Administratīvā procesa likuma 84.pants konkrēti noteic, ka administratīvais akts ir tiesisks, ja tas atbilst tiesību normām, bet prettiesisks — ja neatbilst tiesību normām. Savukārt tas, ko minētā likuma izpratnē nozīmē gan administratīvais akts, gan tiesību norma, izskaidrots likuma 1.pantā, kur sniegtas attiecīgo terminu legāldefinīcijas.

Tādējādi atbilstoši likumdevēja ieskatam administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju. Administratīvais akts ir arī tāds lēmums, kuru likumā paredzētajos gadījumos iestāde izdod attiecībā uz individuāli nenoteiktu personu loku, kas atrodas konkrētos un identificējamos apstākļos (tā sauktais vispārīgais administratīvais akts). Administratīvais akts ir arī lēmums par amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs personas disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības.

Savukārt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 1.panta ceturto daļu tiesību norma ir normatīvs akts (tā daļa) un vispārējie tiesību principi. Konkrēti, kādi vispārējie tiesību principi ir piemērojami administratīvajā procesā, uzskaitīts minētā likuma 4.pantā, pēc tam tālākajās normās atsevišķi arī atklājot un konkretizējot katra principa saturu.

Vispārējo tiesību principu ir daudz, un Administratīvā procesa likumā uzskaitīti 11: privātpersonas tiesību ievērošanas princips; vienlīdzības princips; tiesiskuma princips; tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips; patvaļas aizlieguma princips; tiesiskās paļāvības princips; likuma atrunas princips; demokrātiskās iekārtas princips; samērīguma princips; likuma prioritātes princips un procesuālā taisnīguma princips.

Tā, piemēram, tiesiskās paļāvības princips paredz: privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas. Turpretim no tiesiskuma principa izriet, ka iestādes un tiesas rīcībai ir jāatbilst tiesību normām. Iestāde un tiesa darbojas normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros un savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim utt.

Pārfrāzējot visu iepriekš minēto, vienkāršoti var sacīt, ka prettiesisks ir tāds administratīvais akts, kura izdošanā (procesuāli, pēc satura vai formas) nav ievērota gan normatīvajos aktos noteiktā kārtība, gan vispārējos tiesību principos ietvertais saturs. Līdz ar to, ja tiesa savā spriedumā, kas stājies spēkā, piemēram, ir atzinusi, ka iestāde, izdodot administratīvo aktu, tiesību normu nav tulkojusi pēc tās jēgas un likumdevēja mērķa, faktiski patvaļīgi mainot šīs normu saturu, tas gluži loģiski nozīmē, ka administratīvais nav ticis izdots atbilstoši tiesību normām jeb ir prettiesisks, kā tas izriet no Administratīvā procesa likuma 84.panta. Nav nepieciešams konkrēts atzinums, kurā tiešiem vārdiem būtu nosaukta „diagnoze” – prettiesisks administratīvais akts, jo, neizturot tiesiskuma kritēriju, dokuments ir uzskatāms par prettiesisku.