Labdien! Es īpaši neorientējos Civillikumā, tādēļ vēlos uzdot jautājumu kompetentākiem cilvēkiem. Situācija ir tāda, ka mana māte pirms 40 gadiem, kad es piedzimu, izšķīrās no mana bioloģiskā tēva un kopš tā laika es par tēvu neko neesmu dzirdējis. Dzirdējis esmu tikai to, kā viņu sauc un kur dzīvo. Zinu, ka viņš nekad nav maksājis alimentus manai mātei. Vai man ir jebkādas tiesības pieprasīt alimentu parādu, sākot no 1983. gada līdz šim brīdim? Mātes diemžēl jau vairs nav šaisaulē. Tādēļ lūdzu jūs palīdzēt ar padomu, jo manā ieskatā tēvs nav izpildījis savu pienākumu uzturēt mani līdz pilngadībai. Šī iemesla dēļ man līdz 18 gadu vecumam sestdienās un svētdienās ir nācies strādāt lauku zāģētavā, lai nopelnītu pāris latus nokļūšanai uz skolu.
Saskaņā ar Civillikuma 179.panta pirmo daļu vecāku pienākums ir samērā ar savām spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.
Uzturlīdzekļi nav uzskatāmi par parādu, tos nav iespējams piedzīt par iepriekšējo periodu. Uzturlīdzekļus var piedzīt par kārtējo periodu.
Līdz ar to vecākam, ar kuru bērns dzīvoja, bija jāpiedzen no bērna tēva uzturlīdzekļi, bet no brīža, kad bērns kļuva pilngadīgs, piedzīt uzturlīdzekļus bērns varēja jau patstāvīgi. Ja pilngadīgs bērns strādā, tas ir, pats sevi apgādā, tad vecākam nav pienākuma maksāt uzturlīdzekļus, tās ir vecāka tiesības.
Turklāt praksē tiek uzskatīts: ja pilngadīgs bērns mācās, tad vecākam viņš būtu jāuztur līdz studiju pabeigšanas brīdim, parasti līdz 24 gadu vecumam. Vecākam nav pienākuma uzturēt savu bērnu, kad viņam ir, piemēram, 30 gadi vai vairāk.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
