Civillikuma 177.pantā ir noteikts, ka līdz pilngadības sasniegšanai (219. pants) bērns ir vecāku aizgādībā.

Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.

Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, tas ir, ēdienu, apģērbu, mājokli un veselības aprūpi, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgā un fiziskā attīstība, pēc iespējas atbilstošāk viņa individualitātei, spējām un interesei un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.

Tiesības noteikt bērna dzīvesvietu nozīmē dzīvesvietas ģeogrāfisko un mājokļa izvēli.

Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai.

No jautājuma nav skaidrs, vai tēvam ir atņemtas aizgādības tiesības, taču Civillikuma 194.panta otrajā daļā ir paredzēts:

ja vecākam atņemtas aizgādības tiesības ar spēkā stājušos tiesas spriedumu (200. pants), viņam saglabājas pienākums uzturēt bērnu.

Saskaņā ar Civillikuma 179.panta pirmo daļu vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu, līdz viņš spēj pats sevi apgādāt. Līdz bērna pilngadības sasniegšanai uzturlīdzekļi par bērnu tiek maksāti vecākam, tas ir, personai, kura īsteno ikdienas aprūpi un uzraudzību (tajā skaitā likumīgi nozīmēts apgādātājs).

Ja mātes vietā ir iecelts cits ģimenes loceklis, kurš īsteno aizgādību, un to var dokumentāri pierādīt, bērna tēvam ir pienākums uzturēt bērnu - maksāt uzturlīdzekļus par bērnu ģimenes loceklim, kurš aprūpē bērnu.