Vispirms atbilde par to, kā rīkoties šajā situācijā, ir jāmeklē noslēgtajā telpu nomas līgumā. Jebkura līguma noteikumos parasti ir iekļautas arī norādes uz sankcijām, darījuma partneriem nepildot saistības, un paredzēta strīdu risināšanas kārtība.

Parasti līgumu kontekstā ar „strīdu” mēdz saprast arī kādas darījuma puses rīcību, kas neatbilst noslēgtajam līgumam, ne tikai reālu konfliktu, kurā līdzēji ir sastrīdējušies. 

Lielākoties noteikumos par strīdus risināšanas kārtību ir ietverta atruna, ka puses visas domstarpības vispirms risinās savstarpēju pārrunu ceļā, bet, ja tas nesniegs vēlamo rezultātu, - atbilstoši tiesību aktiem. Praktiski tas nozīmē tiesvedību, jo citu alternatīvu līdzekļu, ja tas nenotiek labprātīgi un savstarpējas vienošanās ceļā, nav.

Dažkārt mēdz uzskatīt: ja viens līgumslēdzējs nepilda savas saistības, tad pretējai pusei arī ir tiesības uz to pašu. Piemēram, ja nomnieks nemaksā, tad iznomātājs drīkst liegt piekļuvi šīm telpām vai arī pašrocīgi izlikt no tām parādnieka mantas, nomainīt atslēgu u.tml., vārdu sakot – nelaist savā īpašumā. Tomēr tas neatbilst Civillikumam un Latvijas civiltiesību principiem, tostarp par līguma saistošo spēku jeb katras puses pienākumu izpildīt apsolīto (tiesa, pastāv arī izņēmumi).

Tēmas kontekstā gan jāpiesauc Civillikuma 2172.pants, kas ietilpst nodaļā par nomas un īres līguma izbeigšanos un paredz: iznomātājs var bez otras puses piekrišanas prasīt līguma atcelšanu, ja nomas  maksa nav samaksāta līgumiskā termiņā vai, ja tāds nav noteikts, likumiskā termiņā; tomēr šā nokavējuma sekas var novērst, piedāvājot samaksu, iekams celta līguma atcēluma prasība. Savukārt 2173.pants noteic: visos tajos gadījumos, kad vienai pusei ir tiesība atkāpties no līguma, viņai jāpaziņo par savu nodomu otrai, lai dotu vajadzīgo laiku -  iznomātājam  pieņemt, bet nomniekam atdot vai atbrīvot lietu. Bet nekādā ziņā iznomātājs nedrīkst, kaut arī tāda tiesība līgumā būtu pielīgta, nomnieku vai īrnieku izlikt patvarīgi.

Tātad, kā izriet no Civillikuma un kā tas plašāk skaidrots tiesību doktrīnā, šādi ir tikai dota iespēja vienpusēji prasīt līguma atcelšanu, bet tas nenozīmē automātisku līguma atcelšanu.

Rezumējot minēto, strīdus situācijā vispirms ieteicams pārliecināties, ko paredz noslēgtais līgums, un rīkoties saskaņā ar tā noteikumiem. Savukārt, ja ir likumam atbilstošs pamats un vēlēšanās vienpusēji izbeigt nomas līgumu, šis nodoms rakstveidā jādara zināms nomniekam jeb parādniekam, vienlaikus to mudinot nokārtot parādsaistības. Ja tas nedod gaidīto rezultātu, jāvēršas tiesā, jo likums nepieļauj patvarīgu rīcību.

 Tādēļ arī situācijā, kad nomnieks nepilda apsolīto un nav gatavs sadarboties, iznomātājs nebauda pilnu rīcības brīvību, lemjot par ērtāko un labāko veidu, kā atbrīvot nomnieka aizņemtās telpas. Faktiski tas iespējams tiesas ceļā, vienlaikus piedzenot nomas maksas parādu, nokavējuma procentus un līgumsodu, ja tāds bija pielīgts, u.c.

Uz tiesas nolēmuma pamata nomniekam būs pienākums atbrīvot telpas, bet, ja arī tad tas netiek darīts labprātīgi, ir iespējama nolēmuma piespiedu izpilde, kam  ir noteikta procesuāla kārtība.