Likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 3. pants noteic, ka sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, paternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, bērna kopšanu, kā arī sociālās apdrošināšanas pamatprincipus, proti: 1) solidaritāti starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem un 2) sociālās apdrošināšanas līdzekļu izmantošanu tikai sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem saskaņā ar likumu.

Visi sociālās apdrošināšanas pabalsti tiek aprēķināti, pamatojoties uz personas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu 12 mēnešu periodā, neskaitot pēdējos trīs mēnešus.

Likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”, kas ir pieņemts 1995. gadā, laika gaitā ir mainīts arī 31. pants par vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanu valsts sociālās apdrošināšanas pabalsta aprēķināšanai. Pārejot uz iemaksu algu, vispirms tās noteikšanas periods bija seši mēneši. Savukārt jau kopš 1998. gada ir noteikts, ka pēdējie trīs mēneši ir izslēdzami no iemaksu algas aprēķina, nosakot optimālo periodu vidējās iemaksu algas aprēķināšanai.

Nodokļu administrēšanā ir noteikta kārtība un termiņi, kādos Valsts ieņēmumam darba devēji sniedz ziņas par darba ņēmējiem, aprēķina un veic iemaksas un kādos termiņos pašnodarbinātie sniedz ziņas un faktiski veic iemaksas. Tikai pēc tam šo informāciju saņem Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Tātad šī informācija (dati) ir savstarpēji salāgojama, lai pabalstus varētu aprēķināt tad, kad par sociāli apdrošināto personu ir pakalpojuma piešķiršanai nepieciešamā informācija. Turklāt pabalsti arī jāizmaksā par to periodu, uz kuru noteiktas pabalsta tiesības un kad tie ir nepieciešami pēc būtības (un loģikas) – kad vairs nav ienākumu.  

Likums “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” ir daudzreiz grozīts gan atbilstoši valsts finansiālajai un ekonomiskajai situācijai, gan praksē atklāto nepilnību dēļ un citu iemeslu dēļ. Katrām izmaiņām ir noteikts mērķis, un, izstrādājot grozījumus, tiek sniegts to pamatojums, izmantojot pētījumus, praksi, citu valstu pieredzi, judikatūru, novērtējot ietekmi utt.

Ja ir interese noskaidrot likuma normu izmaiņas, var iepazīties ar likuma vēsturiskajām redakcijām. Arī tiesu materiālos sociālās apdrošināšanas lietās, vērtējot kādas apstrīdētas normas atbilstību vai neatbilstību likumam, izklāstā ir analizētas dažādas situācijas, piemēram, par personas patiesajiem gūtajiem darba ienākumiem  noteiktā periodā pirms sociālā riska iestāšanās, par solidaritātes principu, kas vērtējams kopsakarā ar sociālās apdrošināšanas būtību un mērķi atlīdzināt personai tos līdzšinējos regulāros ienākumus, kurus tā zaudē sakarā ar konkrēta sociālā riska iestāšanos, un citām situācijām kontekstā ar valsts sociālās apdrošināšanas vispārīgajiem principiem, tās finansiālo un organizatorisko struktūru.

Informāciju par likumdošanas procesu varat iegūt Ministru kabineta mājaslapā publicētajā Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmatā un Saeimas mājaslapā pieejamajā informācijā Kā top likums.