Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesa sniedz šādu atbildi:

“No situācijas apraksta noprotams, ka līdzšinējā ģimenes situācija ir bijusi sarežģīta, bet, ņemot vērā norādīto informāciju, bāriņtiesa var sniegt skaidrojumu atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem. Lai saņemtu atbildi pēc būtības, skaidrojumus konkrētajai situācijai no visiem aspektiem, aicinām personu vērsties savas pašvaldības bāriņtiesā klātienē vai iesniedzot iesniegumu, izklāstot un norādot visus lietas apstākļus.

Gadījumos, kad vecāki šķīrušies, kopīga vecāku aizgādība turpinās saskaņā ar Civillikuma 178. panta otrajā daļā noteikto, ja vien vecāki nav vienojušies vai ar tiesas nolēmumu nav noteikts citādi. Saskaņā ar Civillikuma 177. pantā noteikto līdz pilngadības sasniegšanai [..] bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t. i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņā individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Civillikuma 178. panta trešajā daļā ir noteiks, ka jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi.

Ja vecāki šķiras un nevar vienoties, pie kura vecāka bērni dzīvos, tad šādus strīdus izšķir vispārējās jurisdikcijas tiesa, vienai no pusēm ceļot prasību par bērna dzīvesvietas noteikšanu. No vēstulē norādītās informācijas secināms, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa ir pieņēmusi nolēmumu par bērnu dzīvesvietas noteikšanu pie tēva, tomēr nav skaidrs, vai tas ir pagaidu noregulējums vai gala nolēmums.

Saskaņā ar Civillikuma 179. pantu vecāku pienākums ir samērā ar savām spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu. Uzturlīdzekļi ir paredzēti noteiktam mērķim – bērna aprūpei (ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes nodrošināšanai, izglītošanai u. tml.), kas ir vecāku atbildība.

Ja bērnu tēvs nevēlas sniegt prasību tiesā par uzturlīdzekļu noteikšanu bērnu uzturam, tad vecāki var savstarpēji vienoties par uzturlīdzekļu apjomu, maksāšanas kārtību un citām detaļām. Vecāki var noslēgt rakstisku vienošanos pie zvērināta notāra vai savas pašvaldības bāriņtiesā, ja tajā tiek nodrošinātas notāra funkcijas. Vienošanās var paredzēt, piemēram, ka vecāks, pie kura bērni nedzīvo, apmaksās ikmēneša medicīnas preces vai medikamentus bērniem vai apmaksās maksas pulciņus, vai arī iegādāsies apģērbu par konkrētu summu, bet otrs vecāks, pie kura bērni dzīvo, nodrošinās pārējās bērniem vajadzīgās lietas.

Ja tomēr vecākiem neizdodas savā starpā vienoties un vecāks labprātīgi nevēlas maksāt uzturlīdzekļus, tad tas vecāks, pie kura bērni dzīvo, var vērsties Uzturlīdzekļu garantijas fondā, saņemot valsts noteikto uzturlīdzekļu apmēru.Ja vecāks vēlas saņemt vairāk nekā valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apjomu, tad šim vecākam jāvēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā un jāceļ prasība par uzturlīdzekļu apmēra noteikšanu no otra vecāka, pie kura nav bērna dzīvesvieta.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 244.³ panta pirmo un pirmo prim daļu prasību lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, ceļ tiesā pēc bērna dzīvesvietas. Par bērna dzīvesvietu lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, uzskatāma viņa vecāku deklarētā dzīvesvieta. Ja bērna vecāku deklarētās dzīvesvietas atrodas dažādās administratīvajās teritorijās, tad par bērna dzīvesvietu uzskatāma tā vecāka deklarētā dzīvesvieta, pie kura viņš dzīvo. Tiesas nolēmums būs saistošs abām pusēm.

Iespēja pārsūdzēt tiesas nolēmumu ir abām strīdā iesaistītajām pusēm, un vispārējās jurisdikcijas tiesa, pieņemot nolēmumu, ņem vērā visus lietas materiālus kopsakarā ar sniegtajiem paskaidrojumiem. Apstāklis, ka bērnu mātei ar tiesas nolēmumu nav noteikts jebkāds uzturlīdzekļu apmērs, nav noteicošs, jo vērtēts tiek pierādījumu kopums.”