Pašvaldības sociālais dienests šajā gadījumā rīkojas atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam. Proti, pašvaldības pienākums ir nodrošināt personai, kuras reģistrētā pamatdzīvesvieta atrodas pašvaldības administratīvajā teritorijā, iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību. 

Savukārt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka, ka personai (šai gadījumā Jūsu tēvam) ir jāmaksā par saņemtajiem sociālās aprūpes pakalpojumiem. Gadījumā ja persona normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir atzīta par trūcīgu, par pakalpojumu maksā viņas apgādnieks vai apgādnieki. Tikai tad, ja arī apgādnieks vai apgādnieki ir atzīti par trūcīgām personām, tad pakalpojums tiek apmaksāts no pašvaldības budžeta.

Vienlaikus Ministru kabineta noteikumu Nr. 275 "Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta" 5. punkts paredz, ka, veicot samaksu par pakalpojumu, līdzekļi, kas pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar šādu koeficientu: par vienas personas ģimeni - 1; par katru nākamo apgādnieka ģimenes locekli - 0,5. Atlikušo summu sedz pašvaldība.

Tātad apgādniekam pēc samaksas par viņa apgādājamajam sniegto sociālās aprūpes pakalpojumu ik mēnesi ģimenes budžetā jāpaliek summai minimālās algas apmērā, bet viņa ģimenes locekļiem - summai, kas pielīdzināma pusei no minimālās algas. Nav izslēgts, ka pašvaldība atbilstoši finansiālajām iespējām var noteikt citu (labvēlīgāku) samaksas kārtību par pakalpojumu, iekļaujot šos nosacījumus pašvaldības saistošajos noteikumos (MK noteikumu Nr. 275 6. punkts).

Tātad atbilstoši augstāk minētajai kārtībai un konkrētās pašvaldības regulējumam pašvaldības sociālais dienests izvērtēs Jūsu spēju apmaksāt pansionātu tēvam un attiecīgi lūgumu atbrīvot no šī pienākuma. Taču būtiski atcerēties, ka  pašvaldības kompetencē nav izlemt civiltiesiska rakstura strīdus par to, vai bērniem konkrētā gadījumā ir morāls pienākums uzturēt savu tēvu vai nav.

Civillikuma 188. panta pirmā daļa paredz visu bērnu pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt savus vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem var izšķirt tikai un vienīgi tiesa. Tikai tiesa var atbrīvot bērnu no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu. Savukārt pašvaldība var lemt par atbrīvošanu no pienākuma apmaksāt pansionātu, ja tiek konstatēts, ka bērnu finansiālais stāvoklis to neļauj.

Ja pašvaldības sociālais dienests, izvērtējot konkrētās lietas materiālus, lemj, ka nav pietiekama pamata apgādnieku (bērnu) atbrīvot no pienākuma segt tēva sociālās aprūpes izmaksas, ņemot vērā MK noteikumu Nr. 275 2. un 3. punktā noteikto, ja klients ir atzīts par trūcīgu, apgādnieks vai apgādnieki par saņemto sociālās aprūpes pakalpojumu maksā atbilstoši noslēgtam trīspusējam līgumam starp klientu, viņa apgādnieku un sociālā pakalpojuma sniedzēju (pansionātu).

Ja uzskatāt, ka Jums nav pienākuma apmaksāt sava tēva sociālo aprūpi, pašvaldība nevar piespiest parakstīt līgumu ar sociālās aprūpes iestādi, taču šādā situācijā tā var celt prasību tiesā, lai no Jums piedzītu līdzekļus, kas nepieciešami sociālās aprūpes iestādes apmaksai. Tādā gadījumā bērnam kā atbildētājam ir tiesības iesniegt pierādījumus, kas apliecina, ka tēvs nav pildījis savus pienākumus, un attiecīgi lūgt viņu atbrīvot no pienākuma uzturēt tēvu atbilstoši Civillikuma 188. panta otrajai daļai. Vajadzības gadījumā ieteicams konsultēties ar juristu par pareizāko rīcību konkrētā situācijā.