Saskaņā ar Civillikuma 1231. pantu servitūtus nodibina ar likumu, tiesas spriedumu, līgumu vai testamentu.  Saskaņā ar Civillikuma 1235. pantu no servitūta izrietošā lietu tiesība ir nodibināta un spēkā abām pusēm, t. i., valdošā un kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekiem, tikai pēc servitūta ierakstīšanas zemesgrāmatās.

Ja abu zemesgabalu, pa kuriem iet ceļš, īpašnieki piekrīt servitūta tiesības nodibināšanai un ierakstīšanai zemesgrāmatā, braucamā ceļa servitūta tiesību iespējams nodibināt, slēdzot līgumu. Tomēr apstāklis, ka ceļš jau pastāv, neliedz vienoties tikai ar vienu vai otru zemes īpašnieku atbilstoši citādam ceļa novietojumam dabā (piemēram, tikai viena kalpojošā zemesgabala robežās). Tādā gadījumā jāņem vērā, ka ceļš uzskatāms par būvi. Īstenojot jauna ceļa ierīkošanu, jāievēro būvdarbus regulējošie normatīvie akti gan attiecībā uz projektēšanu, gan būvniecības procesu.

Civillikuma 1135. pants noteic, ka servitūtam jādod labums tā izlietotājam.

Civillikuma 1139. pants noteic, ka katram, kam pieder servitūta tiesība, jāizlieto tā taisnprātīgi, saudzējot pēc iespējas cita īpašuma tiesību.

Ja līguma noslēgšana servitūta tiesības nodibināšanai nav iespējama, lauku saimniecības īpašniekam ir pamats prasīt servitūta tiesības uz braucamo ceļu nodibināšanu tiesā. Lai gan esošais ceļš atzīstams par dabā pastāvošu piekļuves vietu nekustamajam īpašumam un var konstatēt faktisku tiesības izlietojumu, šāds apstāklis tikai norāda uz nepieciešamību nodibināt servitūta tiesību. Tādēļ pirms tam jāizvērtē, vai esošais ceļš ir vienīgais braucamais ceļš, pa kuru var nokļūt līdz lauku saimniecībai. Ņemot vērā, ka aprakstā minētais braucamais ceļš ir lietojams, ja tā faktiskās robežas dabā atrodas uz abiem zemesgabaliem (t. i., dotu labumu izlietotājam), prasījums izvirzāms pret abu zemesgabalu īpašniekiem.