Jēdziena “mantojums” definīcija ietverta Civillikuma 382. pantā, kas noteic, ka mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušajam vai par mirušu izsludinātajam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā.

Manta, kas pieder nevis mantojuma atstājējam, bet mantojuma atstājēja pārdzīvojušajam laulātajam, netiek iekļauta mantojamās mantas sastāvā, tomēr vienlaikus jānorāda –, ja laulātie laulības laikā nav noslēguši laulības līgumu par visas laulāto mantas šķirtību vai ja minētā māja nav laulātās atsevišķa manta (piemēram, manta, kas laulātajai piederējusi pirms laulības, vai manta, ko laulātā ieguvusi bez atlīdzības laulības laikā), tā ir uzskatāma par laulāto kopīgo mantu, kurā ir otram laulātajam pienākošā daļa, līdz ar to mirušā laulātā meita var celt tiesā prasību un mēģināt pierādīt, ka uz pārdzīvojušās laulātās vārda reģistrētā māja pieder laulāto kopīgajai mantai un attiecīgi arī mantojuma masai.

Civillikuma 89. pantā ir noteikts, ka viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.

Vienlaikus laulātie dzīves laikā var noregulēt savas mantiskās attiecības, noslēdzot laulības līgumu. Piemēram, ja starp laulātajiem noteikta visas laulāto mantas šķirtība, tad, esot laulībā, neveidojas kopīga manta un katram paliek tas, kas viņam piederējis. Līdz ar to, laulību šķirot, katrs laulātais patur savu mantu, tā netiek dalīta, savukārt, kārtojot mantojumu, pārdzīvojušajam laulātajam nav tiesību lūgt laulātā daļas nodalīšanu no mirušā laulātā mantas, tāpat arī mirušā mantiniekiem pēc viņa nāves nav tiesību ko izprasīt no pārdzīvojušajam laulātajam piederošās mantas. 

Attiecībā uz mantas dāvināšanu Civillikuma 1922. pants noteic: ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas. No Civillikuma 1922. panta pirmās daļas izriet, ka tikai dāvinātāja neatraidāmie mantinieki var izprasīt neatņemamo daļu no personas, kuru dāvinātājs ir apdāvinājis.

Ja jūsu mazdēls ir pilngadīgs un gatavs uzņemties rūpes par jums un jūsu laulāto, ir iespējams slēgt arī uztura līgumu, ar kuru jūs nododat savu īpašumu mazdēlam, bet viņš, kamēr jūs dzīvojat, apņemas dot jums uzturu, proti, nodrošināt ar mitekli, ēdienu, apģērbu, kopšanu un citu palīdzību. Uzturu varat nolīgt ne tikai sev, bet arī vēl par labu kādam citam cilvēkam (piemēram, uztura ņēmēja laulātajam).