Rīgas domes saistošo noteikumu Nr. 204 “Rīgas pilsētas apstādījumu uzturēšanas un aizsardzības saistošie noteikumi” 2. punktā noteikts, ka visi apstādījumi Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā uz valsts, pašvaldības un privātīpašumā esošās zemes ir aizsargājami pilsētas apstādījumi; 4. punktā noteikts, ka par apstādījumu uzturēšanu un aizsardzību ir atbildīgs zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs. Savukārt 5. punktā noteikti viņa pienākumi, 6. punktā – apstādījumos aizliegtās darbības, bet 7. punktā – papildu aizliegumi publiskajos apstādījumos.

Minēto noteikumu spēkā esošajā redakcijā nav iekļauta definīcija jēdzienam “apstādījumi” un “publiski apstādījumi”.

Norāde uz publisko apstādījumu atšķirību no visiem apstādījumiem Rīgas pilsētā bija ietverta 2013. gadā spēku zaudējušajos Rīgas domes saistošajos noteikumos Nr. 62 “Rīgas pilsētas apstādījumu uzturēšanas un aizsardzības noteikumi”, proti, publiski apstādījumi ir apstādījumi, kas atrodas Rīgas pilsētas publiskajā ārtelpā (ielās, bulvāros, laukumos, parkos, skvēros un krastmalā) un kas bez ierobežojuma pieejami sabiedrībai. Analogs skaidrojums minēts arī citu pašvaldību atbilstošajos saistošajos noteikumos.

Definīcija jēdzienam “apstādījumi” iekļauta Rīgas domes saistošo noteikumu Nr. 80 “Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā” 3. punktā “Lietotie termini”: “Apstādījumi – visas ar augiem apaudzētas un koptas platības, t. i., parki, dārzi, košumdārzi, skvēri, bulvāri, alejas, kapsētas, nogāžu nostiprinājumi u. c., kā arī šim nolūkam paredzētas platības. Apstādījumos var būt koki, krūmi, vīteņaugi, puķu stādījumi, zālieni, ceļi, ūdenstilpes, takas un laukumi ar dārza mēbelēm un ierīcēm, kā arī celtnes apstādījumu apkopei u. c. elementi.”

Šajā punktā skaidrots arī termins “publiska vieta”: “Jebkura vieta, kas neatkarīgi no tās faktiskās izmantošanas vai īpašuma formas kalpo sabiedrības kopējo vajadzību un interešu nodrošināšanai un par maksu vai bez maksas ir pieejama ikvienai fiziskajai personai, kura nav attiecīgās vietas īpašnieks, tiesiskais valdītājs, turētājs, algots darbinieks vai cita persona, kuras atrašanās attiecīgajā vietā ir saistīta ar darba pienākumu izpildi, pasākuma organizēšanu vai saskaņā ar uzņēmuma līgumu.”

Tātad galvenā pazīme, kas atšķir publiskos apstādījumus no citiem apstādījumiem, ir to pieejamība ikvienai personai.