Tikai stundas tarifa likmes kā atlīdzības veida iekļaušana uzņēmuma līgumā vēl nenorāda uz darba tiesiskajām attiecībām, kuru gadījumā būtu slēdzams rakstveida darba līgums.
        Civillikums par darba veikšanas attiecībām ir atzinis četrus samērā atšķirīgus līgumisko attiecību tipus: darba līgumu (šaurā nozīmē), graudniecības līgumu, uzņēmuma līgumu un pārvadājuma līgumu. Kopīgs šīm četrām līgumu grupām ir tas, ka tajās visās galvenais līguma priekšmets ir darba veikšana, tomēr saistības atšķiras gan pēc mērķa, gan pēc izpildījuma veida[1].
Darba likuma 28. panta pirmajā daļā noteikts, ka darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības dibina ar darba līgumu. Ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļauties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un nekaitīgus darba apstākļus. Par darbinieku Darba likuma izpratnē uzskatāma fiziska persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā. Tātad būtiskās pazīmes, kas raksturo darba tiesiskās attiecības, ir:

• darbinieks veic darbu darba devēja labā;
• darba devējs par darbinieka veikto darbu maksā nolīgto darba samaksu;
• darba devēja vadība – darbinieks pakļaujas darba devēja noteiktajai kārtībai, pilda darba devēja rīkojumus, bet darba devējs nodrošina taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus.

Savukārt saskaņā ar Civillikuma 2212. pantu ar uzņēmuma līgumu viena puse uzņemas izpildīt otrai par zināmu atlīdzību ar saviem darba rīkiem un ierīcēm kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu. Kā noteikts Civillikuma 2179. pantā, ja saistības mērķis ir nevis darbs vispār, bet kāds noteikts darba rezultāts, tad līgums par to nav uzskatāms par darba līgumu, bet par uzņēmuma līgumu.

Augstākās tiesas Senāts viedokli par to, pēc kādiem kritērijiem ir vērtējama darba tiesisko attiecību atšķirība no uzņēmuma līguma, paudis 03.12.2008. spriedumā lietā Nr. SKC-323/2008: "Raksturojot darba līgumu, Civillikuma 2178. pantā noteikts, ka ar darba līgumu viena puse uzņemas strādāt otrai darbu par atlīdzību, bet 2179. panta otrajā daļā noteikts – ja saistības mērķis ir nevis darbs vispār, bet kāds noteikts darba rezultāts, tad līgums par to nav uzskatāms par darba līgumu, bet par uzņēmuma līgumu.

Savukārt Darba likuma 28. panta otrajā daļā noteikts, ka ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs – maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus apstākļus. No minētajām tiesību normām izriet, ka darba tiesiskās attiecības raksturo šādas pazīmes, pirmkārt, noteikts darbs, otrkārt, darba izpildīšanai noteiktā darba kārtība, kurai pakļaujas darbinieks, treškārt, darba samaksa, ceturtkārt, darba devēja nodrošināti apstākļi, lai darbiniekam būtu iespējams izpildīt darbu. Pirmo no minētajām pazīmēm detalizētāk vēl paskaidro juridiskajā literatūrā izteiktās atziņas, proti, darba līguma priekšmets ir "darbs vispār", kas pēc sava rakstura var būt gan fizisks, gan garīgs un kas jebkurā gadījumā prasa sistemātisku cilvēka enerģijas izlietošanu zināmam mērķim svešās interesēs, veicot līgumā nolīgtos zināšanām un prasmei atbilstošos pienākumus; uzņēmuma līgums ir tuvs darba līgumam, galvenā atšķirība ir tā, ka pēc uzņēmuma līguma ir jāsasniedz konkrēts līgumā norādīts rezultāts, uzņēmuma līguma priekšmets ir nevis darbs vispār, bet darba galarezultāta došana.”[2]
        Tādējādi, lai konstatētu starp pusēm nodibināto tiesisko attiecību veidu, nepieciešams izvērtēt uzņēmuma līguma saturu, proti, vai šādas līgumiskās attiecības pēc savas būtības nav uzskatāmas par darba tiesiskajām attiecībām.

[1] Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības (1401.–2400. p.). Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zin. redakcijā. – Rīga: Mans Īpašums, 2000, 500. lpp.

[2] Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. – Rīga: Mans Īpašums, 1998, 504.–525. lpp.