Ja mātes apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ bērni atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, tad tas var būt pamats aizgādības tiesību pārtraukšanai vai pat atņemšanai. Tiesa katru gadījumu izvērtē individuāli, proti, balstoties uz konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem, iesniegtajiem pierādījumiem un ziņām. Patiesības noskaidrošana atbilst bērnu vislabākajām interesēm, tādēļ lietā iesniegtos pierādījumus tiesa vērtē kontekstā ar pārējiem pierādījumiem.  

Civilprocesa likuma 97. pants paredz, ka: 

• tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem;  

• nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu; 

• tiesai spriedumā jānorāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus – par nepierādītiem. 

Civillikuma 203. pantā noteikts, ka aizgādības tiesības vecākam tiek pārtrauktas, ja bāriņtiesa atzīst, ka: 

• ir faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu; 

• bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ); 

• vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību; 

• vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai, izņemot gadījumu, kad viņš kā laulātais ir devis piekrišanu tam, ka bērnu adoptē otrs laulātais; 

• konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu. 

Civillikuma 200. pantā paredzēts, ka vecākam var atņemt aizgādības tiesības, ja: 

• viņa vainas dēļ (vecāka apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ) ir apdraudēta bērna veselība vai dzīvība; 

• vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību un tas var apdraudēt bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību. 

Tādos gadījumos aprūpi īsteno otrs vecāks, taču, ja arī tam ir šķēršļi, bāriņtiesa gādā par bērna ārpusģimenes aprūpi. 

Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesa ir skaidrojusi: “Līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā, un aizgādības tiesības nozīmē vecāku tiesības un pienākumus rūpēties par bērnu un viņa mantu, pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Aizgādības tiesības var pārtraukt un atjaunot – par to lemj bāriņtiesa. Tāpat aizgādības tiesības var atņemt – par to lemj tiesa. 

Civillikuma 203. panta pirmajā daļā un Bāriņtiesu likuma 22. pantā noteiktajos gadījumos bāriņtiesa var pārtraukt aizgādības tiesības, tostarp, ja bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāka apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ) vai vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību, un tas var apdraudēt bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību. Pēdējā norādītā iemesla dēļ bāriņtiesa var arī lemt par prasības iesniegšanu tiesā aizgādības tiesību atņemšanai. 

Pārtrauktās aizgādības tiesības vecākam atjauno, ja bāriņtiesa atzīst, ka nepastāv Civillikuma 203. panta pirmajā vai trešajā daļā minētie apstākļi. Ja gada laikā no aizgādības tiesību pārtraukšanas nav iespējams tās atjaunot, bāriņtiesa lemj par prasības celšanu tiesā aizgādības tiesību atņemšanai, izņemot gadījumu, kad aizgādības tiesības nevar atjaunot no vecāka neatkarīgu apstākļu dēļ. Tomēr, ja tas ir bērna interesēs, bāriņtiesai ir tiesības lemt par prasības celšanu tiesā aizgādības tiesību atņemšanai pirms Civillikuma 203. panta ceturtajā daļā noteiktā termiņa. 

Ja vecāks uzskata, ka ir pamats aizgādības tiesību pārtraukšanai otram vecākam, tad konkrētais vecāks vēršas savas deklarētās dzīvesvietas pašvaldības bāriņtiesā ar iesniegumu, sniedzot konkrētu informāciju un norādot savu prasījumu. 

Savukārt, ja vecāks uzskata, ka ir pamats aizgādības tiesību atņemšanai otram vecākam, tad šim vecākam ir tiesības vērsties tiesā (pēc bērna dzīvesvietas, kas uzskatāma par vecāku deklarēto dzīvesvietu) un celt prasību par bērna aizgādības tiesību atņemšanu otram bērna vecākam. Ja bērna vecāku deklarētās dzīvesvietas atrodas dažādās administratīvajās teritorijās, par bērna dzīvesvietu uzskatāma tā vecāka deklarētā dzīvesvieta, pie kura viņš dzīvo. Atņemot aizgādības tiesības vienam vecākam, tiesa nodod bērnu otra vecāka atsevišķā aizgādībā. 

Tiesas nolēmums ir saistošs abām pusēm. Ja tiesas nolēmums netiek pildīts, personai, kura uzskata, ka ir aizskartas viņas tiesības, saskaņā ar Civilprocesa likuma 549. panta pirmo daļu ir tiesības ar rakstveida pieteikumu vērsties pie tiesu izpildītāja, kas nodrošinās attiecīgā nolēmuma izpildi.”