Civillikums neparedz nekādas atkāpes no pienākuma gādāt par bērna uzturu  personai,  kurai ir noteikta invaliditāte.  Civillikuma 179.panta piektā daļa noteic, ka katram no vecākiem neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, ir pienākums nodrošināt bērnam minimālo uzturlīdzekļu apmēru. Pie tam Civillikuma 179.panta ceturtajā daļā ir noteikts, ja vecāki uzturēt bērnu nespēj, šis pienākums līdzīgās daļās gulstas uz vecvecākiem.  

Pastāv iespēja saņemt uzturlīdzekļus Ministra kabineta noteiktajā minimālajā apmērā par katru bērnu no Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF), taču tikai tādā gadījumā, ja vienam no vecākiem, šai gadījumā tēvam, pienākums maksāt uzturlīdzekļus saviem bērniem ir noteikts ar tiesas nolēmumu un viņš tiesas nolēmumu nepilda vai pilda, bet nenodrošina to minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179.panta piekto daļu, noteicis Ministru kabinets (katram bērnam līdz 7 gadu vecumam 25% apmērā no minimālās algas (uz šo brīdi 80 eiro mēnesī) un katram bērnam no 7 līdz 18 gadu sasniegšanai – 30% apmērā no minimālās algas (uz šo brīdi – 96 eiro mēnesī)). 

Līdz ar to, lai Jūs varētu saņemt uzturlīdzekļus valstī noteiktajā minimālajā apmērā par katru bērnu no Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF), uzturlīdzekļi vispirms jāpiedzen no tēva tiesas ceļā un pieņemtais spriedums jānodod piespiedu izpildei tiesu izpildītājam. Kad tiesu izpildītājs atzīs, ka piedziņa nav iespējama, UGF administrācijai būs juridisks pamats Jums izmaksāt uzturlīdzekļus. Diemžēl šādā gadījumā bērnu tēvam krāsies parāds pret valsti, kuram nebūs noilguma.