Privātajās teritorijās automašīnu novietošanu noteic attiecīgie privātpersonu sagatavotie līguma noteikumi, kam ir jābūt publiski izvietotiem, lai ar tiem iepazītos. 

Ja esat pārliecināts, ka līguma noteikumus neesat pārkāpis, līgumsodu noteikti neapmaksājiet. Tas, ka konkrētā līguma noteikumi patiesi ir pārkāpti, jāpierāda autostāvvietas apsaimniekotājam, piemēram, ar attiecīgiem nepārprotamiem video ierakstiem vai fotogrāfijām, kurās fiksēts transportlīdzekļa iebraukšanas/izbraukšanas laiks. Savukārt tas, ka pie jums vēršas privāts parādu piedzinējs (parāda ārpustiesas atgūšanas pakalpojuma sniedzējs), esošo situāciju nemaina. Jums ir tiesības neatzīt līguma noteikumu pārkāpumu. Ja attiecīgā kreditora rīcībā nav reālu pierādījumu, visticamāk, situācija šādā stadijā arī paliks, kreditoram neuzdrošinoties vērsties tiesā par parāda piedziņu. 

Vienlaikus jāsaprot, ka fiktīvā parāda atgūšana ārpustiesas ceļā ar parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzēja palīdzību var nelabvēlīgi ietekmēt jūsu kredītspēju (fiziskās personas šķietamo spēju izpildīt maksājuma saistības) sakarā ar iekļaušanu parādvēstures datubāzē. Vērā ņemams, ka atbilstoši Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 12. panta ceturtās daļas 3. punktam parādu atgūšanas pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs iekļaut informāciju parādvēstures datubāzē pat tad, ja parādnieks ir izteicis iebildumus pret parāda esību vai apmēru, bet parāda atgūšanas pakalpojumu sniedzējs rakstveidā [viņa ieskatā] pamato parāda esību un apmēru un izsniedz parādniekam parādu pamatojošo dokumentu kopijas. Tādējādi otra iespēja ir vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar negatīvo atzīšanas prasību (prasību konstatēt konkrētu tiesisko attiecību nepastāvēšanu). Šādas apgriezta veida tiesības pārliecinoši atzītas ar Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-08-01. 

Negatīvajai atzīšanas prasībai valsts nodevas apmērs likumā nav noteikts, tomēr pēc analoģijas piemērojams Civilprocesa likuma 35. panta pirmās daļas 11. punkts, proti, tā ir apstrīdētā darījuma summa (Odiņš, R. Izaicinājumi un iespējamie tiesiskie risinājumi saistībā ar negatīvās atzīšanas prasību civilprocesā. Augstākās Tiesas Biļetens. Nr. 28, 2024, 48.–61. lpp.). Savukārt maksu par jurista pakalpojumiem, protams, noteic juristi, tādēļ tās apmērs ir atšķirīgs. Ja prasība tiks apmierināta, tiesāšanās izdevumi (valsts nodeva un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi – izdevumi par advokāta (jurista) palīdzību, izdevumi sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm, ar pierādījumu savākšanu saistītie izdevumi) tiks piedzīti no atbildētāja (attiecīgā apsaimniekotāja). Ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšanas apmērs noteikts Civilprocesa likuma 44. pantā. 

Attiecīgā rīcība, pieprasot fiktīvu parādu, neatbilst Krimināllikuma 183. panta pirmajā daļā noteiktajām izspiešanas pazīmēm, jo tā nav saistīta ar vardarbības piedraudēšanu, piedraudēšanu izpaust apkaunojošas ziņas, iznīcināt mantu vai radīt būtisku kaitējumu. Iespējams, šāda sistemātiska rīcība varētu atbilst Krimināllikuma 177. pantā noteiktā noziedzīgā nodarījuma (krāpšanas) pazīmēm – par svešas mantas vai tiesību uz šādu mantu iegūšanu, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos vai ar viltu.