuri bija palikuši Kongo.
Tutsi-hutu konflikts ir pamatā arī šā brīža karadarbībai Kongo austrumos. No vienas puses ir Kongo etnisko tutsi ģenerāļa Nkundas vadītais paramilitārais grupējums un to atbalstošā Ruanda, kā arī cita kaimiņvalsts – Uganda. Ģenerālis Nkunda ar Ruandas un Ugandas palīdzību vēlas sakaut pierobežā esošos hutu nemierniekus. Viņš pieprasa tiešas sarunas ar Kongo centrālo varu, lai saņemtu garantijas tutsi minoritātei. Nkundas rīcībā ir no septiņiem līdz desmit tūkstošiem labi apmācītu un bruņotu tutsi karavīru.
Daudzi reģiona politikas eksperti uzskata, ka Nkundas augustā sāktā ofensīva ir vērtējama kā spēka demonstrācija, lai iegūtu pēc iespējas labākus priekšnosacījumus sarunās. Tomēr, kā Nkunda nesen paziņojis intervijā franču laikrakstam Le Monde, viņam esot arī daudz tālejošāki mērķi un viņš neizslēdzot iespēju iesaistīties cīņā par varu arī visas Kongo līmenī.
"Kongo izvietots pasaulē lielākais ANO miera uzturētāju kontingents – 17 tūkstoši, bet tiešā karadarbības tuvumā ir aptuveni 5000 „zilo ķiveru”."
Ģenerāļa Nkundas pretinieku kodolu veido Kongo regulārā armija un hutu paramilitārais FDLR grupējums. Kongo armijas mērķis, protams, ir nosargāt valsts vienotību un cīnīties ar tutsi nemierniekiem. Neskatoties uz to, ka reģionā atrodas gandrīz 20 tūkstoši Kongo regulārās armijas karavīru, to kaujas spējas tiek vērtētas kā ļoti zemas. Vāji bruņotie un nepietiekami apmaksātie karavīri nav motivēti cīņai, par ko liecina to steidzīgā atkāpšanās pirmajās kauju dienās.
Hutu FDLR grupējuma motivācija ir lielāka, jo tas vēlas vispirms sakaut Kongo tutsi spēkus, lai pēc tam varētu pilnībā iesaistīties cīņā ar Ruandas centrālo valdību. Bez šī hutu grupējuma reģionā pret tutsi cīnās ar tā dēvētie mai-mai kaujinieki. Tie ir dažādu vietējo etnisko grupu veidoti grupējumi, kuru galvenais mērķis ir nepieļaut tutsi kontroli pār to apdzīvotajām teritorijām.
Starp visiem šiem grupējumiem atrodas arī ANO miera uzturētāju spēki. Kongo izvietots pasaulē lielākais ANO miera uzturētāju kontingents – 17 tūkstoši, bet tiešā karadarbības tuvumā ir aptuveni 5000 „zilo ķiveru”. Pārsvarā no Indijas, Pakistānas, Bangladešas un Dienvidāfrikas karavīriem rekrutētie ANO spēki līdz šim iesaistījušies sporādiskās cīņās ar uzbrūkošajiem tutsi spēkiem. Tomēr kopumā ANO saņēmusi vislielāko kritiku par tās karavīru nespēju aizsargāt civiliedzīvotājus.
Nenoliedzami liela nozīme konfliktā ir arī milzīgajiem Kongo derīgo izrakteņu krājumiem. Kongo atrodas pasaulē sestās lielākās vara rezerves, puse no pasaulē pieejamā kobalta, alvas, urāna, kā arī daudzi citi derīgie izrakteņi.
Tomēr šādu dārgumu atrašanās Kongo teritorijā nenozīmē, ka no tā ir kāds labums milzīgās, bet ļoti nabadzīgās valsts iedzīvotājiem. Tiek lēsts, ka Kongo budžetu sasniedz tikai nepilna ceturtdaļa no visiem ieņēmumiem no derīgo izrakteņu ieguves. Bagāto valsti izlaupa visi, kuri to vien var, sākot ar pašreizējam prezidentam Žozefam Kabilam tuvo Katangas klanu un beidzot ar tutsi, hutu militārajiem grupējumiem un pat kaimiņvalstīm. ANO aprēķinājusi, ka, piemēram, Uganda saņem sešas reizes vairāk Kongo iegūtā zelta, nekā tā oficiāli importē no Kongo.
