Civillikuma 179.panta pirmajā daļā noteiktais vecāku pienākums uzturēt bērnu ir absolūts, beznosacījuma vecāku pienākums un nekādi apstākļi nevar būt par pamatu atteikties dot uzturlīdzekļus savam bērnam. Ja tēvs savu pienākumu gādāt par bērna uzturu atsakās pildīt, uzturlīdzekļi no viņa jāpiedzen piespiedu kārtā, sniedzot prasību tiesā. Saskaņā ar Civillikuma 179.panta ceturto daļu, pienākums uzturēt bērnu līdzīgās daļās gulstas uz vecvecākiem tikai tādā gadījumā, ja vecāku nav vai viņi uzturēt bērnu nespēj.  

Ja tēvs uzturēt bērnu nespēj, mātei ir tiesības vērsties tiesā ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu no bērna vecvecākiem, taču prasījumu nepieciešams pamatot, norādot, kādi ir iemesli, kāpēc bērna tēvs nespēj uzturēt savu bērnu, kā arī norādot citus apstākļus, kas pamato prasību. Atbilstoši Civilprocesa likuma 10.pantā noteiktajam sacīkstes principam, puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā, proti, katra puse pierāda tiesai savu prasījumu pamatotību. Tādējādi bērna mātei prasība ir jāpamato tā, lai tiesa gūtu pārliecību par to, ka bērna tēvs patiešām nespēj uzturēt savu bērnu. 

Vērtējot spēju uzturēt bērnu, tiek ņemta vērā ne tikai personas mantiskais stāvoklis uz lietas izskatīšanas brīdi, bet arī personas faktiskās iespējas nopelnīt jeb darbspējas, kas ietver sevī konkrētās personas vecumu, izglītību, darba pieredzi, veselības stāvokli un citus personību raksturojošus faktus. 

Papildus informējam, ja bērna mātei par labu ir tiesas nolēmums par uzturlīdzekļu piedziņu no bērna tēva bērna uzturam un tiesas nolēmuma par uzturlīdzekļu piedziņu izpilde Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā atzīta par neiespējamu vai parādnieks tiesas nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu pilda, bet nenodrošina to minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179.panta piekto daļu, noteicis Ministru kabinets, viņai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda līdzekļiem.