Zvērināta advokāte Agne Upīte norāda, ka pēc bērna pilngadības sasniegšanas tēvam vairs nav saistošs iepriekšējais tiesas nolēmums un tajā norādītā summa, tomēr algoritms uzturlīdzekļu apmēra noteikšanai saglabājas iepriekšējais, proti, bērna vajadzības pret vecāku mantisko stāvokli un iespējām uzturēt bērnu.  

Lai gan Ministru kabineta noteikumos “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” minimālais uzturlīdzekļu apmērs ir aprobežots ar bērna 18 gadu vecuma sasniegšanu (saskaņā ar noteikumiem bērnam no septiņu līdz 18 gadu vecumam uzturlīdzekļu minimālais apmērs ir 210 eiro mēnesī), Civillikums nosaka vecāku pienākumu uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns pats spēs sevi apgādāt, vienlaikus atsaucoties uz minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru pienākums nodrošināt katram no vecākiem. Tātad nav pamata secināt, ka 18 gadu vecumu sasniegušas personas uzturam būtu nepieciešams mazāk līdzekļu, skaidro zvērināta advokāte A. Upīte.  

Svarīgi, ka pēc bērna pilngadības sasniegšanas vecāks, kurš maksā uzturlīdzekļus, pārskaita tos bērnam, nevis otram vecākam, ar kuru bērns dzīvo. Attiecīgi, ja vecāks, kuram ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus, to nedara vai maksā uzturlīdzekļus nepietiekamā apjomā, tad bērnam ir tiesības piedzīt uzturlīdzekļus tiesas ceļā, iesniedzot prasības pieteikumu. 

Ja bērns gūst ienākumus, uzskatāms, ka viņš spēj pats sevi apgādāt, un vecākam pilngadīgais bērns nebūtu jāuztur, tomēr darbs vasarā parasti ir īslaicīgs un nenodrošina uzturu pārējā laikā. A. Upīte norāda, ka likumdevējs risinājumu šādās situācijās atstājis tiesas ziņā, kura vērtē, vai un cik lielā apmērā sniedzami uzturlīdzekļi pilngadīgā bērna uzturam, kurš piestrādā vasaras mēnešos, tomēr turpina iegūt pamata, vidējo, speciālo vai augstāko izglītību pilna laika klātienē.