Valsts Augu aizsardzības dienesta (VAAD) Augu karantīnas departamenta Fitosanitārās uzraudzības daļas Kaitīgo organismu monitoringa sektora vecākā inspektore Astra Garkāje skaidro, ka invazīvas sugas var būt augi, dzīvnieki, mikroorganismi u. c.
„Invazīvo sugu cilvēks ieved no svešas vietas un tā jaunajā vidē parāda agresīvu raksturu, izspiežot vietējās sugas barības resursu un dzīves telpas ziņā. Izkonkurēšana ir raksturīga pilnīgi visām invazīvajām sugām un izspiešanai pievienojas vēl arī ekonomiskie zaudējumi, piemēram, aizaugušās ūdenstilpes ir jāpļauj, ar jūraszālēm aplipušie kuģi – jānotīra,” stāsta A. Garkāje. Tām var būt negatīva ietekme uz veselību – alerģijas, apdegumi.
Latvijā jautājums par invazīvajām sugām nav sakārtots. Pirmais šo sugu regulējums (audzēšanas aizliegums) parādījās Augu aizsardzības likumā, ir sagatavoti minētie Ministru kabineta noteikumi. Tātad tiks regulēta invazīvo augu izplatība, tos ierobežojot, bet Latvijā ir arī invazīvie dzīvnieki, piemēram, signālvēži. Svešas sugas netiek ierobežotas iznīcinot, tām tiek regulēta ievešana. Kas tās regulēs ierobežojot vai iznīcinot?
Top „jumta” noteikumi
„Invazīvo augu sugu noteikumi ir tādi kā „jumta” noteikumi,” stāsta A. Garkāje. „Izvērtējot sugas, kuras Latvijā varētu kļūt invazīvas vai kuras jau tādas kļuvušas, katrai šai augu sugai tiks veidoti atsevišķi noteikumi par to izplatības un ierobežošanas kārtību.”
„Tas noteikts Augu aizsardzības likumā – norādīts, ka invazīvo augu sugu uzskaitījumu un rīcību ar tām sniegs Ministru kabineta noteikumi,” piebilst VAAD Stratēģijas un metodoloģijas departamenta direktore Kristīne Kjago. „Tādēļ ir tapuši šie noteikumi, kuri pagaidām gan noteic tikai vienu invazīvo augu sugu – Sosnovska latvāņus – un arī juridisko regulējumu darbībai ar invazīvajiem augiem.”
"Var izveidoties situācija, ka cilvēki ne tikai neiznīcinās latvāņus, bet arī nereģistrēs tos VAAD, un šis process vairs netiks ne kontrolēts, ne ietekmēts."
Bet tas, ka oficiāli atzītā invazīvā suga pagaidām ir tikai latvāņi, nenozīmē, ka Latvijā nav vēl arī citu agresīvo augu sugu. Piemēram, krokainā roze tika ievesta, lai nostiprinātu kāpas, bet tagad šis augs pārņem arī citu teritoriju. Arī Kanādas zeltgalvīte – tāda kā dzeltena slotiņa – no dārziem pārceļas uz pļavām un noplicina bioloģisko daudzveidību. Skarainā ģipsene, kas tika ievesta un sastādīta jūrmalā kāpu nostiprināšanai, vienulaik bija pat iekļauta Sarkanajā grāmatā, bet tagad atzīta kā invazīvā suga. Atkarībā no šo augu turpmākās „uzvedības”, to ietekmes uz cilvēka veselību un tautsaimniecību, šie augi arī varētu „nokļūt” līdzās Sosnovska latvāņiem.
Jāpiebilst, ka Sosnovska latvāņi nopietni apdraud cilvēka veselību. Tie satur furanokumarīnus jeb furokumarīnus, kas ultravioleto staru ietekmē var izraisīt ādas apdegumus, kas ilgi nedzīst un mēdz izveidot tumšus rētaudus.
Vienīgie oficiālie kaitnieki
Astra Garkāje piebilst, ka pašreizējie normatīvie akti noteic – Latvijā Sosnovska latvāņi nedrīkst atrasties nevienā īpašumā. Tātad latvāņu nedrīkst būt nekur!
Diemžēl realitāte ir tā, ka latvāņi Latvijā zeļ pat veselām pļavām! Gan pašvaldību un privātīpašnieku zemē, gan aizsargjoslās un tauvas joslās, arī gar ceļu malām.
Kad tiks pieņemti Ministru kabineta noteikumi „Sosnovska latvāņa izplatības ierobežošanas kārtība”, noteiks obligātās normas, kā jārīkojas ar savā teritorijā augošiem latvāņiem. „Noteikumi varētu tikt pieņemti līdz jūlijam. Tajos būs arī izlasāmas metodes, kā var šos augus iznīcināt. Līdz ar šo noteikumu pieņemšanu dienests sāks uzraudzīt un sodīt personas, ja viņu zemē nebūs veikti latvāņu iznīcināšanas pasākumi” teic A. Garkāje.
Bet ar noteikumiem vien nekas nebūs atrisināts. Kādēļ? Tādēļ, ka latvāņu iznīcināšana uzlikta katra zemes īpašnieka personiskajai atbildībai un rocībai. Gadījumā, ja privātīpašnieks šo darbu neveic, tad tiesības latvāņus iznīcināt, turklāt jebkurā īpašumā, ir pašvaldībai. Bet – pašvaldībām nav piešķirti valsts budžeta līdzekļi latvāņu piespiedu iznīdēšanai. Šeit aplis arī noslēdzas.
„VAAD kā uzraugošā iestāde var personām, kuru zemēs ir latvāņi, piemērot administratīvo sodu,” secina vecākā inspektore. „Fiziskām personām tas būs Ls 70 – 250, juridiskām Ls 200 – 1000, atkārtoti sodot attiecīgi Ls 250 – 500 un Ls 400 – 2000. Bet šis sods nenodrošina ilgtermiņā to, ka latvāņi tiks iznīdēti. Lai latvāni iznīcinātu, atkarībā no piemērotās metodes, tam nepieciešami vairāki gadi.”
Tātad mērķis – auga iznīcināšana – visticamākais, sasniegts netiks.
Latvāņiem patīk kolektīvā atbildība
Vides ministrija atbild par Latvāņu apkarošanas programmas īstenošanu, lai gan iesaistītas vairākas ministrijas un to padotībā esošās iestādes. VAAD, atrodoties Zemkopības ministrijas sistēmā, ir uzraugošā iestāde.
Lai panāktu to, ka latvāņi Latvijā iet mazumā, jābūt vairāku iestāžu vienlaikus atbildībai. Ne tikai VAAD, bet arī pašvaldībām, ceļu uzturētājiem, meža un zemes īpašniekiem kopīgi darbojoties, latvāņi zudīs.
„Ja viens īpašnieks savā zemē latvāņus apkaros, bet otrs savā īpašumā tos neiznīdēs, tad, iespējams, iznīcināšanas darbs būs pilnīgi velts,” noteic Kristīne Kjago.
"Ikvienam ir skaidrs, ka sistēma nevar balstīties tikai uz sodīšanu. Ir jābūt stimulējošam mehānismam, kas ļauj kopīgiem spēkiem nonākt pie mērķa."
Tā kā Latvāņu apkarošanas programmas ietvaros pašvaldībām, kas redz situāciju kopumā tās teritorijā, nav iedalīti līdzekļi kaitnieka iznīcināšanai, naudas kompleksai latvāņu apkarošanai nebūs ne MK noteikumu mērķa, ne arī Latvāņu apkarošanas programmas mērķu izpildīšanai.
Pašvaldību cilvēki gan sakot, ka viņi naudu Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai (RAPLM) esot vairākkārt prasījuši, pat rakstījušas vēstules ar lūgumu, bet RAPLM naudu šim mērķim neiedalot un arī neprasot to piešķirt.
Vai sodīšana radīs risinājumus?
Ar jauno Sosnovska latvāņu apkarošanas noteikumu spēkā stāšanos ikvienam īpašniekam, kura zemē aug latvāņi, būs par to jāinformē VAAD. Tajā pašā laikā tieši VAAD būs tā iestāde, kas īpašniekus administratīvi sodīs par latvāņu nereģistrēšanu un „kultivēšanu” savā teritorijā.
Te veidojas pretruna. Cilvēki vienkārši nenāks un nereģistrēs latvāņus, jo VAAD būs tiesības viņus sodīt par to pastāvēšanu. Rezultātā var apstāties arī datu savākšanas process, kas latvāņu monitoringa ietvaros risinājies jau vairākus gadus. Tātad var izveidoties situācija, ka cilvēki ne tikai neiznīcinās latvāņus, bet arī nereģistrēs tos VAAD, un šis process vairs netiks ne kontrolēts, ne ietekmēts.
Ja pašvaldībām būtu nauda, par ko piespiedu kārtā iznīcināt latvāņus īpašnieka zemē (piestādot izmaksu rēķinu īpašniekam un liekot to samaksāt), tad to daudzums varētu iet mazumā. Bet šāda nauda pašvaldībām nav iedalīta. Turklāt – nav mūsu valstī arī tādas iestādes vai organizācijas, kas tieši nodarbotos ar latvāņu iznīcināšanu.
”Jā, cilvēki ir lūguši, lai iesakām kādu uzņēmumu, kas to prot izdarīt. Viņi ir gatavi samaksāt, bet – mēs šādus uzņēmumus nezinām. Nav Latvijā latvāņu iznīcinātāju! Viss uzlikts katra īpašnieka pleciem un izdomai,” teic A. Garkāje.
Uz jautājumu par citu valstu pieredzi A. Garkāje piemetina: „Invazīvo augu sugu uzraudzības sistēmas tiek veidotas arī citās valstīs, un šī ir salīdzinoši jauna funkcija. Katra valsts veido savu sistēmu. Grūti ir nosaukt kādu vislabāko, jo arī citām valstīm nav lielas pieredzes. Piemēram, pret latvāņiem cīnās arī Igaunijā. Kaimiņzemē viss šis process ir koordinēts, valsts finansēts, un īpašniekam nav pienākuma pašam tikt galā ar saviem invazīvajiem augiem. Viņiem jānodrošina informācija un samaksa, un tikai tad, kad valsts ir latvāņus iznīcinājusi, un tikai tad, ja īpašnieks no jauna šo augu „ielaiž” savā zemē, persona tiek sodīta.”
Ikvienam ir skaidrs, ka sistēma nevar balstīties tikai uz sodīšanu. Ir jābūt stimulējošam mehānismam, kas ļauj kopīgiem spēkiem nonākt pie mērķa. Līdz šim tā bijusi saucēja balss tuksnesī.
