Kopš 2009. gada 1. jūlija spēku ir zaudējuši Ministru kabineta noteikumi Nr. 312 “Vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības organizēšanas kārtība”, tādēļ šobrīd normatīvajā regulējumā vairs nav noteikts specifisks tirdzniecības organizēšanas regulējums vairumtirdzniecībai un mazumtirdzniecībai (būtībā vairumtirdzniecībā ir atcelti telpiskie ierobežojumi), t. i., vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības darbības organizēšanai Latvijas normatīvajos aktos vairs netiek noteikta specifiska kārtība, un tās darbībā jāievēro vispārējās prasības uzņēmējdarbības veikšanai.

Proti, saistību tiesības tirdzniecības darījumos vispārīgi tiek reglamentētas Civillikumā. Tāpat ikvienam komersantam sava komercdarbība jāveic saskaņā ar to vispārējo tiesību normu kopumu, kas noteikts Latvijas normatīvajos aktos un veido komercdarbības vides tiesisko regulējumu, t. sk. jāievēro prasības attiecībā uz: 

• komercdarbības reģistrēšanu un veikšanu;

• finanšu plūsmas uzskaiti un nodokļu nomaksu;

• gada pārskatu iesniegšanu;

• darba devēja un darbinieka darba tiesiskajām attiecībām;

• darba aizsardzību darba vietā;

• sanitāro normu ievērošanu komercdarbības veikšanas vietā;

• būvnormatīvu un ugunsdrošības prasībām;

• godīgas konkurences ievērošanu;

• patērētāju tiesību ievērošanu u. c.

Vienlaikus norādāms, ka likuma “Par nodokļiem un nodevām” 30. pantā ir noteikti specifiski skaidras naudas ierobežojumi vairumtirdzniecībā.

Piemēram, 30. panta 14. daļā noteikts, ka nodokļu maksātāji vairumtirdzniecībā veic tikai bezskaidras naudas norēķinus (tostarp ar maksājumu kartēm). Savukārt šā panta 15. daļā precizēts, ka 1.⁴ daļā noteiktais ierobežojums nav attiecināms uz gadījumiem, kad vairumtirgotājs (preču pārdevējs) ir:

• paziņojis rakstveidā Valsts ieņēmumu dienestam par to, ka vairumtirdzniecībā veiks darījumus, par kuriem pircējs varēs norēķināties skaidrā naudā;

• nodrošinājis preču pircēju reģistru, kas ļauj identificēt konkrēto preču pircējus, kuri veikuši norēķinus skaidrā naudā, un skaidrā naudā veiktā darījuma summu.

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 30. panta 6. daļā arī ir paskaidrots, kas šā panta izpratnē ir saprotams ar “vairumtirdzniecību” un “mazumtirdzniecību”. Proti, par vairumtirdzniecību uzskatāma iepirkto preču pārdošana savā vārdā saimnieciskās darbības veicējam tālākpārdošanai, ražošanai vai savas darbības nodrošināšanai, turpretī par mazumtirdzniecību uzskatāma preču pārdošana gala patēriņam vai izmantošanai.