* * *
1864. gadā Juris Neikens Dikļos sarīkoja pirmos kopējos Dziesmu svētkus, kuros piedalījās koristi no astoņām apkārtējām draudzēm. Rūjeniešu korim jau toreiz bija savs karogs.
Gadu vēlāk J. Neikens noorganizēja dziesmu svētkus Matīšos, bet 1866. gadā – Rūjienā, bet to rīkotāji saķildojušies. Tomēr Neikens tradīciju turpinājis un Dikļos katru gadu rīkojis bērnu svētkus ar dziedāšanu.
(Fragments no Z. Skujiņa stāsta „Neikens iet uz Roperbeķiem”)
* * *
Rīgā šais dienās no daudziem Latvijas novadiem pirmo reizi ir kopā arāju kārta, latvieši, ko pretniecības puse joprojām negrib atzīt par tautu. (..) Ir pulcējušies tautas dēli un meitas no tuvām un tālām vietām, no visādām dzīves kārtām un ar dažādiem dzīves un mācību stāvokļiem, lai bez kārtu starpības svinētu kopā lielos dziedāšanas svētkus, kā senatnē svinēja Līgo svētkus. Šie jaunie svētki gaiši liecināja par latviešu tautas cenšanos pēc apgaismības un izglītības rotām.
(Fragments no Jāņa Kalniņa romāna „Kalna Kaibēni”)
* * *
Vakar ir tie sengaidītie vispārīgi dziedāšanas svētki atklāti. Jau no paša rīta sāka dziedātāji un pa daļai arī klausītāji no malu malām sarasties – gan ar damfkuģiem, gan dzelzceļiem, gan pa citiem ceļiem. Pie dziedātāju apsveicināšanas Latviešu biedrības namā bij 43 dziedātāju kori ar 1035 dziedātājiem sanākuši, no kuriem 863 vīrieši un 172 sievieši. Atklāšanas un apsveicināšanas runas turēja: no Latviešu biedrības puses – viņas priekšnieks J. Baumaņa kungs un no dziedāšanas svētku komitejas puses priekšsēdētājs R. Tomsona kungs. Pa starpām dziedāja Rīgas semināristu koris – K. Baumaņa „Latvju himnu”, A. Beruta „Lai dzīvo augstu Latvija!” un F. Mīlbrehta „Lai dziesmu gars iepriecina mūs!” Dažas latviešu jaunkundzes pasniedza dziedāšanas svētkiem jaunu karogu, kas mūsu acīm stāda priekšā apakš ozola upurēdamu vaideloti, un kundzes dāvāja svētku diriģentiem H. Zīles un J. Bētiņa kungiem greznus taktszižļus.
(„Baltijas Vēstnesis” 1873. gada 27. jūnijā)
* * *
Visas zinības un mākslas varam no citām tautām aizņemties, jo tās ir vispārīgas, dziesmas ne mūžam nē – tās ir katras tautas sevišķs īpašums. Kur paliktu mēs, latvieši, ja mums nebūtu tautasdziesmu? (..) Un kāds spēks bija šiem „Līgo!” Ko Imanta nespēja ar daudziem tūkstošiem karavīriem, to iespēja tagad viens karogs ar ozola zaru.
(Fragments no Andreja Pumpura raksta „Latviešu uzvara” 1873. gadā)
* * *
Otrie dziedāšanas svētki liecināja, ka latvieši septiņos gados dziedāšanas mākslā lielu soli uz priekšu spēruši. (..)
Bij aizgrābjošs skats, visus dziedātājus uz tribīnes nostājušos redzot. Tribīne ar dziedātājiem izlikās kā pakalne, kur tautas zeltenītes, jaunekļi, vīri un sirmgalvji sapulcējušies svētkus svinēt, un diriģents bija savā kafedrā it kā Krīvs pie ziedokļa, lejā upesmalā rokas pacēlis.
(„Baltijas Vēstnesis” 1880. gada 1. jūlijā)
* * *
1895. gada Dziesmu svētki Jelgavā ir vienīgie, kuri sarīkoti ārpus Rīgas. Tas bija iespējams, pateicoties Jelgavas Latviešu biedrības entuziasmam, bet jo īpaši tās enerģiskajam priekšsēdētājam, nākamajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem.
Taču tos vajā dažādas ķibeles un bez rīvēšanās ar vareno Rīgas Latviešu biedrību arī neiztiek. Galvenās nepatikšanas sagādā kāds būvuzņēmējs, kurš dažus mēnešus pirms svētkiem atsakās celt svētku namu. Tomēr tad, kad tas beidzot ir gatavs, Jelgavas mietpilsoņiem ir diezgan ko runāt un acis ieplest, raksta Līgotņu Jēkabs. Ēka ir ap 70 metru plata un 160 metru gara, tajā ir iebūvēti soli un pat ērģeles, un to visu nojauca tūlīt pēc svētkiem divās nedēļās, jo zeme svētkiem bija iznomāta tikai līdz 1. jūlijam, stāsta Jelgavas novadpētnieks Modris Ziemelis. Arī tādu lietu, kāds bijis 4. svētkos, pilsētnieki neatminējās kādreiz redzējuši. Lietus bungojis pa dēļu jumtu, pārmācot dziedātāju balsis, no Rīgas steigšus veduši papi, lai jumtu pārklātu, koncerti iekavējušies.
* * *
Piektajos Dziesmu svētkos 1910. gadā piedalījās 82 kori ar 2300 dziedātājiem. Tāpat kā ceturtajos svētkos, lietus lija bez mitēšanās. Tomēr tas nespēja kaitēt sajūsmai. Visi koncerti bija galīgi izpārdoti un daudziem nācās iet mājās, neiekļuvušiem svētku ēkā. Pateicības telegrammu par izteiktām padevības jūtām bija atsūtījis cars Nikolajs II. Kori bija labi sagatavoti, dziesmas skanēja braši un nesamāksloti. Materiālā ziņā radās ap 500 rubļu liels atlikums.
(Fragments no Helmara Rudzīša raksta „Dziesma – tautas vienotāja”)
* * *
Par 6. svētkiem jāsaka – no mākslinieciskā viedokļa par svētību būtu paildzināt sagatavošanas laiku. Tāpat kuplākā skaitā būtu vēlamas mūsu dižākās tautmeldijas, kuras izbrīvē vislabāk pieietamas un tuvākas visiem koriem. Viens, kas mums ir vairāk par iepriekšējiem svētkiem – latvju dziesmas skanēs pirmo reizi brīvā Latvijā.
(Dziesmu svētku virsdiriģents Pāvuls Jurjāns laikraksta „Rīgas Ziņas” līdzstrādniekam 1926. gadā)
6. Dziesmu svētki Esplanādē pulcēja 37 000 cilvēku – tik liels skaits ļaužu svētkos vēl nebija piedzīvots. Svētki sākās 1926. gada 19. jūnijā, tos atklāja valsts prezidents Jānis Čakste ar saviļņojošu uzrunu.
* * *
1940. gada 16. jūnija Latgales Dziesmu svētki bija pēdējie pirms Latvijas okupācijas. Kad svētku dalībnieki atgriezās mājās no svētkiem Daugavpilī, Rēzeknē jau bija pilns ar padomju armijas tankiem un komunisti skraidīja ar sarkaniem karodziņiem, atceras šo svētku dalībnieks Pēteris Zelčs. Svētku dalībnieki gaidīja toreizējo Valsts prezidentu Kārli Ulmani, bet viņš tā arī neatbrauca.
(No Valentīna Bērzkalna grāmatas „Latviešu dziesmu svētku vēsture”)
* * *
Latvijas 10. Dziesmu svētki krasi atšķīrās no visiem iepriekšējiem – tie 1948. gadā bija pirmie pēc Otrā pasaules kara, saukti Padomju Latvijas I Dziesmu svētki, kuri notika ne vairs Esplanādē, bet Komunāru laukumā. Diriģenti saviem dziedātājiem bija biedri, skatītāji – darbaļaužu masas, bet svētku gājiena priekšgalā soļoja Latvijas PSR vadība un komunisti.
"Dziesma ir mūsu kultūras pamats un galvenā sastāvdaļa. (M. Zālīte.)"
Gājiena dalībniekus tā laika prese atbilstoši laika garam sauca par demonstrantiem, un viņi nesa „latviešu labākā drauga” – lielā Staļina – portretus. Kopkoris dziedāja PSRS vadonim veltītas dziesmas, tomēr šo svētku repertuārā vēl 80% bija latviešu autoru darbi. Koris dziedāja gan Jāzepa Vītola „Gaismas pili” un „Beverīnas dziedoni”, gan Jāzepa Mediņa „Jāņu nakti”. Tie joprojām bija latviešu svētki.
Svētku jaunums bija pasākumā iesaistītie tautas deju dejotāji I Deju svētkos sporta stadionā „Dinamo”.
* * *
1955. gada Dziesmu svētkus ievadīja dziesmu karš – draudzīga, bet sīva pašdarbības kolektīvu sacensība, kurā ikviens skatītājs un klausītājs varēja gūt priekšstatu par mūsu republikas mākslinieciskās pašdarbības pašreizējo līmeni. (..)
Negaidītu pārsteigumu komisija sagādāja jauktajiem koriem – visiem sacensību fināla dalībniekiem par obligātu kļuva M. Gļinkas varenais „Slavas koris” no operas „Ivans Susaņins”. Gan savā daudzbalsīgajā uzbūvē, gan balsu diapazona plašumā, gan dinamisko krāsu daudzveidībā šī kompozīcija prasa lielu meistarību tiklab no dziedātājiem, kā arī no diriģenta. Pēdējam jāpanāk, lai visā gandrīz desmit minūšu ilgajā mūzikas skanējumā valdītu līksme, īsti neviltota patriotiska pacilātība, un tanī pašā laikā lai šī skaņdarba pamatkrāsas nenogurdinātu klausītāju. (..)
Vēl 1950. gadā tikai nedaudzi kori spēja atskaņot šo grūto M. Gļinkas kompozīciju, un toreiz to nācās svītrot no svētku kopkora repertuāra, bet šogad jau bija grūti atrast rajonu, kura kori nebūtu apguvuši visu svētku repertuāru, tā vidū arī M. Gļinkas ģeniālo sacerējumu.
(„Karogs”, 1955. gada 8. nr.)
* * *
Aina Zemdega
Dziesma
Šī nav dziesma par saplēstu zaļu krūzi,
bet saplēstu sievieti.
Melnā lakatā, bārkstīm gar zemi,
viņa iet saulgriežu naktī,
pati pie sevis turēdamās,
pati sevi līdzi vilkdama,
sevi kopā vākdama,
bailēs, ka varētu izirt pavisam,
ka vairs ne smelt, ne dzert,
ne uz avotu aizstaigāt.
Kara zirgi un jātnieki
sasit krūzi, saplēš ūdens nesēju,
aizjāj drasēdami.
Ir dziedamas dziesmas un dancojamas,
un tādas – klusējamas.
Roberts Mūks
Pēc Dziesmu svētkiem vai nepilnīga diēta
Ave sol – tiešām labs koris.
Bet mana dvēsele grib
Kaut ko monumentālāku norīt,
Kādu balzāmu, kādu Latvijas maizes riku,
Lai dabūtu paēst tiku tikām.
* * *
Mēs pārnācām vēlu, un es izkāru naktī žāvēties kliņģerītes.
Kliņģerītes man uzdāvināja, no estrādes lejup nākot, dziedātāja. Vēl zili vanagzirņi, rudzupuķes, apvītusi paparde. Vai tad es varu tās pamest, kur pagadās? (..)
Kaut kas ir uzkrājies puķu kātos, visu dienu dziedātāju rokās turētas, tās nu ir nogurušas un laikam aizmigušas. (..) Tā tajās rokās apvītušajos puķu kātos ir iejusta un iesildīta iekšā arī mana mūža programma: dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju. Raksturīgi, ka latviešiem nav daudz varoņdziesmu par karadarbiem un uzvarām, bet daudz dziesmu par dziedāšanas varēšanu, par dziesmu varu. (..)
Notikums simtgades svētkos bija 6. vidusskolas kokļu ansamblis. Kokle pēc ilgiem gadiem atkal pierādīja, ko tā spēj. (..)
Un te pie Ļeņina pieminekļa stāv Lāčplēšu sardze, iet tūkstošiem skaistos tērpos noliek ziedus. Droši vien arī pulkveža Vācieša piemiņas vietā Lutriņos šodien pionieri noliek ziedus. Droši vien...
(Fragments no Imanta Ziedoņa raksta „Literatūrā un Mākslā” 1973. gada 4. augustā)
* * *
Šiem (XX Vispārējiem Latviešu dziesmu svētkiem – I. M.) Dziesmu svētkiem jāatklājas jaunā emocionālā un mākslinieciskā kvalitātē. Daļēji to nodrošinās tas, ka atbrīvojamies no padomju laika uzslāņojumiem, ka brīvi veidojam repertuāru, ka atkal kopā ir visa tauta. Taču tas ir tikai viens virziens –„atgriešanās”. Vajadzīga arī kustība uz priekšu.
(Fragments no Māras Zālītes raksta žurnālā „Māksla” 1990. gada 6. numurā)
* * *
DZIESMA. Tev jāzin, mans draugs, cik daudz es vēlētos ietvert šai vārdā.
Dziesma ir mūsu kultūras pamats un galvenā sastāvdaļa. Latviešu tautasdziesmas, no aizlaikiem nākdamas, uzkrājušas sevī milzīgu gaismas enerģiju. Pāri par miljons četrrindes un meldijas glabā sevī augsti izkoptu ētisku un estētisku sistēmu. Caur to realizējas paaudžu garīgā saistība, kad reālās paaudžu saites tika nežēlīgi ārdītas. Sevišķi šajā gadu simtenī.
(Fragments no Māras Zālītes ievada albumam „Tautas Dziesma” par XX Vispārējiem Latviešu dziesmu svētkiem 1991. gadā)
* * *
XXIV Vispārējie latviešu dziesmu un XIV Deju svētki tiek svinēti Rīgā no 6. līdz 12. jūnijam. Atšķirībā no iepriekšējiem svētkiem dalībnieku gājiens ir svētku sākumā, svētdien, 6. jūlijā, bet noslēguma koncerts – 12. jūlijā, sestdienas vakarā (tradicionāli tas notika svētdienās). Noslēguma koncertam ir divas daļas – kopkora koncerts un tautas sadziedāšanās.
Deju lieluzvedumā tiek izdejots laiks – rīts, diena, vakars, nakts, ausma. Tā kā 2008. gada Deju svētkiem ir apaļa jubileja, svētku ilggadējā virsvadītāja Ingrīda Saulīte svētku norisē iekļāvusi koncertu “Deju svētkiem – 60”, kurā tiek dejotas populāras un laika pārbaudi izturējušas dejas, kas bijušas Deju svētku repertuārā no 1948. līdz 2003. gadam, kā arī dejotas starptautiskos festivālos un joprojām ir iemīļotas deju kolektīvu vidū.
Apdzīvots ir arī Doma laukums, kur dižkoncertā satiekas pūtēju orķestri, koncertos uzstājas vokālie ansambļi, ir dzirdamas teātru dziesmu spēles. Notiek arī kokļu mūzikas koncerts, garīgās mūzikas koncerts, tautas mūzikas koncerti, lauku kapelu maratons, tautas tērpu skate, Folkloras diena Brīvdabas muzejā u.c. pasākumi.
* * *
Dziesma ir mūsu vairogs, bruņas un vienīgais ierocis. Un izrādās – varens ierocis. (..)
Dziedot dzimu... – tūkstoš balsīs gavilē tas Lielais Dzīvais, kas ir Viens. Tā dīvainā substance, kuru pustumsā kā izbrīnā pārstaigā prožektoru stari. Jā, DZIEDOT. Tas nozīmē – pieslēdzoties neizsmeļamajam gara spēka avotam – Dziesmai, mēs dzimstam, mēs rodamies kā personības. Kā personību kopums mēs radām savu tautu, kā tauta mēs radām cilvēci. Cildenāko, kas mīt cilvēka dvēselē, mēs ieliekam Dziesmā. Tas vairs nekad nepazūd. Simtkārt pavairotu un pastiprinātu, mēs to saņemam atpakaļ. Pēc gada, pēc gadsimta, pēc tūkstoš gadiem.
(Fragments no Māras Zālītes ievada albumam „Tautas Dziesma” par XX Vispārējiem Latviešu dziesmu svētkiem 1991. gadā)
