Kārtību, kādā atlīdzināmi izdevumi, kas saistīti ar mācību, darba un dienesta komandējumiem (turpmāk – komandējums), komandējumu izdevumu kompensācijas normas, kā arī kompensāciju normas par izdevumiem, kas saistīti ar darba braucieniem, nosaka Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumi Nr.969 „Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” (turpmāk – Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumi Nr.969). 

Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumu Nr.969 3.punktā noteikts, ka par darba braucienu šo noteikumu izpratnē uzskatāms darbinieka darbs vai dienests, ja tas saskaņā ar noslēgto darba līgumu vai amata aprakstu norisinās ceļā (piemēram, autosatiksmes, dzelzceļa, jūrniecības vai aviācijas nozarē) Latvijas Republikā vai ārvalstīs vai ja darbs saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos (piemēram, celtniecības vai mežizstrādes nozarē). Darba braucieniem piemēro speciālās normas, kas noteiktas šo noteikumu 4., 5., 6., 11., 12., 16., 17. un 20.punktā un VI nodaļā. 

Atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumu Nr.969 42.punktam darbiniekam, kas atrodas darba braucienā, tiek segti papildu izdevumi, kas darba specifikas dēļ rodas darba brauciena laikā (turpmāk – arī dienas nauda), par katru darba brauciena dienu šajos noteikumos noteiktajā dienas naudas apmērā, bet mēnesī kopā nepārsniedzot 70% no attiecīgajā mēnesī aprēķinātās darba algas un aprēķināto papildu izdevumu summas. Ja darbiniekam mēnesī aprēķināto papildu izdevumu apmērs pārsniedz 70% no attiecīgajā mēnesī aprēķinātās darba algas un aprēķināto papildu izdevumu summas, uzskata, ka aprēķinātajai papildu izdevumu pārsnieguma summai nav kompensācijas rakstura. 

Tādējādi, darbiniekam dodoties darba braucienā, par katru darba brauciena dienu ir atlīdzināma kompensācija par papildu izdevumiem, kas darba specifikas dēļ rodas ceļā dienas naudas apmērā. 

Ja atlīdzināmā kompensācija par papildu izdevumiem, kas darba specifikas dēļ rodas ceļā (dienas nauda) pārsniedz 70% no attiecīgajā mēnesī aprēķinātās darba algas un aprēķinātās dienas naudas, tad tai nav kompensācijas rakstura. 

Līdz ar to dienas naudas pārsniegums, kas veidojas kā starpība starp aprēķināto dienas naudu un noteikto ierobežojumu, ir uzskatāms par darbinieka ienākumu, kas apliekams ar algas nodokli un par to veicamas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. 

Lai noteiktu, vai atlīdzināmie papildu izdevumi, kas darba specifikas dēļ rodas ceļā (dienas nauda) par katru darba brauciena dienu ir apliekami ar nodokli, ir jānosaka darba samaksa par šo mēnesi saskaņā ar Darba likumu. 

Darba likuma 59.pantā noteikts, ka darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu. 

Tādējādi, lai noteiktu atlīdzināmās dienas naudas pārsniegumu par darba braucienu, ja darbinieks ir saņēmis piemaksu par virsstundām, Jums, piemērojot Ministru kabineta noteikumu Nr.969 42.punktu, aprēķinātajā darba algā jāieskaita arī piemaksu par virsstundām par attiecīgo mēnesi. 

Ņemot vērā minēto, Jums ir jāsummē aprēķinātā darba alga, aprēķinātā piemaksa par virsstundām  un papildu izdevumi, kas darba specifikas dēļ rodas ceļā par attiecīgo mēnesi, un kopsummu jāreizina ar 70 procentiem. Ja iegūtā summa ir mazāka, nekā aprēķinātā dienas nauda, starpība ir apliekama ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un par to veicamas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. 

Tā kā Jūsu  jautājumā minētajā situācijā  iegūtā summa (320+50+855)*0,7=857,50  nav mazāka kā aprēķinātā dienas nauda (855), tad ar nodokli apliekamais ienākums neveidojas.