Uz Jūsu jautājumu nav viennozīmīgas atbildes, turklāt arī tiesiskais regulējums ir diezgan neskaidrs. No vienas puses, atbilstoši Civillikuma 188.panta pirmajai daļai pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Vienlaikus šī paša panta otrā daļa paredz, ka gadījumā, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu, bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus. Ja vecāku un bērnu viedoklis šajā jautājumā dalās, strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa.

Tā kā vajadzība pēc uzturlīdzekļiem, jo sevi nespēj apgādāt, šajā gadījumā ir tēvam, tiesā kā prasītājam būtu jāvēršas viņam. Savukārt bērnam kā atbildētājam ir tiesības pierādīt, ka tēvs nav pildījis pienākumu uzturēt un audzināt bērnu, un lūgt viņu atbrīvot no pienākuma apgādāt tēvu.

Tomēr situācijas izklāsts vedina domāt, ka finansiāla rakstura pretenzijas pret bērniem varētu izvirzīt nevis pats tēvs, bet pašvaldības sociālais dienests, jo pašvaldības pienākums ir vajadzības gadījumā nodrošināt personai, kuras reģistrētā pamatdzīvesvieta atrodas pašvaldības administratīvajā teritorijā, iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību. 

Savukārt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikts, ka pašvaldības pakalpojuma saņēmēja, šai gadījumā pansionāta klienta, vai viņa apgādnieka vai apgādnieku (bērnu) pienākums ir par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem samaksāt. Tikai gadījumā, ja pašvaldība konstatē, ka klients vai viņa apgādnieks/-i par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu nespēj samaksāt, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

No Ministru kabineta noteikumu Nr.275 „Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta” 3. un 4. punkta izriet – klients vai viņa apgādnieks atzīstami par nespējīgiem veikt sociālās aprūpes pakalpojumu samaksu, ja klientam vai apgādniekam ir piešķirts trūcīgās personas statuss.

Tātad, ja bērnu tēvs atzīts par trūcīgu, par pakalpojumu jāmaksā viņa apgādniekiem jeb bērniem. Gadījumā, ja arī apgādnieks ir atzīts par trūcīgu personu, tad pakalpojums tiek apmaksāts no pašvaldības budžeta. Citas apgādnieka atbrīvošanas iespējas sociālās aprūpes pakalpojumu apmaksu regulējošie normatīvie akti neparedz. Taču nav izslēgts, ka pašvaldība atbilstoši finansiālajām iespējām var noteikt citu (labvēlīgāku) samaksas kārtību. Piemēram, Rīgā kopš 2014.gada 14.augusta, kad spēkā stājās grozījumi saistošajos noteikumos „Rīgas pilsētas pašvaldības sniegto sociālo pakalpojumu saņemšanas un samaksas kārtība”, apgādnieki no obligātā pienākuma veikt līdzmaksājumu par sociālās aprūpes centra pakalpojumu tuviniekiem ir atbrīvoti. Līdz ar to var secināt, ka atkarībā no pašvaldības noteiktās kārtības sociālā dienesta rīcība var atšķirties.

Ja tomēr pašvaldības sociālais dienests, izvērtējot konkrētās lietas materiālus, lemj, ka nav pietiekama pamata apgādnieku (bērnu) atbrīvot no pienākuma segt tēva sociālās aprūpes izmaksas (turklāt pašvaldības kompetencē nav izšķirt civiltiesiskus strīdus starp vecākiem un bērniem), ņemot vērā MK noteikumu Nr.725 2. un 3.punktā noteikto, ja klients ir atzīts par trūcīgu, apgādnieks vai apgādnieki par saņemto sociālās aprūpes pakalpojumu maksā atbilstoši noslēgtam trīspusējam līgumam starp klientu, viņa apgādnieku un sociālā pakalpojuma sniedzēju (pansionātu).

Jautājums ir, vai pašvaldības sociālais dienests var šādu līgumu piespiest parakstīt? „Pašvaldība nevar izdot administratīvo aktu, ar kuru tā uzliktu par pienākumu personas tuviniekiem noslēgt līgumu par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas iestādi,” uzskata jurists Juris Bārtulis. Līdz ar to, ja lieta nonāk tik tālu, kā vienīgais strīda risinājums ir tiesu darbi, kad sociālās aprūpes iestāde vēršas tiesā, lūdzot piedzīt no atbildētāja vai atbildētājiem jau izveidojušos parādu, kas izriet no klienta un iestādes līgumiskajām attiecībām. Taču arī šādā gadījumā tiesa atbilstoši Civillikuma 188.panta otrajai daļai var prasību noraidīt, ja konstatē, ka tēvs nav pildījis pienākumu uzturēt un audzināt bērnu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, bērniem nebūtu jāapmaksā pansionāts vecākam, kurš nav pildījis savus vecāka pienākumus, taču ļoti iespējams, ka sava taisnība būs jāpierāda tiesā. Situācijas izklāsts liecina, ka bērnu rīcībā ir pietiekami daudz pierādījumu, lai vajadzības gadījumā apliecinātu faktu, ka tēvs izvairījies pildīt savus Civillikumā noteiktos vecāka pienākumus (piemēram, tiesas spriedums par uzturlīdzekļu piedziņu, kas netika pildīts, izziņa no Uzturlīdzekļu garantiju fonda par uzturlīdzekļu izmaksu no fonda līdzekļiem parādnieka vietā, iespēja pieaicināt lieciniekus u.c.). Vajadzības gadījumā aicinām konsultēties ar juristu.