Civillikuma 1922. pants nosaka: ja dāvinājums ir izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas (Civillikuma 422. un turpmākie panti), tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas. Aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem par pamatu dāvinātāja mantas stāvoklis dāvināšanas laikā. Bet, ja šī manta vēlāk pavairojusies, tad jāievēro tiklab šis pavairojums, kā arī tas, kas neatņemamās daļas tiesīgajam novēlēts rīkojumā nāves gadījumam. 

Civillikums tieši nenosaka to, no cik seniem mantojuma atstājēja dāvinājumiem neatraidāmais mantinieks ir tiesīgs izprasīt no apdāvinātā neatņemamo daļu. 

Arī tiesu praksē līdz šim ir nostiprināta atziņa: tam, ka zemesgrāmatā īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu ir nostiprinātas apdāvinātajam un nekustamais īpašums formāli neietilpst mantojuma masā, Civillikuma 1922. panta izpratnē nav nozīmes, jo neatraidāmais mantinieks ir tiesīgs izprasīt no apdāvinātajiem viņam pienākošos mantojuma daļu (skatīt Augstākās tiesas Senāta 2019. gada 15. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-117/2019, kas pieejams šeit). 

Atbilstoši Civillikuma 688. pantam neatraidāmais mantinieks savu neatņemamo daļu var izprasīt tikai tad, ja viņš izteicis gribu pieņemt mantojumu Civillikuma 693. pantā noteiktajā termiņā. 

Papildus vēlos norādīt, ka tiesību zinātnē tiek pausts viedoklis (skatīt Kārkliņš, K., Zīle, K. Neatņemamās daļas tiesīgā prasījuma par neatņemamās daļas izdošanu noilgums dāvinājuma gadījumā), ka attiecībā uz neatņemamās daļas izprasīšanu tomēr būtu jāpiemēro Civillikuma 1895. pantā noteiktais 10 gadu noilguma termiņš, jo neierobežota termiņa piemērošana būtu pretrunā civiltiesiskās apgrozības un tiesiskās noteiktības principiem, kā arī precīzāk izpildāmas Civillikuma 1922. panta otrajā daļā noteiktās prasības par dāvinātāja mantas stāvokļa noskaidrošanu dāvināšanas laikā, lai korekti aprēķinātu izmaksājamo neatņemamo daļu. 

Patlaban attiecīgās tiesu prakses vēl nav, bet nevar izslēgt, ka tāda var veidoties.