Diemžēl nav iespējams atbildēt par jautājumā minētās personas subjektīvajiem uzskatiem, tādēļ sniedzama tikai vispārīga atbilde. 

Saskaņā ar Civillikuma 850. pantu galvenās lietas ir tās, kas ir patstāvīgi tiesību priekšmeti. Savukārt tas viss, kas pastāv tikai ar galveno lietu vai pieder pie tās, vai kā citādi ar to saistīts, ir blakus lieta. Starp blakus lietām atbilstoši 851. pantam cita starpā izšķir galvenās lietas piederumus. 

Atbilstoši Civillikuma 852. pantam, kamēr blakus lieta nav atdalīta no galvenās, uz abām attiecas vieni un tie paši tiesību noteikumi. Tādēļ nekustamas lietas kustamie piederumi nav uzskatāmi par kustamām lietām, bet ir pakļauti noteikumiem, kādi pastāv nekustamām lietām. Likuma 853. pantā paredzēts, ka visas tiesiskās attiecības, kas zīmējas uz galveno lietu, pašas par sevi attiecas arī uz tās blakus lietām, kādēļ, atsavinot galveno lietu, pie tās piederīga blakus lieta šaubu gadījumā atzīstama par atsavinātu kopā ar to, ja vien nav tieši noteikts pretējais. Blakus lieta iegūst piederumu raksturu, ja atbilstoši Civillikuma 857. panta pirmajai daļai tās uzdevums ir kalpot galvenajai un tā ir pastāvīgi ar to saistīta un atbilst šim uzdevumam ar savām dabiskajām īpašībām. Turpretī panta otrajā daļā noteikts, ka blakus lietu nevar atzīt par piederumu pretēji skaidri izteiktai īpašnieka gribai. 

No minētajām Civillikuma normām izriet: ja kustama manta atbilst piederumiem paredzētajām īpašībām, tā vairs nav uzskatāma par atsevišķu kustamu mantu, bet gan par nekustamas lietas jeb galvenās lietas piederumiem. Vienlaikus piederumi par tādiem uzskatāmi tiktāl, ciktāl nav konstatējama skaidra īpašnieka griba tos nošķirt no galvenās lietas. 

Krimināllikuma 179. pants paredz atbildību par svešas mantas prettiesisku iegūšanu vai izšķērdēšanu, ja to izdarījusi persona, kurai šī manta uzticēta vai kuras pārziņā tā atradusies (piesavināšanās). Tādā gadījumā īpašnieks var vērsties Valsts policijā ar rakstveida iesniegumu, kurā pausts lūgums uzsākt izmeklēšanu.