Satversmes tiesā paskaidroja, ka Satversmes tiesas likums šādu iespēju neaizliedz, bet vienlaikus - arī tieši neparedz. Līdz ar to, izvēloties vērsties konstitucionālajā tiesā, pieteikuma iesniedzējam  arī jautājumā norādītajā situācijā tiesai obligāti būtu  jāpamato, kādā veidā konkrēti spēkā vēl nestājies tiesību akts aizskar tā pamattiesības, jo, kā izriet gan no likuma, gan arī Satversmes tiesas prakses un tiesību doktrīnas, konstitucionālās sūdzības gadījumā ir jābūt konkrētās personas pamattiesību aizskārumam.

Jāpiebilst, ka juridiskajā literatūrā ir atrodami avoti, kuros ir skarts jautājums par personas tiesībām vērsties Satversmes tiesā  situācijā, kad runa ir par vēl spēkā nestājušos tiesību aktu vai normu. Tā, piemēram, Dr.iur. Anita Rodiņa savā grāmatā „Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā”, veicot konstitucionālās sūdzības objekta analīzi, skaidro, vai šis objekts var būt arī tāda tiesību norma (akts), kas konstitucionālās sūdzības iesniegšanas brīdī Satversmes tiesā vēl nav stājusies spēkā.

Grāmatā autore tieši uzsver, ka „šeit būtiski ir noskaidrot, kad persona var apstrīdēt Satversmes tiesā normatīvo aktu vai tā normu – vai tad, kad tas ir stājies spēkā, vai arī tad, kad tiesību akts ir izsludināts, to (parasti) publicējot”. (A.Rodiņa. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 117.lpp.).

Izvērsti nepārstāstot visu Dr.iur. A.Rodiņas grāmatā atspoguļoto analīzi, kā būtiskākais secinājums jānorāda, ka, viņasprāt, galvenais atskaites punkts pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā būtu tiesību akta publicēšanas, nevis spēkā stāšanās brīdis. Šāda secinājuma pamatā ir vairāki būtiski argumenti, un viens no tiem: „Tad, kad normatīvais akts ir izsludināts, to publicējot, tā pārskatīšana ir izslēdzama, jo likumdošanas process neatgriezeniski (šajā reizē) ir noslēdzies. Pēc normatīvā akta publicēšanas (vai citādas izsludināšanas), ikvienai personai ir tiesības paļauties uz to, ka normatīvais akts, kad tas stāsies spēkā tāds, kāds tas saturiski ir publicēts, regulēs personu tiesiskās attiecības.” (A.Rodiņa. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 117.-118. lpp.). 

Tomēr, neraugoties uz  iepriekš minēto, arī A.Rodiņa tālāk tekstā tāpat strikti uzsver, ka, runājot par vēl spēkā neesošas tiesību normas (akta) apstrīdēšanu Satversmes tiesā, personai tāpat ir jāizpilda visi konstitucionālās sūdzības satura veidojošie noteikumi, tostarp jāpierāda savu pamattiesību aizskārums.